“”Dzimta” vairāk bija Mārai Mennikai veltīts darbs, kurā Fēliks pat gāja pret Māras iekšējo būtību, un man šķiet, beigās iznākums bija ļoti labs. Manuprāt, tā bija veiksmīga un interesanta kamerzāles izrāde, ko zāles ietilpības dēļ daudzi nepaguva noskatīties, ceru, ka mūslaiku ātrajā izrāžu rotācijā pagūsim parādīt vēl kādu izrādi,” teic Tālivaldis. “”Zikovi” savā ziņā turpina “Dzimtas” tematiku – arī šis ir stāsts par attiecībām ģimenē, dzimtā gan starp māsu un brāli, starp Antipu Zikovu un viņa jauno sievu, par kuru viņš iedomājies, ka tā nu būs viņa laime. Paralēli ir Antipa pretrunīgās attiecības ar dēlu – tajās ir daudz nežēlības un egoisma. Atzīstu, ka laikam esmu no tiem, kuriem Čehovs varētu būt tuvāks nekā Gorkijs, tomēr viņa “Zikovi” pēc manas sajūtas ir ļoti “čehoviski”, un tas mani šajā darbā saista. Luga ir ārkārtīgi labi uzrakstīta.” 0
Gorkija luga ir sarakstīta 20. gadsimta sākumā (1912. gadā), un Zikovu dzimtas stāsts risinās laikā, kad visa krievu sabiedrība sirgst ar dziļu depresiju. “Fēlikss iestudējot ir turējies pie lugas autora aprakstītā laikmeta un vietas, kurā notiek darbība. Manuprāt, nav būtiski speciāli pārlauzt stāstu, par katru varu pašmērķīgi ieceļot darbu kaut kur “mozambikā” vai mūsdienās. Runa taču ir par dvēselēm! Domāju, ka tie skatītāji, kas pazīst Fēliksa darbu, nebūs vīlušies. Šī, protams, ir psiholoģiskā teātra forma, kas varbūt vairs neuzrunā kādu jaunākās paaudzes skatītāju. Šeit ir attiecību dziļums. Aktieru sastāvs un mēģinājumu process ir ļoti interesants. Lielākā daļa spēles šoreiz man ir kopā ar Elīnu Vāni – viņa ir ļoti spēcīga, mērķtiecīga aktrise. Tāpat interesanti strādāt kopā ar Rūtu Dišleri. Man ir arī liels prieks par scenogrāfa Reiņa Suhanova darbu – viņš ir viens no šī laika mūsu talantīgākajiem scenogrāfiem.”
“Skaidrs, ka Fēlikss krievu kultūrā un dramaturģijā jūtas kā zivs ūdenī, viņš to pārzina ļoti labi. Piekrītu, mūsu teātros, iespējams, biežāk nekā Eiropā tiek iestudēti krievu autoru darbi, bet tas ir dabiski, jo krievu dramaturģijai latviešu teātrī ir vēsturiskas saknes. Mēs – gan aktieri, gan režisori – esam auguši uz šīs krievu teātra skolas bāzes. Turklāt šajā dramaturģijā ir mākslinieciski augstvērtīgi darbi. Protams, ik pa brīdim vēsturē izlec kādas politiska rakstura pretrunas starp mūsu mentalitātēm, bet, manuprāt, šāda nostāja nodara sliktu dramaturģijas uztverei, un teātrī no tā vajadzētu abstrahēties. Protams, tas, kas ir ielikts Gorkija darbā, ir tuvāks, organiskāks tā dēvētajai slāviskajai dvēselei. Gatavojoties lomai, iznāk pievērsties lietām, no kurām mēģinu baroties konkrētajam tēlam, – paklausos krievu romances vai paskatos krievu kino.”
Fēliksu Deiču Tālivaldis uzskata par viņa režisoru. “Viņš ir fantastisks. Ir liela laime, ka esmu ar viņu saticies jau pirms daudziem gadiem. Kopā ar viņu man svarīgākais ir mēģinājumu process. Viņš redz katra aktiera attīstības ceļu – kļūdas. Kopdarbība ar viņu vienmēr ir ļoti interesanta, viņš māk darbu pagriezt necerētā šķautnē, izcelt nepamanīto. Parādīt. Kā skolotājs viņš ir ļoti interesants. Citreiz aktierim dod spēlēt konkrētus tipāžus – blēžus, mīlniekus, bet manā gadījumā Fēlikss mēģina mainīt manu iestrādāto būtību, kaut kādu rutīnu savādākā veidā lauzt, citu kategoriju iedot klāt, un tas vienmēr ir diskomforts. Tu dari, dari, bet tev pasaka – nē, tu nepareizi izdarīji. Tad tu kļūsti šausmīgi nikns, dusmojies, bet pēc tam, protams, saki paldies.”
