– Te vietā jautājums par Raiņa lielāko politisko ambīciju – prezidenta amatu. Nekur Raiņa dienasgrāmatās neatrodu prātojumus par to, ko viņš kā prezidents vēlētos izdarīt. Vai tā nav liecība, ka vēlme kļūt par prezidentu Rainim arī drīzāk bija tāda vēlme redzēt “taustāmu” sabiedrības mīlestību un atzinību? 0
I. B.: – Jā, nu, protams, Rainim taču nav nekādas intereses vadīt valsti. Kur nu, ar viņa nepārtraukti mainīgajām mākslinieka emocijām! Tas bija Raiņa ego, viņa izjūta, ka ir nenovērtēts, kas dzejniekam nāca līdzi visu mūžu. Protams, Rainis ir ģēnijs, bet kas nu viņš par vadītāju! Ar to es negribu teikt, ka Rainis ar prezidenta amatu netiktu galā, galīgi iekristu ar seju dubļos, nē – Rainis nebūtu sliktāks prezidents par Zemgalu. Viņš tomēr ir jurists, no tā viedokļa sagatavots postenim, taču – Rainis noteikti nebūtu Čakste. Prezidenta amatā Rainim nāktu priekšā viss, ko viņš tik ļoti nemīlēja politikā – izveicība, diplomātija, sīkās partiju intrigas.
R. D.: – Taču, ja tomēr iedomātos Raini prezidenta postenī, esmu pārliecināts: viņš būtu labs valsts prezidents. Labāks, nekā viņš bija ministrs vai teātra direktors. Latvijas intelektuālis, pazīstams vairākās Eiropas valstīs, viņš nevarētu un diez vai gribētu pavirzīt Latviju pretējā virzienā. Cita lieta, ka viņam kļūt par valsts galvu bija principā neiespējami. Sarkans prezidents pēc Stučkas valdības terora? Uzreiz pēc faktiski pilsoņu kara arī šeit, Latvijā? Ja Rainis varētu atteikties no saviem sociālistiskiem murgiem, sapņoja Ivande Kaija. Bet tad Rainis nebūtu Rainis. Nodot savas pārliecības? Viņš labāk mirtu. Un vēl: ne valsts prezidenta amats, ne jebkurš cits amats nepieliktu un neatņemtu no Raiņa to, kas viņš bija un paliek. To, ka latviešiem viņš ir Rainis.
A. S.: – Aktīvās diskusijas par prezidenta lomu Latvijā, manuprāt, skaidrojamas ar to, ka mūsu politiskā sistēma daudzus gadus nav varējusi radīt un sabiedrībai piedāvāt tādus politiķus, kas spēj artikulēt sabiedrības mērķus un motivēt cilvēkus. Ne visiem politiķiem ir tādiem jābūt, bet kādam vismaz ir, tā būtu viena no politiskās elites lomām. Mūsu politiskajā sistēmā partija bez šādiem politiķiem var iztikt, bet pieprasījums ir. Vismaz, pēc tekstiem spriežot, Rainis šādu lomu varēja pildīt.
V. M.: – Būtu vai nebūtu bijis labs prezidents – atšķirīga atbilde atšķirīgiem laika posmiem. Domāju, ka Rainis būtu bijis labs prezidents pirmajā laika posmā, proti, jaunās Latvijas Republikas pašos pirmsākumos, bet ne tik labs vēlākajā laika posmā, kad ētiskais virsuzdevums vairs nebija tik fundamentāli svarīgs.
Mēs redzam, cik svarīgu lomu atšķirīgos laika posmos nospēlēja tādi prezidenti kā Masariks un Havels Čehijā savas jaunās valsts politiskās kultūras noteikšanā. Atjaunotās Igaunijas Republikas valsts galva bija humānists un literāts Lennarts Meri, kas arī padomju laikos peldēja pret straumi un nebija saistīts ar PSRS nomenklatūru. Arī viņš pēc iekšējās pārliecības vēlējās redzēt, ka Igaunija ir patiesa Eiropas sastāvdaļa. Latvijā mums bija cita situācija, un, man šķiet, sekas jūtam vēl šodien.
Uzskatu, ja Rainis būtu ievēlēts par prezidentu 1920. gadā (atgādinu, ka Rainis individuāli savāca vairāk balsu nekā jebkurš cits kandidāts tā gada Satversmes sapulces vēlēšanās), viņš būtu varējis spēlēt līdzīgu lomu kā Masariks Čehijā tajā pašā laikā, vai arī Havels vai Meri 90. gadu sākumā. Ar to negribu teikt, ka Jānis Čakste bija slikts prezidents. Bet viņš bija cita tipa cilvēks tā brīža Latvijā – politiķis, ne “nācijas sirdsapziņa”, kāds bija Rainis, kad viņš atgriezās no Šveices 1920. gadā. Raiņa viedoklis bija tāds, ka Latvija nevar atļauties prezidenta amatā “ierēdni”, kā to var atļauties Šveice, jo valsts vēl ir demokrātiski nenobriedusi un tai vajadzīgs līderis, kas spēj iedvesmot un attīstīt savas valsts pilsoņu rakstura labākās īpašības. Rainis bija visai skarbs, runājot par šo tēmu: “Tai personai jābūt radošam garam. Ja viņam tāda gara nav, tad viņa funkcijas ir pilnīgi liekas un tās var izpildīt kurš katrs ierēdnis.”
