Šodien Emīlim Melngailim – 150 3
Pēteris Apinis

1928. gads. Latvijas VI vispārējo dziesmu svētku virsdiriģenti P.auls Jozuus, Alfrēds Kalniņš, Teodors Reiters un Emīlis Melngailis.

Pēteris Apinis, ārsts

Ieskatījos internetā – paprasīju “Googlei” – vai šodien kāds kaut kur ir pieminējis Emīli Melngaili. Cerēju, ka kādu rakstu būs veltījusi Kultūras ministre vai vismaz konservatorijas (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) rektors, Emīļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas skolas mācību pārzinis vai vismaz kāds muzikologs. Ne rakstu rindas.

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Lasīt citas ziņas

Tā nu izlēmu Emīli Melngaili pieminēt rakstu valodā pats. Iemesls ir visai triviāls – Emīlis bija manas vecāsmātes brālēns un viens no diviem manas mātes krusttēviem. Mūsu dzimtā viņu sauca par Emīli ar gari “ī”, un pie šīs vārda formas lēmu arī pieturēties. Man netika lemts satikt viņu dzīvē, taču bija lemts klausīties vecāsmātes un viņas māsas stāstos, kur Emīlis Melngailis pirmkārt bija enerģijas pārpilns un sarunā raupjš vīrs, lielisks šahists un kāršu spēlmanis, cilvēks, kas visus meldiņus un pat tautasdziesmu vārdus spējis atcerēties jo ilgi, tādēļ bieži neko nav pierakstījis, šķiet ne pārāk veiksmīgs saimnieks, jo ne ar šķirnes vistu, ne lopu audzēšanu nav pārlieku veicies. Mans vecvectēvs izpircis daļu Melngaiļa parādu par ko paņēmis tāfelklavieres, kas tad nu stāvēja mūsu lauku mājās. Man bija lemts pazīt Emīla Melngaiļa radus, bet ar gadiem šīs saiknes zudušas; bet es ceru, ka šo rakstu izlasīs mans kolēģis, rads un draugs ārsts, onkoginekologs Emīls Melngailis, kurš šobrīd dzīvo Lielbritānijā.

Tā kā neviens no muzikologiem, kordiriģentiem un mūziķiem pie šī raksta tapšanas nevar man ierādīt vietu kā neprofesionālim (varēja taču kādu rindu uzrakstīt paši), tad uzsvarus likšu tā kā man labpatīk. Neuzsskaitīšu un neaprakstīšu Emīļa Melngaiļa dziesmas, mūzikas nianses, par to var internetā atrast daudz un labus rakstus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet jāraksta par Emīli Melngaili ir, jo latvieši ir dziedātāju tauta. Visos godos – kristībās, iesvētībās, kāzās, bērēs, dzimšanas un vārda dienās, apsējībās un apkūlībās, gadskārtu mijā, latvieši dzied. Latviešu tautas dziesmu plašajā klāstā ir dziesmas, kas paredzētas katrai šai svinamajai reizei. Senāk latvieši ar dziesmu arī druvā gājuši, dziesmas dziedājuši pieguļā un ganos ejot. Arī šīm nodarbēm bijušas tautas dziesmas. Visvairāk latvieši dziedājuši un dzied Līgo svētkos – vasaras saulgriežos, kad svin Jāņu vārda dienu. Visvairāk latviešu tautasdziesmu meldiju pierakstijis un tautasdziesmas aranžējis komponists, folklorists un kordiriģents Emīlis Melngailis.

Emīlis Jūlijs Melngailis dzimis 1874. gada 15. februārī Vidrižu pagasta Igates skolā. Viņa dzimta nāk no Raunas, kur tēvs, skolotājs Jēkabs Melngailis (piedalījies Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos) bija apņēmis mana vecvectēva māsu Līzu Mežaku, kas bija brīvzemnieka un vienlaikus – krodzinieka meita, apguvusi labas klavierspēles prasmes un bijusi izcila tautasdziesmu teicēja un dziedātāja. Emīlis bija mācījies dažādās Vidzemes draudzes skolās, bet 1993. gadā pabeidzis Rīgas 1. ģimnāziju. Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā mācījies, mitinādamies kopīgā mājoklī ar Rūdolfu Blaumani, kura ietekmē Melngailis pievērsies valodniecības studijām un veidojis savu, diezgan orģinālu latviešu valodas rakstību, itin maz lietojot garumzīmes. Iespējams, tieši Rūdolfa Blaumaņa ietekmē ļoti cienījis un respektējis novadu sarunvalodas izloksnes.

Kaut arī informācijas avoti par augstskolām stāsta atšķirīgi, paliksim pie pārliecinošas ziņas, ka mūzikas izglītību guvis Drēzdenes konservatorijā un Pēterburgas konservatorijā profesora Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas klasē.

Emīlis Melngailis agri pievērsās latviešu folkloras vākšanai — pirmās divas līgo dziesmas viņš pierakstījis no savas mātes 1896. gadā, bet vēlāk pierakstījis un apstrādājis gandrīz 5000 latviešu tautas melodiju un dziesmu variantu, no kuriem akadēmiskā izdevumā klajā laistas apmēram 4500. 1911. gadā komponists kājām ceļoja uz Rucavu – vistālāko Latvijas ciemu Diemvidrietumos, pierakstīdams tautasdziesmas, bet 20. gadsimta divdesmitajos gados viņš apceļoja visus Latvijas novadus gan ar velosipēdu, gan vēlāk – ar automobili pats kā šoferis. Nezinu, cik var ticēt atmiņu stāstiem, bet divdesmitajos gados Emīlis kļuvis arī par pirmo taksometra šoferi un esot izraisījis arī pirmo avāriju.

No 1904. līdz 1920. gadam Emīlis Melngailis strādāja Taškentas (Uzbekija) kadetu skolā par skolotāju. Vasarās brauca uz Latviju un vāca tautas dziesmas, vadīja sava kora un apvienoto koru koncertus Latvijā 1911. – 1913. gadā. Taškentā noslīpēja savas šahista prasmes un vinnēja turnīru, kurā piedalījās vēlākais pasaules čempions Aleksandrs Aļehins. Interesanti, ka Taškenta tajos gados tika uzskatīta par pasaules šaha galvaspilsētu, jo tieši Uzbekijā ir atrasti vairāk nekā četrtūkstoš gadus veci šaha kauliņi, un Krievijā Taškentas turnīra uzvarētājus pat godāja kā pasaules čempionus. Taškentā Emīls Melngailis iekārtoja arī vīna dārzu un piena fermu.

Reklāma
Reklāma

1920. gada beigās komponists atgriezās Latvijā jau kā ļoti pazīstams un iecienīts diriģents.
Emīlis Melngailis ir bijis VI, VII, VIII, IX vispārīgo latviešu dziesmu svētku organizators un virsdiriģents, X un XI dziesmu svētkos piedalījies kā goda virsdiriģents. Kopā ar Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu, Jāni Mediņu 1923. gadā dibināja Skaņražu kopu, kas rūpējās par dziesmu svētku mākslinieciskā līmeņa paaugstināšanu, komponistu autortiesību aizsardzību, izdeva žurnālu “Mūzika”, rīkoja koncertus. Kaut kādā mērā Latvijas brīvvalsts laika Dziesmu svētku kārtība un režija bija Melngaiļa ģēnija izpausme, un lielā mērā Dziesmu svētki vēl šobaltdien notiek pēc Melngaiļa vīzijas.

Emīļa Melngaiļa folklorista personība bija izcila un daudzpusīga. Ar lielu rūpību fiksēti ikvienas dziesmas varianti, ar valodnieka iemaņu tekstos atzīmētas ikviena novada izloksnes īpatnības. Savu tautasdziesmu vākumu komponists izdevis deviņās krājuma “Birzēs i norās” burtnīcās (1. burtnīca tika izdota 1902. gadā Pēterburgā).

Emīlis Melngailis ir uzskatāms par ievērojamāko tautasdziesmu apdaru meistaru. Lielu nozīmi komponists ir pievērsis katras balss līnijas izstrādāšanai, izmantojot tautas daudzbalsīgo dziedājumu paņēmienus — dažādu kora balsu grupu sadziedāšanos.

Emīļa Melngaiļa rakstītās tautasdziesmu apdares korim ir cieši saistītas ar viņa oriģināldziesmām, jo komponistam raksturīga oriģinālmelodijas nemanāma saplūšana ar tautasdziesmu. Tas bija Melngaiļa stils.
Emīlis Melngailis ir pirmais latviešu folklorists un mūziķis, kas pievērsis uzmanību arī citu tautu folkloras un mūzikas mantojumam. Jau 1899. gada vasarā Lietuvas sādžās komponists pierakstījis 120 ebreju tautasdziesmu. Studējot Pēterburgā, viņš ar lielu interesi apzinājis tautasdziesmas, ko pratuši viņa draugi, kas sabraukuši no dažādiem Krievijas nostūriem. Tautasdziesmas viņš pierakstījis pat Vidusāzijā. Speciāli vācis Pamira pakājes mazo nāciju tautas dziesmas.

Emīļa Melngaiļa devums latviešu tautasdziesmu apdarē lielā mērā balstījās uz daudzu pasaules tautu muzikālā mantojuma pārzināšanu. Melngailis ne tikai pierakstīja teicēju dziedātās dziesmas, bet arī fotografēja gan teicējus, gan vidi ap tiem. Leģendāras esot bijušas Melngaiļa filmu attīstīšanas un bilžu taisīšanas novakares.

Kora dziesmas, īpaši dziesmas jauktajam korim ir Emiļa Melngaiļa kā komponista visplašāk pārstāvētais žanrs. Komponists ir sacerējis arī 45 solodziesmas. Solodziesmās komponists atklājas kā smalku, trauslu un lirisku melodiju meistars. Vislielāko uzmanību viņš pievērsis melodijai. Viņa mūzikai piemīt optimisms, kas izpaužas gan melodijas raksturā, gan citu izteiksmes līdzekļu izvēlē. Emīlis Melngailis komponējis arī baletu, simfoniskus darbus, stīgu kvartetu, klaviermūziku.

Komponists bijis arī ievērojams publicists un kritiķis — autors ap 250 recenzijām, aprakstiem, polemikām, esejām, kritikām latviešu, krievu un vācu valodā. Jāpiebilst, ka nonācis Londonā, kur neticami ātri apguvis arī angļu valodu. No Londonas pārvedis arī vairākas kāršu spēles, ko vēlāk samācījis radiem un draugiem Latvijā.

1946. gadā Emīlis Melngailis ieguva profesora grādu, no 1948. gada viņš lasīja folkloras kursu Latvijas Valsts konservatorijā. Viņa meita tika izsūtīta uuz Sibīriju, cieta arī citi ģimenes locekļi. Publiski atzīts un cildināts, Emīls Melngailis ļoti pārdzīvoja meitas izsūtījumu un citas netaisnības. Pēc Otrā pasaules kara Melngailis apkopoja savu folklorista mūža vākumu, un tas tika publicēts izdevumos “Latviešu dancis” un “Latviešu mūzikas folkloras materiāli”.

Rakstot par Emīli Melngaili, atgriezīšos pie raksta sākumā paustā, ka viņš bija viens no sava laika labākajiem Latvijas šahistiem. Melngaiļa dzimtā vairāki šahisti ieguvuši pasaules slavu, dēls Tenis spēlēja Latvijas izlaē šaha olimpiādē, bet māsas mazdēls Edmārs Mednis bija šaha lielmeistars, daudzu šaha grāmatu autors, treneris, 2000. gadā uzņemts ASV Šaha Slavas zālē.

Iespējams, ka latviešiem šaha mīlestību ievazāja tieši Emīlis Melngailis. Viņš vadīja arī Latvijas šaha federāciju 1924. gadā Parīzē, kur līdz ar Olimpiskajām spēlēm notika Starptautiskās šaha federācijas dibināšana un olimpiskais turnīrs, kurā pirmo un otro vietu izcīnīja Hermanis Matisons un Fricis Apšenieks, bet labi nostartēja arī Kārlis Bētiņš. Tieši Kārlis Bētiņš un Fricis Apšenieks izstrādāja latviešu gambītu, un šo nosaukumu, ja var ticēt leģendām, radīja tieši Emīlis Melngailis. Latviešu gambīts ir atklātne, kurā jau pēc nedaudziem ievadgājieniem sākas sarežģītām kombinācijām bagāta spēle.

Kārlis Bētiņš par atklātni pats teicis, ka melnajiem izdodas pārvarēt radušās grūtības bieži tikai, ja tā varētu teikt, ar „nāves cilpas” palīdzību. Stratēģiskais pavediens bieži it kā pazūd un partijas liktenis kļūst atkarīgs no taktiskām iespējamībām. Šaha pasaulē pazīstama ir arī Rīgas šahista Ārona Nimcoviča izstrādātā aizsardzība. 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados abus populārākos šaha žurnālus pasaulē vadīja latvieši – lielmeistars Aivars Ģipslis Rīgā, bet jau minētais Emīļa Melngaiļa māsasdēls Edmārs Mednis ASV.

Emīlis Melngailis miris 1954. gada 20. decembrī, apbedīts Meža kapos Rīgā. No viņa paša atziņu apcirkņa citēšu šādas rindas: “Lieli panākumi mākslā nekad nav cēlušies no talanta vien. Tas varbūt nemaz nav tik reta lieta, kā to domā. Dižie darbi ronas tur, kur talantu pavada pacietība, neatkāpīga paškritika, izturība. Kad daina teic: “Bajārami daiļas meitas, ko līdz daiļas, netikušas!”- tad to pašu jūtam, to tukšo talantu skatot, kam kūmās nav stāvējis rakstura tērauds.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.