“Tā diena iznīcināja manu ķermeni, bet izglāba dvēseli.” Sieviete, kas nokrita no klints, atklāj, ko redzēja pēc nāves 0
Ērikas Teitas stāsts sākās ar traģēdiju 2015. gadā, kad viņai bija tikai 22 gadi. Riskanta pārgājiena laikā Ņūdžersijas klintīs viņa nokrita no aptuveni 18 metru augstuma. Sievietei nebija nekāda drošības aprīkojuma. Kritiens bija gandrīz letāls – Ērika piedzīvoja klīnisko nāvi.
Trieciena rezultātā viņa guva smagas traumas: mugurkaula un iegurņa lūzumus, vairākus ribu un roku lūzumus, kā arī plaušu plīsumus. Neskatoties uz mokošajām sāpēm un šoku, Ērikai izdevās atgūt tālruni un izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību.
Tomēr gūto traumu un dezorientācijas dēļ viņa nespēja precīzi aprakstīt savu atrašanās vietu.
Glābšanas operācija ilga gandrīz septiņas stundas. Šajā laikā Ērika palika iesprostota starp akmeņiem, stipri asiņoja un balansēja uz dzīvības un nāves robežas. Tieši šajā brīdī, viņa stāsta, ka notika kaut kas tāds, kas uz visiem laikiem mainīja viņas skatījumu uz pasauli.
Kādā brīdī sāpes pēkšņi pazuda. Ērika stāsta, ka viņai radusies sajūta, it kā apziņa būtu atdalījusies no ķermeņa. Viņa vairs nejutās kā cilvēks tradicionālajā izpratnē un pārstāja uztvert sevi kā indivīdu ar vārdu un personīgo vēsturi.
“Es vairs nebiju Ērika. Es nejutu ne bailes, ne sāpes, ne pieķeršanos savam ķermenim,” viņa atceras.
Sieviete stāsta, ka atradusies telpā, kas piepildīta ar žilbinoši baltu gaismu. Tur nebija ne mirušu radinieku tēlu, ne pazīstamu reliģisku simbolu. Tā vietā valdīja bezgalīgas klātbūtnes sajūta, ko Ērika raksturo kā Dievu, Avotu vai universālo apziņu.
“Bija tā, it kā zināšanas tiktu lejupielādētas tieši manā apziņā, katrā šūnā,” atceras Ērika.
Šajā stāvoklī, kas, viņas vārdiem sakot, šķita ilgam mūžību, sieviete saņēma atbildes uz jautājumiem, par kuriem nekad iepriekš pat nebija domājusi.
Atdalīšanas ilūzija
Pēc viņas domām, uz Zemes mēs šķietam atsevišķi indivīdi, kas dzīvo katrs savu dzīvi. Taču patiesībā visas dzīvās būtnes Visumā ir daļa no viena veseluma, vienas enerģijas. Atdalīšana esot tikai cilvēka uztveres radīta ilūzija.
Bumeranga likums
Ērika apgalvo, ka viņai kļuvis skaidrs – kad mēs sāpinām citus, mēs burtiski sāpinām paši sevi. Tā kā visi cilvēki ir savstarpēji saistīti, katra darbība atgriežas pie sava avota – nevis kā sods, bet kā dabiskas vienotības likums.
Dzīves patiesais mērķis
Viņa saka, ka cilvēka galvenais uzdevums ir “atmoda” – šīs vienotības atpazīšana un dzīves izvēle, kas balstīta uz līdzjūtību, mīlestību un pieņemšanu. Materiālie mērķi, bailes un sociālās lomas šīs izpratnes priekšā šķiet nenozīmīgas.
Atgriešanās dzīvē
Kad glābēji beidzot sasniedza Ēriku, viņa bija uz nāves sliekšņa. Slimnīcā ārsti cīnījās par viņas dzīvību, un rehabilitācija ilga vairākus mēnešus. Tomēr, kā pati atzīst, vissmagākā nebija fiziskā atveseļošanās, bet gan atgriešanās ikdienas realitātē pēc piedzīvotā.
Šodien Ērika saka, ka vairs nebaidās no nāves un uz dzīvi raugās citādi. Viņa ir kļuvusi apzinīgāka, iemācījusies novērtēt katru mirkli un cenšas dzīvot tā, lai nekaitētu citiem.
“Tā diena iznīcināja manu ķermeni, bet izglāba manu dvēseli,” viņa atzīst.
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
