Globalizācijas ideologi dara visu, lai mēs izšķīstu. Saruna ar Jāni Lūsēnu 6
“Bet pāri man kā garumzīme garš ir tautas laiks, kas viņai atvēlēts. Tas laiks, ko viņa viena pati redz.” Pat ja viņš nebūtu uzrakstījis neko citu kā tikai šo vienu dziesmu, ar to būtu gana, lai viņa vārds tiktu ierakstīts Latvijas mūzikas vēsturē un klausītāju sirdīs. Bet Jānis Lūsēns ir uzrakstījis vēl daudz, ļoti daudz. Dievs viņam ir devis skaidras acis un skaudru mēli. Bēdīgs viņš neizklausās. Nopietns gan. Mūsu saruna nav par gadiem, bet par vieglumu, viedumu, skaņu lauku un klusumu.
Iepriekšējās jubilejas sakarā jūs man teicāt, ka dzimumdiena ir tik vien kā kalendārs notikums, jēgu tam piešķir koncerts un programma. Kādas šajā reizē ir galvenās pieturzīmes?
Pirmā daļa būs veltīta teātrim. Tas ir ļoti nopietns posms manā dzīvē, kas ir aizņēmis daudz laika. Strādājot ar dzejniekiem, svarīgi ir nodibināt kontaktu, lai dzejnieks saprot un neapvainojas, ja es lieku kaut ko pamainīt, pierakstīt kādu rindiņu klāt, jo mūzika tomēr ir matemātika, tajā ir formulas, kas jāietērpj skaņās. Īpaši tad, ja grib, lai mūzika uzrunātu klausītāju, būtu saprotama, uz pieredzes un tradīcijām balstīta.
Izveidoju ciklus, programmu saliku kā mistēriju ar nelieliem atmiņu un sajūtu uzplaiksnījumiem. Lielākais kompliments – koncerta režisors Reinis Suhanovs, apskatījies to visu, pateica: man te nekas nav piebilstams.
Vai varam gaidīt fragmentus gan no “Kaupēna”, “Sfinksas” un “Agrās rūsas”, gan arī no “Indriķa hronikas”, “Neglītā pīlēna” un “Hotel Christina”?
Un vēl arī no “Meierovica” un “Putnu operas”. Ar “Meierovica” tituldziesmu mēs sāksim koncerta pirmo daļu, ar “Putnu operu” beigsim. Pat nemēģināšu stāstīt, cik grūti man klājās, to visu šķirojot un mēģinot salikt jēdzīgā un izteiksmīgā secībā. Kaudze ir milzīga.
Traki, ja sakomponēts tik daudz mūzikas…
Jā, jā, par daudz visa sakomponēts. Taču ne jau es viens tāds, kas tik sēž un raksta, raksta, raksta.
Bet ko citu vēl var darīt, ja, kā pats reiz teicāt, diagnoze – komponists?
Tagad es teiktu – nevis diagnoze, bet drīzāk dzīvesveids. Jā, mūzika kā dzīvesveids. Un es vēlreiz gribu pateikt lielu paldies visiem tiem, ar ko esmu kopā strādājis, ka viņi ir ar mieru braukt un piedalīties manos jubilejas koncertos.
Tas man ir ļoti svarīgi. Ceru, ka arī viņiem, ja jau mums ir izdevies nospēlēt astoņdesmit vai pat simt izrādes.
“Kaupēnam” pat simt divdesmit, bet “Putnu operai” nu jau simt četrdesmit.
Tā gan. Pēc vairākiem gadiem atkal satikties mūzikā un uz skatuves – tā ir īpaša sajūta, kas aizrauj un saviļņo.
Un kas skanēs koncerta otrajā daļā?
Otrajā daļā, protams, būs hiti no “Zodiaka”, no tā, kas ar “ks” galā. Tās ir divas dažādas lietas, ko jāprot atšķirt.
Jo bija arī “Zodiac” ar “c”, kura instrumentālās mūzikas skaņuplate “Disco Alliance” 1980. gadā aizgāja vairāk nekā 20 miljonu tirāžā, kas pat tiem laikiem bija rekords.
Jā, par tiem 20 miljoniem jums taisnība – tas tiešām bija rekords. Bet nosaukuma nobeigums – tā bija viltība, lai izvairītos no cenzūras. Koncerta otrā daļā būs tāds diezgan liels skrējiens cauri laikam, esmu izvilcis pat dažus ļoti agrīnus gabalus.
Vienu, ko savulaik dziedāja Zigfrīds Muktupāvels, tagad dziedās Eilands, citu, ko dziedāja Brīze, tagad dziedās Ieviņš. Būs arī Igo ar dziesmu “Par smilgām”.
Un “Tautas laiks”?
“Tautas laiku” es neieliku. Mēs to ar Zigfrīdu dziedam jubilejas ieskaņas koncertos. Izdomājām, ka mums abiem arī ir jāatskatās uz to, kas kopā radīts. Salikām programmu, kur muzicējam divatā. Puse ir nezināmu vai mazāk zināmu gabalu, kas mums ir bijuši ļoti svarīgi gan kā mūziķiem, gan kā cilvēkiem.
Man ir palaimējies, ka ir savs dziedātājs. Mārtiņam Braunam tāds bija Niks Matvejevs, Kulakovam – Ieva Akuratere. Ar Zigfrīdu kopā radām jau trīsdesmit gadu. Protams, “Tautas laiks” ir viena no mūsu īpašajām, vissvarīgākajām dziesmām.
Kā to redzat tagad – tautu un tai atvēlēto laiku?
Globalizācijas ideologi dara visu, lai mēs izšķīstu. Mēs esam tikuši pie brīvības, bet tā jau ir tikai uz papīra uzrakstīta brīvība. Mēs esam svešu viedokļu varā.
Kāds pasaka – mūsu kultūrai, ziniet, jāintegrējas Eiropā – un tad nu visi pa galvu, pa kaklu metas integrēties, jo mēs taču nedrīkstam būt provinciāli! Bet tieši tas jau arī ir visšausmīgākais provinciālisms – tas latviešu intelektuālis ar savu uzspēlēto “Dies pas novirzīties no vadlīnijām!”. Trakāk nekā komunistu laikā.
Notiek globalizācija, un ir cilvēki, kas zina, uz kurām pogām jāspiež, lai to plānu īstenotu.
Ja tā turpināsies, drīz vien viss beigsies. Latvija būs teritorija. Tas ir skaidri redzams, un neviens nevar apgalvot pretējo, jāskatās uz lietām reāli.
Izšķīdīsim kopējā rasu sajaukšanās procesā. Tāpēc svarīgs ir katrs indivīds. Cilvēks kā tāds.
Ja ir vienota ideja, patriotisms un vēlme nosargāt savu zemi un identitāti, tas ir milzīgs pluss ikvienam cilvēkam.
Tad ir kopīga augstāka ideja, tad ir izpratne par to, ka dzīve nav tikai naudas pelnīšana. Sarežģīts temats. Mēs taču redzam, kas notiek. Visatļautība un iekšējas kosmiskas morāles ignorēšana aug ģeometriskā progresijā.
Negribu vēlreiz izteikties par simtgades tēriņiem, esmu par to jau dabūjis tā, ka maz neliekas. Bet es runāju, ko domāju. Ir taču kaut kādas morāles robežas jāievēro, sacerot tāmes un koncepcijas.
Rīgā plakāti jau atkal vēstī par svētkiem. Cik var svinēt? Un ko īsti?
Svētku daudzumā un tēriņos pazūd pašu svētku jēdziens. Taču ir kāds svarīgs aspekts, par ko vispār nerunā. Mums ir profesionālu mūziķu kolektīvi, kur cilvēki saņem kapeikas, ja salīdzina ar kolēģiem ārzemēs.
Kāpēc tad vienreiz nevarētu palielināt Radio kora algas? Kāpēc nevarētu maksāt Andrim Nelsonam tādu algu, lai viņš strādātu Latvijā un lai tad mūsu orķestris ir Latvijas vizītkarte?
Bet, redziet, ar kora un orķestra algām nevar sarakstīt vienas reizes tāmes. Es jau divdesmit gadu nodarbojos ar koncertu rīkošanu, es zinu, kā tāmes tiek rakstītas un cik kas maksā.
Dotācija, manuprāt, ir jāpiešķir tiem, kas apliecina, ka māk strādāt, kas spēj radīt paliekamas kultūras vērtības un panākt, ka cilvēki nāk uz viņu pasākumiem.
Mums tikko bija valsts simtgades svētki, kam repertuārs, manuprāt, bija balstīts nevis uz dziesmām, kas cilvēkiem sirdī, bet drīzāk pakļauts kaut kādai man nezināmai un neizprotamai koncepcijai.
Atmodas laikā mēs augām ar Imanta Kalniņa dziesmām, bet te – mazs fragmentiņš no filmas. Atceros, kā Mežaparka estrādē Akuratere dziedāja Breikša un Kalniņa “Kungs, kas zāles čukstus dzirdi”.
Ja ar to būtu sācies koncerts, visam būtu pilnīgi cita jauda. Tā būtu patiesa kopības sajūta. Un varbūt arī jaunas atmodas sākums.
Bet te televīzijas žurnāliste, kas ar mani nesveicinās, kas vienmēr pagriež muguru, kad es eju garām, pēkšņi pieskrien man klāt: vai jūs nevarētu pateikt kaut ko labu par šiem svētkiem? Viss taču ir hei, hei! Mākslīgi inspirēta pozitīvisma kampaņa medijos.
Šie Dziesmu svētki varēja būt pavisam citādi, ja repertuārā būtu iekļautas dziesmas, kas ikvienai sirdij liek ietrīsēties, dziesmas, kas mums ir bijušas svarīgas cauri laiku laikiem, kas modinājušas, stiprinājušas un vienojušas, kas uzturējušas sapni par brīvu Latviju.
Kora dziedātājs nav tikai dziedātājs, viņš ir arī Latvijas pilsonis. Kad viņš reizi piecos gados stāv Mežaparkā uz estrādes, viņam ir jāsajūt, ka Latvija ir dzīva. Lai cilvēks justos piederīgs, dziesmai ir jābūt sirdī. Tad dzied, cik var.
Tā, it kā tu viens dziedātu kādam vienam. Un tad visu šo vienu summa veido to vareno un neaizmirstamo kopības sajūtu. Tie nav diriģentu svētki, tie nav komponistu izpausmju un moderno formu svētki. Tie ir Dziesmu svētki. Mēs tajā brīdī kalpojam citam uzdevumam.
Mūsu pirmajā sarunā teicāt, ka Latvijai trūkst viegluma, vēriena un vieduma. Kas pašam palīdz sabalansēt attiecības un nepazaudēt šos trīs “v”?
Vieglums nepieciešams, lai atteiktos no liekā, nesvarīgā, lai brīvi skatītos uz priekšu, lai domātu vērienīgi un spētu viedi paredzēt notikumus. Tas droši vien ir tas ideālais stāvoklis, kādā vajadzētu būt jebkuram radošam cilvēkam.
Redziet, es negrozos intelektuāļu pulciņos, kur viens otru apjūsmo, godina par stila ikonām, guru un kulta figūrām. Tautai ir zvaigznes, bet intelektuāļiem – apziņa, ka viņi ir apsteiguši laiku.
Es neesmu interesants. Man nav citu hobiju kā vien instrumenti un jaunu skaņu meklējumi.
Vienā brīdī es nolēmu savākt tos mūzikas instrumentus un skaņu avotus, kas mani iedvesmo.
Mūziku īstenībā var radīt no jebkā. Arī no tām ūdens pudelēm, kas te stāv uz galda, mēs desmit minūtēs varam uztaisīt mūzikas inspirāciju. Skaņu avoti var būt arī pavisam vienkārši un viegli pieejami, tie ir visapkārt, vajag tikai mācēt tos izmantot.
Interesanti ir pavērot, kā tapuši un kādam nolūkam kalpojuši visdažādākie mūzikas instrumenti Āfrikā, Austrālijā, Tuvajos un Tālajos Austrumos. Kas aizgājis nebūtībā, kas palicis.
Nesen vēlreiz noskatījos video, kur kāds poļu pianists pēc Leonardo da Vinči zīmējumiem ir uzbūvējis viņa izgudrotu instrumentu.
Instrumentu, kas izskatās kā klavesīns, bet skan kā stīgu kvartets.
Jā, to pašu. Mēs par to varētu runāt gari un plaši. Izvilināt mūziku var no bezgala daudz kā.
Pagājušā gada nogalē Rīgas Dizaina un lietišķās mākslas vidusskolā bija Latvijā darinātu instrumentu izstāde – vijoles, kokles, ģitāras, cītaras.
Ir labi, ka tas notiek. Mums ir kokles, es pats arī nopirku vienu kokli no Valmieras meistara. Elektrisko kokli, kas man vajadzīga kā efekta instruments, lai radītu kokles skaņu.
Tā skan gluži kā akustiskā, bet tajā ir iebūvēta elektronika un tā ir ērti uzskaņojama – ar ģitāras tapām, kas atvieglo dzīvi gan koncerta, gan procesa laikā.
Taču ir nepieciešami jauni skaņas avoti un jauni tembri, kas būtu profesionāli izmantojami. Tam savukārt ir nepieciešama profesionāla pieeja, iedziļināšanās, pētīšana.
Latvijā ir ļoti daudz šajā ziņā radošu cilvēku. Ir tāds meistars Eduards Klints, kas mājo Līgatnē, es viņam pilnīgā neprātā lūdzu uzbūvēt manis paša izdomātu monohordu – instrumentu, kam daudz stīgu ar skaņojumu uz vienu noti.
Viņš man to uztaisīja, taču kaut kas nebija kārtībā ar apakšējo galu, stīgas nebija īstās. Nevar likt, kas patīk vai nepatīk, tā ir absolūta fizika. Un tad kokļu meistars Jānis Rozenbergs visu izmērīja un pateica, ka vajagot tītās stīgas. Tagad var uzskaņot, un ir labi.
Un vēl Eduards savulaik taisīja celma bungas, kas ir fantastisks instruments. Taču vīrs, kas viņam piegādājis pareizi nodīrātas un izģērētas kazu ādas, nomiris, un ar to tagad viss apstājies.
Pirms dažām dienām Mikus Čavarts feisbukā ielika ziņu, ka ir atsācis darināt celma bungas. Vienā pusē bebra, otrā kazas āda.
Varu tikai novēlēt, lai kultūras procesu menedžeri atrastu naudu, kas tiktu tērēta nevis nebeidzamiem svētkiem, bet, piemēram, jaukas ģildes izveidošanai, lai mūsu meistari varētu doties pieredzes apmaiņas braucienos, iemācītos ko jaunu, un lai Latvijā tiktu radīti zīmoli, kam būtu vērtība gan mājās, gan pasaulē.
Jo pieprasījums pēc etno instrumentiem ir liels. Pirms dažiem gadiem es atvedu no Portugāles beiroa ģitāru, ko Mārcis Auziņš drīz vien savāca.
Sākumā domāju, ka esmu atradis kaut ko īpašu, taču nesen ieskatījos interneta veikala “Thomann” piedāvājumā – izrādās, tur tagad ir atrodami visdažādākie portugāļu ģitāras veidi.
Un vēl kāds aspekts. Tas vecais vīrs, kas spēlē savu beiroa ģitāru, reizēm dara to kopā ar dēlu, un varbūt arī viņa mazdēliņš nu jau spēlē.
Ļoti svarīgi ir saprast, ka kultūra ir nevis projektiņos un tāmīšu rakstīšanā, bet tradīciju pārmantošanā.
Tad kultūra kļūst par daļu no dzīves. Kā turki spēlē sāzu – tēvs ar dēlu spēlē, mazais vēl nemāk, bet kaut ko piesit. Tāpat arī armēņi spēlē duduku. Tas saliedē.
Saliedē ģimeni, saliedē tautu.
Tieši tā! Žēl, ka izzūd mājas muzicēšana, kas Latvijā bija izplatīta 30. gados kā Eiropas kultūras tradīcija un vienojošs faktors. Sanāk cilvēki, kāds nolasa savu dzeju, kāds nospēlē jaunāko dziesmu. Tur rodas gan prieks, gan iedvesma.
Ir dažas mājas, kur tas notiek arī tagad.
Brīnišķīgi, varu par to tikai priecāties. Tāpēc man arvien tuvāki kļūst mazie formāti. Tie rada neaizmirstamas sajūtas. Piemēram, bija pie manis atbraucis fotogrāfs Jānis Saliņš. Stāstīja, ka pirms tam bijis Kaņepes centrā. Ko tur?
Fotografējis, kā Spīķeru stīgu kvartets spēlē, bet zālē sēž jauni cilvēki un klausās.
Patīkams pārdzīvojums. Dziesmu svētki ir tautas manifestācija, kopības sajūta, bet mazajā formātā ir klātienes sajūta. Protams, arī lielie akadēmiskie koncerti ir vajadzīgi. Klasika ir jāspēlē, klasika ir pamats un bāze, daļa no procesa, ja vien nepārvēršas par publikas izrādīšanos.
Taču satuvināšanās notiek tad, ja šeit istabā spēlētu divi cilvēki un mēs mierīgi klausītos.
Jums mazie formāti sākās ar projektu “Aiz”.
Jā, un tā es pamazām sāku aizrauties ar solo spēlēšanu un improvizāciju, kā to dara Laima Jansone vai Vestards Šimkus, arī Mārcis Auziņš un citi. Un tad man ienāca prātā ideja vasaras vakarā kādā skaistā vietā spēlēt mūziku, kas ir nevis iestudēta, bet rodas tajā brīdī.
Publika varētu atlaisties ērtos zviļņos, pa pusei guļus. Ja kāds aizmieg, tas ir pavisam labi, tad ir trāpīts. Izstāstīju šo ideju Mazmežotnes muižas saimniecei Ivetai Burkānei, viņai tā iepatikās. Šovasar mēs plānojam sarīkot šādu ciklu.
Tie nebūs koncerti, tas būs Jāņa Lūsēna vasaras festivāls “Mūzika vakara mieram”. Sāksim deviņos, kad pamazām jau sāk krēslot. Pirmajā daļā būšu es ar savu instrumentu laboratoriju, otrā daļā – man mīļi mūziķi, brīnišķīgi cilvēki, ar ko esmu tuvs.
Biļešu skaits ierobežots, tāpēc jau es runāju par šauru loku. Tas nav pasākums, ar ko muižas saimniece varētu labi nopelnīt. Mums ir svarīgi iedzīvināt šo ideju, apliecināt, ka arī šāds formāts var pastāvēt.
Protams, priecāšos, ja vēl kādas skaistas vietas īpašniekiem radīsies interese un šis ekskluzīvais formāts iekļausies Latvijas mūzikas ainavā. Tā ir mana galvenā nopietnā iecere pēc jubilejas koncerta. Te nevar nostrādāt nekādi mīti.
Nevar piestāstīt cilvēkiem pilnas ausis, jo mēs paši nezinām, kas būs. Tu sāc muzicēt, izjūtot gaisotni, ko veido klātesošie cilvēki, kas tevi iedvesmo nospiest do vai sol, vai fa, vai la.
Tā rodas vienota enerģija. Pirms kāda laika runāju ar Vestardu Šimku, arī viņš ir sniedzis vairākus koncertus, kur mūzika dzimst atskaņošanas brīdī. Mani kā klausītāju tas fascinē, satrauc un aizrauj.
Prieks to dzirdēt, jo klausītājs vistiešākā veidā kļūst līdzdalīgs procesā. Un arī lietus aiz loga vai vējš – tas viss ietekmē sajūtas.
Kopā ar mani būs Vestards, Mārcis Auziņš, Laima Jansone, Rihards Zaļupe ar savām marimbām, arfiste Ieva Šablovska ar vīru Aināru Šablovski, kas spēlē saksofonu un armēņu duduku. Mūzika, kas palīdz sakārtot galvu.
Un reizē arī neatkārtojams notikums.
Tur jau tā lieta! Atkārtot to nav iespējams. Tāpēc arī skaņdarbu nosaukumu nav un nebūs. Esmu aizrāvies ar šo kluso un ļoti personisko mūzikas radīšanas un klausīšanās fenomenu.
Ideāli, ja man pašam būtu kāda telpa, kur es reizi nedēļā varētu desmit vai divdesmit cilvēkiem ļaut klātienē izbaudīt mūzikas tapšanas procesu, piedalīties skaņu lauka dzimšanas brīnumā.
Pirms desmit gadiem bijāt radis pieturvietu Raunā. Kuru vietu patlaban saucat par mājām?
Rauna tā vairs nav. Tur kādu laiku dzīvoja mammīte, bet viņai jau cienījami gadi, tādēļ vajadzēja pārcelties tuvāk pie bērniem un mazbērniem. Mammīte tagad ir rīdziniece. Bet lauku īpašumu, kas no Rīgas ir tālāk par 100 kilometriem, grūti uzturēt.
Es to samainīju pret māju Raganā. Redzēs, cik ilgi tur vēl noturēšos.
Parasti vienā vietā palieku gadus piecus, pēc tam man jau atkal vajag ko citu. Es mājas neizjūtu kā klubkrēslu, kurā var ērti iesēsties un kaut ko baudīt. Man patīk sakārtot, izveidot, attīstīt.
Kad viss ir gatavs un apdzīvots, mierīgi varu doties tālāk. Īstenībā man pat vienalga, kurp. Protams, ir dažas mīļas vietas. Vidzeme man ļoti tuva. Bet nezinu, kur būs nākamais pieturas punkts.
Es par to nedomāju, zinu, ka īstajā laikā viss pats no sevis sakārtosies.
Tā ir ar mājām, tā ir arī ar instrumentiem – tie paši piesakās ik pa brīdim. Kaut kā no augšas viss kārtojas.
Bērnības Liepāja, vai vēl atceraties, kāda tā bija?
Otras tādas pasaulē nav. Liepājā es satikos ar mūziku. Tur bija gan tēta skaņuplates, gan mūzikas skola ar brīnišķīgiem pedagogiem, vēlāk aizraušanās ar džezu, ērģeles baznīcās, pirmās improvizācijas. Burvīga un romantiska, ar īstiem bruģētiem pagalmiem, ķiršiem dārzā un pienenēm, ar vazāšanos pa jumtiem…
Liepājas vējš puikas no jumtiem nenoplēš?
Nē, nenoplēš vis! Visādi brīnumi tur tika darīti uz nebēdu. Un pusaudža gados vēl arī hokejs un futbols bija jāspēlē, reizēm nebija laika iet uz mūzikas skolu.
Jūsu vectēvs Jānis Lūsēns I darbojās teātrī, tēvs Jānis Lūsēns II arī bija unikāla personība, ja nemaldos, viņš pat aktierfilmas ir taisījis…
Tēvs bija skolotājs, mācīja bērniem latviešu valodu, literatūru, vēlāk arī fizkultūru un darbmācību, bet brīvajā laikā gleznoja un ņēmās ar kinoamatierismu. Tā bija vesela maģija, kurā arī es biju iesaistīts – sešu gadu vecumā tēvs man piešķīra galveno lomu filmā “Mazā Mikiņa lielie darbi”.
Turklāt es redzēju arī to, kā filmu attīsta, montē, ieskaņo. Un kā veči pa starpām šņabi iedzer.
Ko dara Jānis Lūsēns IV?
Dēls ir skaņu režisors, spēlē sešstīgu basģitāru, piedalās daudzos manos projektos. Patlaban sācis nodarboties ar koncertu apskaņošanu, šķiet, ļoti augstā profesionālā līmenī. Taču pats galvenais – viņam ir brīnišķīga ģimene, kur aug meitiņa Luīze un dēliņš Ernests, kam nu jau ir divas nedēļas.
Reiz teicāt – mūzika ir nemitīgs darbs ar sevi.
Visa dzīve ir darbs ar sevi. Un, ja tas ir tavs dzīvesveids, tad arī mūzikā tas ir neizbēgami. Tas ietver sevī gan aizrautību, gan palaišanos slinkumā, gan prieku, gan arī skumjas.
Kādas jums ir attiecības ar klusumu?
Tās ir manas vislabākās attiecības. Visstabilākās. Vispār. Pamata stāvoklis. Esmu vienpatis, kam pamata stāvoklis ir klusums. Esmu pie tā pamazām nonācis. Klusumu dažkārt var pārtraukt ar kādām maigām skaņām. Reizēm. Varbūt.
Jānis Lūsēns
Komponists
Dzimis 1959. gada 7. aprīlī Liepājā.
Lielās mūzikas balvas un vairāku “Spēlmaņu nakts” balvu laureāts.
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
Jāņa Lūsēna IV tēvs.
*
Lasi vēl:
Cilvēki alkst asiņu. Saruna ar Gustavu Terzenu
Patiesība ir apslēpta mūsos. Saruna ar Viju Beinerti
Sirdsapziņas vara. Par drosmes divējādo dabu, varonību un dvēseles mieru
Vija Beinerte: Viss ir atļauts. Bet ne viss der
