Anna Sintija Ivanova: “Iedvesma atnāk kā negaidīts ciemiņš, reizēm pat visnepiemērotākajos brīžos.”
Anna Sintija Ivanova: “Iedvesma atnāk kā negaidīts ciemiņš, reizēm pat visnepiemērotākajos brīžos.”
Foto: Līga Vaidere

“Reizēm satiekos ar Vientulību.” Annas Sintijas Ivanovas dzeja 0

“Cik sevi atceros – vienmēr esmu centusies kaut ko rakstīt. Laikam īsti par dzejoļiem tos pirmos darbus nevarētu nosaukt, bet rakstu tiešām sen,” saka jaunā dzejniece Anna Sintija Ivanova.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 101
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

Jau no pamatskolas laikiem viņa piedalījusies arī dažādos literāros konkursos. Jauniete ir no Daugavpils novada Višķiem, strādā Daugavpils teātrī un “Escape Room Daugavpils”, paralēli studē mākslas menedžmentu Daugavpils Universitātē un šogad kļūs par tās pilntiesīgu absolventi.

Sintijas Annas darbi ir publicēti divos Daugavpils Dzejas dienu krājumos 2015. un 2017. gadā, bet šogad viņa piepildīja kādu skaistu sapni – izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu “115-tais RĪTS”, ko atvēra 16. martā. Krājumā apkopoti pēdējos četros piecos gados tapušie 100 dzejoļi.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Krājuma nosaukums “115-tais RĪTS”, pirmkārt, ir viena mana dzejoļa nosaukums. Otrkārt, dzejas krājums ir kā alegorija mūsu dzīvei un pierādījums sev – īstais brīdis ir tieši tagad,” atklāj jaunā autore. “Dzejas krājums ir veidots tā, lai tas atgādinātu rītu – tajā ir piecas nodaļas, katru no tām atdala ilustrācija, kura no pirmās līdz pēdējai nodaļai pakāpeniski kļūst arvien gaišāka, un gaišākas kļūst arī domas.

Tāpat arī rīts sākas no tumsas, kas pamazām pārvēršas gaismā.

Dzejas krājumā gan laikam ir tikai viens izteikti pozitīvs dzejolis – pēdējā lappusē – tādēļ, ka visbiežāk dzeju rakstu, kad esmu emocionāli pārpildīta.”

Jaunā autore dzeju raksta gan latviski, gan krieviski un iedvesmu spēj atrast it visur. “Reizēm pat brīnos, kā mani var iedvesmot parasta peļķe vai situācija uz ielas, kas šķietami neattiecas uz mani, bet man uzreiz rodas vēlme par to pafilozofēt,” stāsta Anna Sintija.

Viņas dzejoļi pieejami arī videoformātā. “Tagad manā komandā ir mūziķis Reinis Jaunais un videooperatore un režisore Valērija Ivanova. Esmu izveidojusi savu “YouTube” kanālu, kur pašlaik var apskatīt četrus video,” stāsta autore. Viņas jaunākie darbi ir izlasāmi arī “Facebook.com” lapā “Dvēseles spogulis”.

– Kura ir tava mīļākā nedēļas diena?

A. S. Ivanova: – Ja runājam par atpūtu, tad, lai arī cik dīvaini tas šķistu, – pirmdiena. Tā kā mācos un strādāju kultūras un izklaides jomā, tā man parasti ir vienīgā daudzmaz brīvā diena. Taču, tā kā esmu no tiem cilvēkiem, kam nepatīk sēdēt uz vietas, mīlu piektdienas un sestdienas. Kad no paša rīta jābūt vienā darbā, pusdienlaikā jāskrien uz otru, tad lielāko baudu sagādā vakari pēc darba, kad varu satikties ar draugiem.

Reklāma
Reklāma

– Kurš ir bijis tavs vislaimīgākais rīts?

– Pavisam nesen kopā ar māsu agrā rīta stundā – no četriem līdz aptuveni sešiem – pastaigājāmies pa Daugavpili. Pēc lielas spriedzes, gatavojoties pēdējai sesijai, tas bija laimīgākais rīts. Vērot, kā spīd miglā tītās laternas un zied ābeles, tukšas jo tukšas ielas ar savu vēsturi un stāstiem sienās, sajust puķu smaržas… Es varētu pavadīt mūžību, vienkārši pastaigājoties, – tas dara mani ļoti laimīgu.

– Kādos brīžos tev atnāk dzejas rindas?

– Tas laikam ir sarežģītākais jautājums – izskaidrot, kad dzeja atnāk pie manis. Nesen pēc pastaigas ar draudzeni mājās atnesu ceriņu zarus. Tad sēdos rakstīt bakalaura darbu, taču ceriņu smarža istabā bija tik spēcīga, ka tā nedeva man mieru, kamēr neuzrakstīju par tiem dzejoli.

Katram no mums ir arī tādi spriedzes brīži, kad raujies no viena darba uz otru, nav laika ne atpūsties, ne uzelpot.

Manā gadījumā bija tā, ka nebija laika pat paraudāt. Tas bija tik liels spriedzes brīdis, ka gribējās raudāt, taču zināju, ka nedrīkstu to darīt, ka pārāk daudz darbu vēl darāms. Tā radās dzejolis ar nosaukumu “Nav laika”. Tā nu ir ar tām dzejas rindām – tās nāk negaidītas. Nav bijis tā, ka es apsēžos ar domu, ka tūlīt kaut ko uzrakstīšu – nē… Dzejas rindas iespraucas manā galvā un neiet prom, kamēr tās nepierakstu.

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Annas Sintijas Ivanovas dzejoļos, kas publicēti viņas dzejas krājumā “115-tais RĪTS”, kā arī vēl nepublicētos darbos.

Tukšums

Reizēm satiekos ar Vientulību.Gadās no rītiem kopā iedzert tēju.

Parasti domājam par kādu,kas nav pie galda…

Mēdzam caurām dienām vērot
Kaimiņa rudo kaķi…
Līdz brīdim,kad jau esam ķirsī.

Pienāk nakts – nākas guldīt to blakus.

Satinamies dūnu segā
un guļam…

Piecos no rīta mūs modina

drēgns
vasaras gaiss…

Vientulība saka,ka tas nāk par labu!

Tas palīdz apzināt tukšumu sirdī.
Ja tukšs – tad salst!

MAN SALST!

Atveras durvis – Vientulība aiziet…

115-tais RĪTS

Kustība, kurā dzīvoju,
Kurā mīlu,
Kustībā degu…
Reizēm ieelpoju
Pret savu gribu,
Lai ātrāk skrietu
Uz dzīves rietu.

Bailes apstāties,
Atpalikt,
Izbaudot to, kas
Atlikts uz
Citu –
Īsto brīdi.

Jūtas atstājot plauktā,
Izeju ārā.
RĪTS –115-tais
šī gada mīts.

Nav laika

Sērā vakara tumsā
istabā klusā,
kad vējš sirdī pulsē,
ieslodzītās dvēseles dzīlēs
asaras raujas ārā.

Nav laika!Nav laika!Nav laika!

Aizveru logu,uzvelku smaidu,52,53,54…

Brīdis atkal nirt iekšā…

Zilā

Fragmentiem dzīve

klājas kā milzīga mozaīka.

Ko tajā likt?

Ko at – likt?

Un ko aizmirst?

Vietas ir, cik ir,

vietas visām krāsām nepietiks.

Taču zinu –

man bez zilās neiztikt.

Zilās vairāk nebūs!

Tā pieder tikai Tev.

Bērnību zilās debesīs skaušu,

lai vienmēr tur

Tu mani no mākoņiem raugi.

Dziļās ilgās pēc tevis

dzīvē augšu.

Pret sauli tiekšos,

Tevi no mākoņiem saukšu…

* * *

Trīs māsas
Vienām asinīm
Kā dzīpari kamolā tinas mūsu dzīves.
Kopīgām saknēm stādītas,
Lai dīgtu…
Saulē pa ābeļu ziedam
Plaukstam ģimenes dārzā.
Sulīgo ābolu sārtumā
Vienotā ritmā
Sitas mūsu sirdis.

***Iziet no būra,

Paskatīties – aiz

Ļoti mīlētā mūra

Dienvidu puslodē – jūra.

Tikai iziet no būra.

***es saplūkšu ceriņus
pirms doties ceļā
skaitot laimītes ziedos
apmāta pavasara steigā
vēl mirkliar pilnu krūti
ieelpot
izelpot

un atkal

ieelpot
neaizmirst izelpot
lai nepaliek lieks
šis cerību
ziedu
prieks

***

Atver sirdi

Klajā lauka nostūrī
Aproc gļēvumu

Ābeļu ziedos
Savaldi dusma
Netraucē klusumam
Kliegt

Ceļā viss mainīsies pats

Izjūti zālāja asos stiebrus

Uz priekšu
Tikai
Uz priekšu

***Tur tālumā – TU
Raugies uz mums – KLUSUMĀ
Augstā koka galotnē aizķērās – SIRDS
Elpas vienā rāvienā apstājās – PULSS
Sastingušu acu radzenē – TĒLS
TAVS, ar likteni nolemtais – RĪTS