“Holesterīns nesāp, bet asinsvados var notikt bīstamas pārmaiņas.” Pēteris Apinis skaidro, kuri rādītāji jau ir satraucoši 0
Holesterīns ir viena no tām vielām, par kuru daudzi sāk interesēties tikai tad, kad analīzēs parādās paaugstināti rādītāji. Taču tieši ilgstoši paaugstināts “sliktā” jeb ZBL holesterīna līmenis ir viens no būtiskākajiem sirds un asinsvadu slimību riska faktoriem – tas veicina aterosklerozes attīstību, artēriju sašaurināšanos un palielina infarkta un insulta risku.
Bīstamākais ir tas, ka augsts holesterīna līmenis parasti nesāp un ilgu laiku var neradīt nekādas jūtamas pazīmes. Cilvēks var justies pilnīgi vesels, kamēr asinsvados pakāpeniski notiek izmaiņas. Tāpēc ārsti uzsver profilaktisku pārbaužu, sabalansēta uztura, fizisko aktivitāšu un citu riska faktoru kontroles nozīmi.
Ko īsti nozīmē “labs” un “slikts” holesterīns, kāpēc paaugstināts līmenis var būt bīstams un ko iespējams darīt, lai mazinātu sirds un asinsvadu slimību risku? Atbildes palīdz meklēt ārsts Pēteris Apinis.
“Vispirms atbildēsim uz jautājumu – kāpēc ir mērķtiecīgi noteikt holesterīna līmeni asinīs, un kāpēc joprojām visi ārsti diagnostiku labprāt sāk tieši ar holesterīna laboratorisko atradi. Noteikt kopējo holesterīnu vai tā frakcijas ir lēti, ātri un izmeklējums ir pieejams katrā pasaules laboratorijā.
Turpretī tādi specifiski iekaisuma marķieri kā hs-CRP, fermenti vai apolipoproteīni prasa papildu izmaksas, un ikdienas praksē ģimenes ārsti tos nozīmē retāk, jo vadlīnijas primāri balstās uz lipīdu paneli. Bez tam man šķiet, ka ieraduma un NVD uzstādījumu dēļ ārstam vieglāk pateikt pacientam, ka viņa ZBLH holesterīnam jābūt zem 2.6 mmol/l un izrakstīt konkrētas zāles, nekā definēt, kā nomākt hronisku, zemas intensitātes iekaisumu organismā, kura cēlonis var būt stress, nepareizs uzturs, kustību trūkums, miega trūkums vai autoimūni procesi.
Bet atbildot uz konkrēto jautājumu – sliktais holesterīns ir zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns ZBLH, kura daudzums var būt pārlieku liels vai arī – ja asinsvadu sieniņas ir bojātas, šis holesterīns izgulsnējas un nosprosto artērijās, veidojot aterosklerotiskās pangas.
Līdz ar to šeit – mūsu sarunu uzsākot – man gribētos definēt, ka mūsu skats ir vērsts uz aterosklerotisko plāksni jeb pangu, kas ir holesterīna, taukvielu, kalcija un asins šūnu uzkrājums uz artērijas iekšējās sieniņas, kas izraisa asinsvadu sašaurināšanos un elastības zudumu. Šis process traucē normālu asins plūsmu un skābekļa piegādi orgāniem, būtiski palielinot sirds un asinsvadu slimību risku. Bet šīs pangas plīsums rada insultu un infarktu,” norāda Apinis.
Par labo holesterīnu mēs uzskatām augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīnu (AABL), kas darbojas kā tīrītājs – tas savāc lieko holesterīnu no audiem un bojātajām vietām un nogādā to atpakaļ uz aknām, kur tas tiek pārstrādāts un izvadīts no organisma.
Bioloģiskā realitāte gan nav tik melnbalta, un mūsdienu medicīnā šie termini – “sliktais” un “labais” holesterīns – tiek uztverti kā vienkāršoti apzīmējumi plašākai sabiedrībai, nevis absolūti likumi. Pats par sevi ZBLH nav inde vai atkritums – tas organismam ir vitāli nepieciešams, jo piegādā holesterīnu šūnām, kas to izmanto hormonu sintēzei, šūnu membrānu veidošanai un D vitamīna ražošanai.
“Bez tam – ne visas ZBLH daļiņas ir vienādas. Pastāv lielas, pufīgas daļiņas (A tips), kas ir salīdzinoši nekaitīgas, un mazas, blīvas daļiņas (B tips), kas viegli iesprūst asinsvadu sieniņās un ātri oksidējas. Tradicionālā analīze mēra tikai kopējo ZBLH masu, nevis daļiņu skaitu vai tipu. ZBLH kļūst patiesi agresīvs tikai tad, kad tiek pakļauts oksidatīvam stresam un brīvo radikāļu iedarbei. Ar oksidēto ZBLH imūnās sistēmas šūnas pārvēršas par bīstamajām putu šūnām aterosklerotiskajā pangā,” ārsts norāda.
Kādi holesterīna rādītāji jau būtu uzskatāmi par satraucošiem, un vai visiem cilvēkiem normas ir vienādas? “Sākšu ar to, ka man Centrālās laboratorijas atbilžu lapā labpatīk ieraudzīt vismaz trīs rādītājus – kopējo holesterīnu, zema blīvuma lipoproteīnu holesterīnu un triglicerīdus.
Sākšu ar to, ka dažos vārdos pastāstīšu par triglicerīdiem. Triglicerīdi ir visizplatītākie lipīdi cilvēka organismā.
Tie sastāv no glicerīna un trim taukskābju molekulām. Kad cilvēks apēd vairāk kaloriju, nekā organismam konkrētajā brīdī nepieciešams enerģijai, organisms pārveido šīs liekās kalorijas triglicerīdos un uzglabā tās taukaudos “bada laikiem”. Patiesībā jau šie bada laiki pienāk starp ēdienreizēm, tad hormoni signalizē taukaudiem – atbrīvot triglicerīdus asinīs, lai nodrošinātu muskuļiem nepieciešamo enerģiju. Triglicerīdu līmeni (tukšā dūšā) mēra milimolos uz litru (mmol/l). Optimāls līmenis ir zemāks par 1.5 mmol/l, robežlīmenis – 2.2 mmol/l, augsts līmenis ir no 2.3 līdz 5.6 mmol/l, bet visi skaitļi virs tā nozīmē izsaukt NMPD un vest uz slimnīcu kaut vai iespējama pankreatīta dēļ,” Apinis skaidro.
Augsts triglicerīdu līmenis gandrīz vienmēr kombinējas ar zemu “labā” holesterīna līmeni un mazām, blīvām, bīstamām ZBLH daļiņām. Augsts triglicerīdu līmenis ir cieši saistīts ar insulīna rezistenci, 2. tipa cukura diabētu un lieko svaru. Bet arī pats par sevi paaugstināts triglicerīdu līmenis palielina sirds un asinsvadu slimību, infarkta un insultu risku.
“Otrais rādītājs, ko mēs ņemam vērā, ir kopējais holesterīns. Kopējais holesterīns ir visu asinīs esošo holesterīna frakciju summa – tajā ietilpst gan “sliktais” holesterīns, gan “labais” holesterīns, gan arī ļoti zema blīvuma lipoproteīni. Tas ir labs sākotnējais orientieris un riska aprēķina sastāvdaļa, bet nav pietiekams, lai spriestu par pacienta kardiovaskulāras katastrofas risku vai ārstēšanas nepieciešamību. Kopējais holesterīns ir kā vidējā temperatūra slimnīcā – tas parāda kopējo ainu, bet, lai saprastu patieso situāciju, ārsti vienmēr skatās sadalījumu frakcijās, kā arī vērtē citus riska faktorus, piemēram, asinsspiedienu, smēķēšanu un cukura līmeni.
Arī kopējo holesterīnu nosaka milimolos uz litru. Vēlamais līmenis būtu zemāks par 5 mmol/l, robežlīmenis – līdz 6.5 mmol/l, bet virs 6.5 mmol/l nozīmē sirds infarkta vai insulta risku tuvākajā nākotnē.
Tomēr visbūtiskākais rādītājs no šiem visiem trim ir zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns. Zema blīvuma lipoproteīna holesterīna vēlamie rādītāji nav vienlīdzīgi visiem – tie tiešā veidā ir atkarīgi no pacienta kopējā sirds un asinsvadu slimību riska. Jo vairāk riska faktoru ir cilvēkam, jo zemākam ir jābūt ZBLH rādītājam lai artēriju sieniņās neveidotos pangas. Jaunam cilvēkam bez īpašiem riska faktoriem ZBLH vajadzētu būt zemākam par 3.0 mmol/l, bet cilvēkam, kas jau ir pārcietis infarktu, insultu vai kam ir smags cukura diabēts, šim līmenim jābūt zemākam par 1.4 mmol/l.
Vienkāršoti – nemēģinot izdarīt korekcijas, atbilstoši riska faktoriem, ZBLH būtu gana labs zem 2.0 mmol/l (nu labi, kaut vai zem 2.6 mmol/l, bet par šo pielaidību saņemšu bargu profesora Andreja Ērgļa kritiku), paaugstināts robežlīmenis – līdz 4.1 mmol/l, augsts līmenis – līdz 4.9 mmol/l, bet ļoti augsts līmenis – virs 4.9 mmol/l liek domāt par ģimenes hiperhoslesterenēmiju un sūtīt pacientu pie profesora Gustava Latkovska, kurš ir ģimenes hiperholesterenēmijas guru Latvijā,” Apinis skaidro.
Iepriekš par šo Latvijas Universitātes profesors un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs Gustavs Latkovskis sarunā ar LA.LV uzsvēra, ka par holesterīnu ir jāsāk interesēties laikus un patiesībā pirmās pārbaudes jāveic bērnībā, lai preventīvi varētu sagatavoties, ja tomēr kādas veselības problēmas rodas.
Latkovskis skaidroja, ka Latvijā varētu būt aptuveni 7000 cilvēku ar ģimenes hiperholesterinēmiju – iedzimtu slimību, kuras gadījumā holesterīna līmenis var būt divas vai pat trīs reizes augstāks nekā vienaudžiem.
Viens no terapijas veidiem ir lietot dažādas aptiekā iegādājamas holesterīna līmeņa pazeminošas zāles, bet ne visi tās var atļauties un pacienti sagaida pilnīgu atbalstu no valsts.
Latvijā holesterīna līmeni pazeminošās zāles pacientiem ar diagnozi “lipoproteīnu vielmaiņas traucējumi un citas lipidēmijas” valsts kompensē 75% apmērā. Tas attiecas uz Kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajiem medikamentiem un noteiktajiem izrakstīšanas nosacījumiem. 75% kompensācija nenozīmē, ka valsts vienmēr sedz tieši 75% no jebkura izvēlētā preparāta mazumtirdzniecības cenas.
A saraksta medikamentiem valsts sedz 75% no references jeb lētākā līdzvērtīgā medikamenta cenas. Ja pacients izvēlas dārgākas līdzvērtīgas zāles, cenu starpība jāpiemaksā pašam.
Kādēļ valsts nespēj šo iespēju nodrošināt, kāda ir citu valstu prakse šajā jautājumā, lasiet nākamajā rakstā par holesterīna ārstēšanu Latvijā.
