Saglabāt intrigu 1
Kā jūtas cilvēks, kurš neatrod savu vietu pasaulē? Ārēji iederoties, visu darot nevainojami, dzīvojot šķietami perfektu dzīvi, Rolanda iekšēji jūtas pazaudējusies, bieži – vistuvākā cilvēka, sava vīra, nodota. Un ko darīt, ja perfektajā dzīvē rodas neparedzēta un nevēlama plaisa?
Izdevniecība “Latvijas Mediji” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdod LELDES STUMBRES romānu “Perfekcioniste”. Ar rakstnieci sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
– Romāns, kā to atklās lasītāji, ir ļoti intriģējošs, uzminēt noslēgumu tam nav iespējams, un, man lasot, šķita arī ļoti personisks. Kā atnāca impulss?
L. Stumbre: Tad jums ir licies pavisam citādi nekā tas ir patiesībā. Tas nav personisks, nemaz! Ja runājam par galveno varoni Rolandu, viņa ir pilnīgs pretstats man, viņai nav nekāda sakara ar mani, manu raksturu, dzīvesveidu, pasaules uzskatu – nekāda! Tieši tāpēc man bija ļoti interesanti.
Rakstīju romānu ļoti ilgi, piecus, varbūt pat septiņus gadus, jo viņa bija pavisam citāda, tā sieviete. Un man vajadzēja to visu, kā viņa dzīvoja, domāja, juta, izdomāt, izpētīt – kāpēc, kas viņa ir par cilvēku. Viņa ir man pilnīgi nezināma būtne. Protams, esmu līdzīgus cilvēkus savā dzīvē satikusi, bet ne jau tieši tādu, esmu viņu esmu pilnībā izdomājusi.
Bet, ja runā par impulsu, tad sāku rakstīt romānu ar pavisam citu domu. Gribēju uzrakstīt par brāli un māsu, taču darba gaitā brālis zaudēja nozīmi un izcēlās Rolanda. Sākumā viņai bija cits vārds, bet kādā brīdī sapratu, ka viņa ir Rolanda, un tad vārds noteica gan raksturu, gan visu viņas dzīvesgājumu.
Romāns ir tāda lieta, ko tu raksti pamazām, visu laiku par to domā, visu laiku kaut kas mainās, un arī Rolanda mainījās. Kad sāc rakstīt, izdomā īso sižetu, apaudzē tēlus ar miesu, asinīm, un, kad viņi piepildījušies ar dvēseli, tad sāk darboties paši, grozīties, un aiziet pavisam citā virzienā, nekā man sākumā bija izdomāts.
Rakstu un saprotu – tā sieviete pēc sava rakstura darīs tā, ne citādi, un tādos brīžos sev nosaku, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo esmu izvēlējusies šādu ceļu – rakstīt, kurā piedzīvoju, kā mani varoņi pagriežas prom no manis izdomātā un sāk dzīvot savu dzīvi, ne to, ko esmu viņiem paredzējusi. Tas ir brīnišķīgs gandarījums, pat nezinu, ar ko to var salīdzināt.
– Vai jums pašai patīk Rolanda?
Savā ziņā man Rolanda patīk, es viņu pat apbrīnoju par to, kā viņa spēj ieturēt savu dzīves līniju, neatkāpjoties ne pa labi, ne pa kreisi, lai kas arī atgadītos. Viņa ir pati par sevi, pilnīga individuāliste, Rolandai šķiet, ka viņa nav iekļuvusi pareizā vietā. Pati nenojauš, nesaprot, kāpēc, tikai to izteikti jūt.
Bet kopumā – jā, man Rolanda patīk. Viņa ir ļoti savaldīga. Eleganta. Principiāla. Man ļoti patīk tādas sievietes, jo zinu, ka pati tāda neesmu un varu uz to tikai tiekties. Jā, protams, arī egoistiska un un cietsirdīga, tas nāk klāt, jo tāda ir viņas dzīve. Zina, ko grib panākt, zina, kā manipulēt ar cilvēkiem. Neko tādu ļoti sliktu viņa neizdara.
– Nu, varētu teikt, – viņa nogalina savu vīru…
– Par to vēl varam pastrīdēties. Ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc, un apstākļu, kā tas notiek, bet no viņas viedokļa, protams, pavisam loģiski – tev viss bija, kāpēc rīkojies tā, kā rīkojies? Pie tam viņa jau neko tādu neplāno, viņa neapsver veidus, kā tikt vaļā no sava vīra, tikai izdomāja, ka būtu labi un pareizi, ja tā notiktu.
Jāatceras, ka literatūrā – romānos, stāstos un lugās – notikumi tiek paspilgtināti. Mēs ņemam no dzīves tikai to, kas ir spilgts, interesants, negaidīts un neparasts. Tāpēc jau cilvēki lasa grāmatas un skatās tos trakos seriālus, ka grib uzzināt vēl kaut ko citu, ne tikai to, kā es te dzīvoju un kā man te klājas.
Protams, katrs seriālā vai grāmatā saskatīs to, kas pašam tuvāks, vai, tieši pretēji, nepavisam nav pieņemams, bet tas ir fakts – jāraksta par neparastākām lietām.
Es gan savos romānos, gan lugās rakstu par cilvēkiem, kas man pašai ir mīkla. Tādus neesmu satikusi dzīvē, bet zinu, ka viņi kaut kur noteikti eksistē, kāpēc gan ne, un viņiem iet visvisādi, un vienmēr esmu savus tēlus centusies paspilgtināt, padarīt viņus neparastākus, lai man pašai un lasītājiem būtu interesantāk.
– Jums ar Rolandu ir vismaz viena kopīga lieta – jūs abas faktiski esat izveidojušas sev māju.
– Tā ir tiesa, tur varētu teikt, ka tiešām rakstīju par savu pieredzi, jo es arī saņēmu māju dramatiskā stāvoklī, skraidīju pa istabām un domāju, kas un te kā būs. Vienīgā atšķirība, ka Rolandai bija nauda, man ne (smejas). Bet tas nekas, te jau arī tagad viss ir brīnišķīgi, viņai tikai gāja ātrāk.
Vidi, kurā notiek darbība, es ņemu tādu, kuru pazīstu. Ja tie ir lauki, tad tādi, kur esmu bijusi un zinu, kā tur izskatās; ja pilsēta, privātmāja vai dzīvoklis, tad arī rakstu par lietām, kuras pati esmu redzējusi. Tas palīdz tēliem justies īsti savā vidē. To vietu, kur Rolanda dzīvo, ieraudzīju nelielā vietiņā netālu no Kaltenes, nezinu nemaz, kā to sauc.
Biju tur reiz izkāpusi no mašīnas, un pēkšņi ieraudzīju dīvainu māju, tā bija augsta, vairākiem stāviem, tumša, ieaugusi krūmos un kokos, tāda garena, jocīga, pilnīgi atšķirīga no citām lauku mājām. Toreiz pat apgāju riņķī, domāju – kas tas tāds ir, kas šito uzbūvējis?!
– Runājamies, un es visu laiku domāju – redz, to nedrīkst jautāt, jo tad būs pateikts par daudz, un to arī nedrīkst, jo šajā romānā ļoti svarīgi, kā Rolandas stāsts savīts.
– Jā, protams. Man vienmēr ļoti svarīgi šķiet, lai tas cilvēka noslēpums, par ko grāmatā stāstīts, netiek pateikts uzreiz. Jāizlasa viss romāns, lai saprastu, kāpēc un kā īsti viss noticis, un beigas, manuprāt, ir pašas galvenās, jo izskaidro visu iepriekš notiekošo.
Ilgi gāja, kamēr izdomāju nobeigumu, un man tas ļoti patīk, lai neviens pat nemēģina pārmest un teikt, ka vajadzēja kaut kā citādi. Visu uzreiz atklāt nevajag arī dzīvē. Tas ir gandrīz kā detektīvromānam – ja uzreiz visu izgāz, nav interesanti, bet, ja pastāsti vienu detaļu, pavirpini citu, – skat, cilvēki jau sāk klausīties.
– Cilvēks ir ar to lāstu sists, ka viņam ik pa laikam jādomā, kādēļ mēs te esam un ko mēs šeit darām. Lasot “Perfekcionisti”, šāds jautājums uzmācas biežāk nekā būtu omulīgi. Vai dzīvē noteikti jāizdara kaut kas dižs?
– Nē, es domāju, nav noteikti jāizdara kaut kas dižs. Bet tas jau ir tik smags jautājums, par dzīves jēgu, es nezinu, vai cilvēki vispār sev kādreiz pajautā, kāda ir viņu dzīves jēga, uzdevums šeit, uz zemes esot, jo pieņemu, ka ikvienam ir savs uzdevums, arī tiem briesmīgajiem un ļaunajiem.
