“Dāmas un kungi, lūdzu iepazīties – Gevins Habards, kurš tagad dzīvo kā Lorela Habarde!” Egila Līcīša feļetons 18
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudziem skatītājiem pats ievērības cienīgākais notikums Tokijas olimpiskajās spēlēs bijis transseksuāļa (transpersonas, transsievietes) debija sieviešu svarcelšanas sacensību arēnā smagākajā svara kategorijā. Par šo startu domas dalījās.
Var teikt, jautājums ir diskutabls. Pretrunīgs. Konfliktējošs.
Feministes, sieviešu tiesību aizstāves, iegrimušas grūtsirdīgās pārdomās, vai tā nav pļauka sejā pārējām sportistēm, konkurējot ar tik īpatnēji “citādo”.
Liberāli noskaņotiem ļaudīm tā kā nekas nav pretī, saskatot progresīvas tendences, kā tiek likvidēti dzimtes stereotipi un veidota iekļaujoša sabiedrība.
Olalā, aizmirsu par mūsu lasītāju auditoriju, no kuriem daļa nemaz nezina, kas par “zvēru” ir transpersona. Dāmas un kungi, (lai “Latvijas Avīzes” slejās neatmetam šo uzrunu), lūdzu iepazīties – jaunzēlandietis Gevins Habards, kurš 2012. gadā atklāja, ka vairs negrib būt ar penisu, bet vēlas transformēties par sieviešu dzimtes īpatni.
Tagad dzīvo kā Lorela Habarde, un es nezinu, vai šķīries no vīrietiskiem piederumiem vai, izticis bez ķirurģiskas manipulācijas, dzer zāles un uzskata, ka ir female – ar pazeminātu testosterona (vīrišķā hormona) līmeni.
Tas ir medicīnisks jautājums, un grūti teikt, kas liek vīra cilvēkam kādā jaukā dienā sākt lietot lūpkrāsu un valkāt mežģīņotu apakšveļu. Daži vērtē, it kā cilvēks jau piedzimis ne īsti savā ādā vai bērnībā kā tērēts – vēl nesen to uzskatīja par anomāliju, bet zinātnes arī novecojas.
Atgādināsim, ka prof. Kalnbērzs jau sen pieprata dzimummaiņas operācijas, un mūs galvenokārt interesē lietas sportiskā puse.
Un tā mis Habarde mēģina celt sākumsvaru Tokijas smagatlētu centrā pie pilnām tribīnēm, kur uz transpersonu atnākuši palūkoties žurnālisti, sportisti, SOK locekļi un oficiālās personas – visi, kam vien ir brīv daudzmaz pārvietoties pa olimpiskajiem objektiem.
Būdama 146 kg svarā, jaunzēlandiete īpaši neizceļas šai sporta veidā, kur svaru cēlājas ir ar nestandarta gabarītiem, pat mollīgākas par Habardu.
Lorela netiek galā ar pieteiktiem 120 kg un nepieveic arī vēlāk ceļamos 125 kg, ko klātesošie uzņem iecietīgi, ar plaukšķināšanu, bez kāju sišanas un ūjināšanas.
Maoru zemes pārstāve izstājas no cīņas, laurus pie iztukšītām tribīnēm plūc citas, un, jāteic, Habardai vēl Ādama kostīmā profesionāli startējot, nebija īpašu panākumu, bet kā Ievai augstākā vieta bija sestā pasaules čempionātā.
Lorela par dalību olimpiskajās spēlēs esot vien izdvesusi – tas bij, kā strāva izskrietu caur ķermeni!
Mis Habardas pirmais uznāciens beidzās nesekmīgi, bet kas būtu, ja transpersona uzvarētu konkurentes?
Mūsdienu olimpisko spēļu atjaunotājs barons Pjērs de Kubertēns paredzēja visiem sacensties uz vienlīdzīgiem pamatiem, lai godīgā cīņā uzvar stiprākais, bet – kā vīriešiem un sievietēm.
Transpersonas iekļaušanās sieviešu sportā nav vienlīdzība, bet izņēmums, kas dod priekšrocību vīrietim pār sievietēm spēkā, ātrumā, kaulu masā.
Tāpēc daļa no sportistēm ar dabīgiem orgāniem aizstāv tiesības visiem pastāvēt sava dzimuma ietvaros, un transseksuāļi lai rīko savas spēles.
Bet netrūkst citu dāmu, kas kaunina šādas zeķbikšu politikas piekritējas, ka tas nav iekļaujoši, jo ir intersex pārstāvji, ir personas, kas neasociē sevi ne ar vienu dzimti, ir citiem genderiem piederīgie, kurus zina tikai “vāverīšu” profesori – minoritātēm nav jājūtas atstumtām!
Te var piezīmēt, ka Rietumos daudz kur atver tualetes “trešajai” dzimtei – tātad tomēr atsevišķi, tikām SOK pārstāvji pagaidām izliekas, ka viss ir okei. Augstā olimpiskā priekšniecība instruēšot, kā izturēties pret transpersonu ienākšanu sieviešu sportā divu mēnešu laikā.
Tas nav vienīgais “seksskandāls” olimpiskajās spēlēs. Vācu vingrotāju komanda protestējusi pret bikini kostīmiem un lēkusi līdztekās garos viendaļīgos tērpos.
To motivē ar “ļaujiet būt mums pašām un justies droši”, jo, izpildot špagatu, īsbikses varot nobrukt un atsegt kādu ķermeņa detaļu.
Turpretī otra vācu komanda, sieviešu pludmales volejbolistes, solījušas boikotēt turnīru Katarā, ja tur liegšot iziet smilšu laukumā īsās biksītēs un topiņos. Nereti tiešām nevar saprast, kas darās bižainās galvās, bet ticēsim gaišai nākotnei.
Ticēsim, ka nav tālu diena, kad uz paklājiem ar lentām, vālītēm un bumbu izvirpuļos vīrieši – mākslas vingrotāji.
