Liāna Langa: Ļoti negodīga spēlīte, biedrenes 65
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Budžeta inteliģences un soctīklu telpu februārī pāršalca viens apspriežams un pēc iespējas ātrāk aizmirstams notikums – mikrokampaņas #EsArī trīs pastāsti kultūras vietnē “punctummagazine.lv”.
Kārtējais nekādu lielo rezonansi neizsaukušais ASV kultūrkara importa mēģinājums Latvijā, šoreiz #MeToo kampaņas veidolā, liek domāt par vietējo prātu mazjaudīgumu risināt problēmas sakarīgi, savukārt paņēmienu kopēšana, ar tiem aizstājot intelektuālu refleksiju par morāli, ir kaitinoša. Sevišķi, ja būtībā izgāž ieceri vardarbību mazināt.
Saprotiet, lūdzu, mani pareizi – vardarbība, tostarp seksuāla rakstura, ir kategoriski nosodāma un nepieļaujama!
Par to noteikti ir jārunā, bet tad, lūdzu, darīsim to vismaz godīgi, kad visi citi paņēmieni jau izsmelti, – vai arī lieciet vārdus un uzvārdus galdā, jaunās dāmas!
Dalieties pieredzē, savos stāstos neiespraužot šaurā rakstošo lokā atpazīstamus iniciāļus, apsūdzot noziegumā manus kolēģus literātus, kurus pazīstu daudzus gadus un kuriem netiek atstāta ne mazākā iespēja sevi publiski attaisnot. Jo ir manipulatīvi iedzīti slazdā ar izstumšanas sekām.
Zinošajiem kancelētājiem, izrādās, pietiek vien ar iniciāļiem, savukārt apsūdzētajiem gan nav pat iespējas vērsties tiesā un pierādīt, ka tie ir vai nav tieši viņu iniciāļi, lai aizstāvētos.
Kopumā – ļoti negodīga spēlīte, biedrenes. Novedot šo situāciju līdz feļetona līmenim, tuvojamies laikam, kad visiem randiņiem un tikšanās epizodēm būs jāveic videonovērošana, lai abas puses apbruņotos ar pierādījumiem par vardarbību vai tās neesamību.
To gan nevienam nenovēlu! Mūsu dzīvi tas pārvērtīs par elli, kurā neviens vairs neuzticēsies nevienam.
Starp citu, ASV un AK jau attīstoties apsviedīgu dāmu rūpala, ko #MeToo lielā mērā veicinājusi – jaunas sievietes bāros mērķtiecīgi krītot ap kaklu iereibušiem vīriešiem un vilinot uz savām guļamistabām, lai pēc tam apsūdzētu viņus izvarošanā un izspiestu naudu. Nevēlies uz tiesu? Maksā ragā, vecīt! Nokārtosim to lietu klusiņām.
Sabiedrība netaps labāka, ja mēs aizliegsim kaut kādus neitrālus vārdus vai sāksim publicēt viens par otru insinuācijas medijos, kā to mēdza darīt padomju laikā. Apkrāptās sievas devās arī uz partkomiem un sūdzējās par saviem vīriem laulības pārkāpējiem un vardarbīgiem dzērājiem cerībā, ka kāds komunistu priekšnieks viņu lauleņos iedzīs nāvīgas bailes un pāraudzinās.
Ļaunums neatrodas vārdos, tas vispār neatrodas kaut kādā ārpusē, bet gan mūsos pašos. No ārpuses to disciplinē un iegrožo krimināllikumi, potenciālo noziedznieku bailes no soda. Sabiedrība sevi uzlabos, cilvēkiem kļūstot kaut nedaudz labākiem.
Kultūras mediju uzdevums būtu tiekties uz šo mērķi, nevis pavairot aizdomīgumu un denunciācijas ar kancelēšanas sekām, kas beidzas ar personu ienākumu samazināšanos un izstumšanu.
Atcerēsimies seksuālā uzmācībā apsūdzēto un tādēļ sabiedrības atraidīto britu baletdejotāju un horeogrāfu Laeimu Skārletu, kurš izdarīja pašnāvību. Latvijā mums nav vajadzīgi šādi gadījumi. Ir jāmeklē citi, morālāki risinājumi.
Piemēram, vīriešiem vajadzētu aizmirst par iespēju apburt jaunāku sievieti, viņu aicinot uz randiņu kādu profesionālu interešu aizsegā, bet patiesībā ar aizmuguriskām domām viņu iekārot un iegūt fiziski. Vienlaikus, kā būtu ar atgriešanos pie audzināšanas stundām ģimenēs, kurās aug jaunietes?
Vai mātēm nebūtu jāpastāsta savām meitām, ka doties uz tikšanos ar daudz vecāku, vientuļu vīrieti viņa dzīvoklī, lai aprunātos par mākslu, nav tas labākais veids, kā tikt dzīvē uz priekšu? Ka apzināta un ciniska manipulēšana ar vecāka vīrieša jūtām nekad nenovedīs pie laba rezultāta abās pusēs?
Džonam Maksvelam Kutzē ir arī latviski iznācis romāns “Negods”, kurš veltīts negodā krituša vīrieša – profesora literatūrā – studentes pavedinātāja ceļam atpakaļ uz savu godu caur sāpēm un pašanalīzi. Romāna noslēgumā viņam tomēr izdodas kļūt par labāku cilvēku, lūdzot piedošanu pavedinātās ģimenei. Vai mēs arī varētu mēģināt?
