Latviešu valodas vēsturiskā vārdnīca palīdzēs saprast senos tekstus 4
Senvārdu vārdnīca piedienas katrai sevi cienošai tautai. Latviešiem līdz šim kas līdzīgs skaitījās 20. gadsimta sākumā tapusī Kārļa Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīca” ar papildinājumiem, taču februārī LU Latviešu valodas institūts interesentu vērtējumam nodevis elektronisko “Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu”. Nākotnē tā solās būt vēl pilnīgāka nekā šobrīd.
“Padusēties”, “patapi”, “miesmetis” – tie ir tikai daži piemēri no aptuveni 1200 šķirkļiem, kas pieejami vietnē tezaurs.lv/lvvv/vardnica/, paturot prātā, ka darbs tikai sācies un šķirkļu skaits nākotnē varētu sniegties desmitos tūkstošu. Filoloģe un viena no projekta līdzstrādniecēm Renāte Siliņa-Piņķe teic, ka lielākajām Eiropas tautām senvārdu vārdnīcas parādījušās jau pirms kādiem 150 gadiem un vēl arvien tādas turpina rakstīt. Latvieši, kā zināms, nevar lepoties ar pārlieku senām rakstu valodas tradīcijām. Mums pirmie latviski rakstītie avoti nāk no 16. gadsimta sākuma, tādēļ arī jaunajā vārdnīcā sākts ar to vārdu ievietošanu, kādi sastopami 16. un 17. gadsimta latviešu tekstos latviešu valodā – lielākoties tie ir garīgie teksti, vārdnīcas, cunftu šrāgas (noteikumi). Šajā stadijā vārdnīcas vārdu krājums nācis no piecdesmit sešiem 16. un 17. gadsimta avotiem, no kuriem senākais ir 1507. gadā publicētā pirmā Tēvreize latviešu valodā – tā sauktā Gisberta Tēvreize. Pagaidām teju puse vārdnīcā iekļauto ir īpašvārdi, jo senie teksti pārsvarā ir reliģiska satura, līdz ar to tajos daudz Bībeles personvārdu un vietvārdu. Valodniece Siliņa-Piņķe iesaka pievērst uzmanību arī it kā pazīstamiem vārdiem, jo laika gaitā to nozīme var būt mainījusies: “Tādā ziņā burvīgs vārds ir “skraidīt” – tā senākā nozīme ir “lidot”.” Arī skatiens var “skraidīt”, tas ir, šaudīties. Līdzīgi ir ar vārdu “nauda” – ierakstot to, paveras, cik daudz un dažādās nozīmēs, salikteņos vārds lietots.
Ideja par šādas vārdnīcas nepieciešamību radusies jau 30. gados, kad valodnieks Jānis Endzelīns rosināja veidot “latviešu valodas klēti” ar gan tautas mutē, gan drukātos tekstos lietotiem vārdiem kopš latviešu rakstu valodas sākumiem. Ilgu laiku tas palika tikai idejas līmenī, kaut gan doma dažādos laikos regulāri izteikta no jauna. Tikai 2004. gadā, saņemot Latvijas Zinātnes padomes finansiālu atbalstu, sāka veidoties darba grupa profesora Pētera Vanaga vadībā. Pirmais darbs bija izveidot seno tekstu korpusu (apkopojumu), un pagaidām apkopotie rakstu avoti sniedzas līdz 18. gadsimtam. Pie projekta strādājuši un strādā LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas, LU Filoloģijas fakultātes (Humanitāro zinātņu fakultātes) Baltu valodu katedras un LU Latviešu valodas institūta speciālisti.
“Tā ir mūsu tautas bagātība un vēsture,” vārdnīcas nepieciešamību uzsver projekta vadītāja, filoloģijas doktore Anta Trumpa. Šobrīd lasītājam piedāvātais nav visa vārdnīca, drīzāk paraugšķirkļi, kas pārstāv visas vārdšķiras un visus nozīmju skaidrošanas tipus, lai interesentiem radītu pēc iespējas saistošāku priekšstatu. Krājums ir un paliks elektroniskā formā. “Tam ir ļoti lielas priekšrocības, jo varam šķirkļus visu laiku papildināt un publicēt. Citādi mēs droši vien iestrēgtu pie “A”. Šādi ir arī ļoti ērti lasītājam,” skaidro A. Trumpa. Turklāt tā iespējams atrast sinonīmus, redzēt saistību. Meklēšanas iespējas ir plašas – gan pēc konkrēta vārda, gan vārdšķiras. No vietnes iespējams pieslēgties arī seno tekstu krājumam un paraudzīties, kā attiecīgais vārds iekļāvies teikumā. Vārdnīcā pagaidām nav atrodami daudzi 19. gadsimta vai 20. gadsimta sākuma ģermānismi, kādus varbūt atceramies savu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu runā. Daži tomēr ir. Piemēram, Georga Manceļa lietotais “dvenģēris” – cietums.
18. un 19. gadsimta vārdi vēl esot tāla nākotne. “Darbs ir ļoti laikietilpīgs, un mēs vēl ar iepriekšējiem gadsimtiem neesam tikuši galā. Varbūt tas ir pat viena cilvēka mūžā neizdarāmi,” tā projekta vadītāja. Šobrīd tuvākais darbs ir vārdnīcas papildināšana ar 1689. gadā izdotās Ernsta Glika Vecās Derības tulkojuma un 1683. gadā izdotās Georga Elgera poļu-latīņu-latviešu vārdnīcas vārdiem. Bet par iespējām attīstīt vārdnīcu tālākā nākotnē Renāte Siliņa-Piņķe teic: “Daudz kas būs atkarīgs no valsts ieinteresētības. Šāda veida projekti nav starptautiski – tie visvairāk ir vajadzīgi pašai Latvijai un latviešiem.”
