“Amatieri” un “profesionāļi” 5
Rīgu kā neitrālu vietu miera sarunām 1920. gada vasaras beigās konfliktējošajām pusēm piedāvāja Latvijas Ārlietu dienests, kuru tobrīd vadīja Zigfrīds Anna Meierovics – ja ne visas Eiropas, tad Austrumeiropas mēroga politiķis noteikti. Sarkanā armija augustā bija atsviesta no Varšavas, septembrī turpinājās tās dragāšana kaujās pie Nemunas upes. Lieki teikt, ka arī Baltijas valstis nonāktu nāves briesmās, ja Ļeņinam toreiz būtu izdevies ieņemt Varšavu un sakurināt to, kas tika saukts par pasaules revolūcijas ugunskuru. Padomju karaspēks bēga, un Polijas militārā uzvara bija neapšaubāma. Pēc neveiksmīgiem pamiera mēģinājumiem Minskā Polija Rīgas variantam piekrita uzreiz, kamēr Padomju Krievija stīvējās, gribot dot priekšroku Igaunijai, tomēr beigās piekrita. Latviešu diplomāts Ludvigs Sēja tolaik izteicies: “Rīga izvēršas par pašu svarīgāko politisko centru Austrumeiropā, caur šo mēs izdarām svarīgu pakalpojumu abām valstīm, kas nostiprina attiecības un uzliek viņām pret mums zināmus pienākumus.” Miers bija nepieciešams visiem. Meierovics ar to saistīja saimniecisko attiecību intensificēšanos ar Krieviju, kas šķita ļoti cerīgas.
Sarunvedēji Rīgā sāka ierasties 1920. gada 13. septembrī, turklāt delegācija bija ne tikai Padomju Krievijai un Polijai, bet arī Padomju Ukrainai. Kopējais atbraukušo diplomātu, ekspertu un politiķu skaits pārsniedza simtu. Praksē miera sarunas sākās 21. septembra pēcpusdienā. Tad un turpmāk tās ritēja Melngalvju namā. Mūsdienu Polijas vēsturnieki, kritizējot Rīgas līgumu kā Polijas diplomātijas kaunu un sakāvi pie sarunu galda pēc spožās uzvaras kara laukā, neaizmirst atgādināt, ka padomes uz Rīgu nosūtījušas rūdītus sarunvedējus ar Ādolfu Joffi priekšgalā, kamēr poļu delegācija bijuši lai arī vadošie Seima politiķi, tomēr “amatieri”, kas demonstrējuši naivumu un politisko tuvredzību. Poļu delegātiem trūka detalizēta vienota skata, ko tie vēlas panākt un kā redz Polijas valsts nākotni. Lielinieki labprāt izmantoja šīs domstarpības.
Pārsvars poļu delegācijā atradās Polijas valsts vadītāja Juzefa Pilsudska politisko oponentu nacionāldemokrātu jeb endeku rokās. Pilsudskis Poliju nākotnē, kaut ideālistiski, tomēr redzēja kā daudznacionālu, federālu valsti, kura, iespējams, sastāvētu no Polijas, Lietuvas, autonomas Baltkrievijas un kuras ciešs sabiedrotais būtu neatkarīga Ukraina, bet labējie endeki bija par “polisku Poliju”. Viņiem ukraiņi un baltkrievi šķita “nevēsturiskas nācijas”, kas tāpat būšot pakļautas attiecīgi polonizācijai un rusifikācijai – jo mazāk minoritāšu nākotnes Polijā, jo labāk. Tāpēc sarunu procesā delegāti arī neuzstāja uz Minskas un visas Baltkrievijas iekļaušanu Polijā un kādas baltkrievu federācijas izveidi, kaut, pēc vēsturnieku domām, militāri sakautie lielinieki būtu gatavi piekāpties. Te der pārdomāt Ļubļinas universitātes vēstures doktora Miroslava Šumilo tēzi: “Cik gan atšķirīga būtu šodienas Baltkrievija, ja sovjetizācijas un rusifikācijas vietā tā būtu ieguvusi autonomiju Polijas sastāvā?” Taču robežu nosprauda ap 30 km uz rietumiem no Minskas un baltkrievu apdzīvotā teritorija tika sadalīta. Tāpat endeku dominētā delegācija nebija ieinteresēta Ukrainas neatkarības jautājumā, baidoties no iespējas, ka Ukraina nākotnē varētu kļūt par Vācijas sabiedroto un iekārotu revidēt savas robežas uz ukraiņu apdzīvoto Polijas apgabalu rēķina. Kā papildu argumenti kalpoja Francijas un Anglijas noraidošā attieksme pret ukraiņu valsti, kā arī tas, ka paši ukraiņi nemaz tik dedzīgi neatbalstīja galveno neatkarības idejas nesēju atamanu Simonu Petļuru, kurš poļu pusē bija karojis ar 40 tūkstoš vīru armiju. Vēl viens apsvērums, kas ietekmēja sarunu gaitu, bija pārliecība par lielinieku varas īslaicību – 1920./1921. gadā šķita, ka lieli teritoriju prasījumi nākotnē sarežģīs sarunas ar hipotētisko jaunās Krievijas valdību. Bet Polija cerēja to iegūt par sabiedroto pret Vāciju. No otras puses, poļiem “sarkanie” tomēr šķita mazāks ļaunums nekā “baltie” monarhisti.
