Kultūra
Teātris un kino

Arī šodien neatkarība karājas mata galā. Saruna ar Viesturu Kairišu2


Viesturs Kairišs: “Nav tā, ka es apzināti domātu – atkal filmēšu Latgalē. Bet visi apstākļi kaut kā tur noved. Lai kā meklētu lokācijas, ir viena vieta, kur elpoju, jūtu vidi. Un tā ir Latgale.”
Viesturs Kairišs: “Nav tā, ka es apzināti domātu – atkal filmēšu Latgalē. Bet visi apstākļi kaut kā tur noved. Lai kā meklētu lokācijas, ir viena vieta, kur elpoju, jūtu vidi. Un tā ir Latgale.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Trešdien, 15. janvārī, pirmizrādi piedzīvos un no 17. janvāra visā Latvijā būs skatāma VIESTURA KAIRIŠA jaunā pilnmetrāžas spēlfilma “Piļsāta pi upis” (“Pilsēta pie upes”) – attiecību stāsts uz pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu vēsturisko pārmaiņu fona. Lai arī fons dramatisks, tas nesagrauj jaunu cilvēku attiecību vieglumu un cerības.

“Piļsāta pi upis” scenārija pamatā ir latviešu trimdas autora Gunāra Janovska romāns “Pilsēta pie upes”. Filmas galvenais varonis Ansis ir daiļkrāsotājs, pieprasīts pie visām varām, kas nāk pāri viņa pilsētai cita pēc citas. Pēc ulmaņlaikiem nāk komunisti, tad nacisti.

Anša iecerētā ir ebreju meitene Zisele, taču viņas tēvs, turīgs ebreju bodnieks Bernšteins, meitai vēlas līgavaini no pavisam citiem sociāliem slāņiem. Un Anša dzīvē uzrodas glītā latviete Naiga. Kāda ir izvēle starp trīs varām, kas sabradā Anša pilsētu, un divām sievietēm, kas plosa viņa sirdi?

Filma uzņemta Latgalē – Krāslavā, Ludzā, Rēzeknē, Varakļānos, Viļānos, Daugavpilī –, un arī Subatē, Jēkabpilī un nedaudz Pierīgā un Lietuvā. Pamatā tās varoņi runā latgaliski (tekstiem ir titri latviešu un krievu valodā), taču lentē skan arī latviešu, krievu, vācu valoda, jidišs, jo valodu mikslis bija dabiska parādība, multikulturālā vidē blakus dzīvojot dažādu tautību cilvēkiem un dažos gados nomainoties vairākām varām.

No Latgales nācis arī Anša lomas tēlotājs Dāvis Suharevskis. Šis neprofesionālajam aktierim ir pirmais darbs kino. Pārējās lomās – Agnese Cīrule, Gundars Āboliņš, lietuviešu kinoleģenda Jozs Budraitis un čehu aktrise Brigita Cmuntova.

Viesturs Kairišs filmu veidojis kopā ar saviem ilggadējiem radošajiem partneriem – mākslinieci Ievu Jurjāni un operatoru Gintu Bērziņu. Studijā “Ego Media” producēto filmu finansē Nacionālais kino centrs, arī Lietuvas un Čehijas kino institūcijas.

Viestur, kāda pašam sajūta, pēc piecu gadu darba pabeidzot lielu, daudzslāņainu filmu?

V. Kairišs: Kad izlaid tādu lielu filmu kosmosā, tas mazliet traucē ķerties pie nākamā darba, jo iepriekšējo grūtāk dabūt no sevis laukā. Bet sirds jāiztukšo, lai varētu doties tālāk.

Kā nonācāt līdz idejai veidot filmu pēc Gunāra Janovska romāna “Pilsēta pie upes”?

Kad ar Artūru Maskatu strādāju pie operas “Valentīna”, kur skarta arī ebreju tēma holokausta laikā vācu okupētajā Latvijā, komponists man iedeva no cita skaņraža, ja nemaldos, Imanta Zemzara, dabūtu saņurcītu grāmatiņu – “Pilsēta pie upes”.

Sens, rets izdevums. Šis nav no izcilākajiem Janovska romāniem,

tāpēc arī ne pārāk pazīstams, bet gandrīz vienīgais mākslas darbs ar pieskārienu holokaustam Latvijā. Lai arī Janovskim gali šur tur nevedas kopā, brīžiem autobiogrāfiskais, brīnišķīgais, vieglais stils ievelk.

Tāpat kā bez pārspīlēta politkorektuma uzspiestām bailēm dabiskā cilvēku valoda, kas skan tieši tā, kā tautā runāja – pie vāciešiem, pie krieviem…

… pie žīdiem.

Kas nevienam nelikās aizskaroši.

Aizskarošs šis vārds kļuva Padomju Savienības antisemītisma politikas rezultātā, kas latviešiem nevietā uzlika atbildību par nacistu vainu holokaustā. Lai būtu – respektējam kopējo pieņēmumu, ka pēc Otrā pasaules kara lietojam jēdzienu “ebrejs”.

Bet, tā kā Gunārs Janovskis dzīvoja Rietumos, viņš savās atmiņās varēja rakstīt visu, kā bija, bez vairīšanās arī no pretrunīgām vēsturiskām lietām un tēmām. Bet kurai tautai gan tādu nav? Un nerunāt par to būtu tuvredzīgi. Tuvojoties valsts simtgadei, iedevu grāmatu izlasīt producentam Guntim Trekterim, arī viņam likās, ka varētu sanākt filma.

Bet simtgades filmu programmā mūsu projektu neatbalstīja.

Savā ziņā tas nāca par labu, jo filma visu laiku auga. Jau biju sācis rakstīt ko citu, bet domās atkal atgriezos pie šī darba, kamēr uztaustīju to atslēdziņu, vienīgo māksliniecisko paņēmienu, kā filmu atvērt, – caur jauna māldera Anša prizmu, kurš visu pasauli redz kā gleznotājs, tāds ­jauns Šagāls vai Šīle, bet naivists, kurš visu skata šķību, mazliet greizu. Un tādus es redzu arī latgaliešus.

Filma cilvēkus rosinās domāt – kas īsti ir šī vārdā nenosauktā pilsēta un kur tā atrodas?

Līdzīgi kā Janovskim, arī mūsu filmā darbība notiek pilsētā N un konkrēts vārds parādās tikai vienu reizi uz ceļa rādītāja vācu laikā – “Grenzhof”, kas burtiskā tulkojumā nozīmē robežpagalms.

Ar dažādiem līdzīgiem nosaukumiem ir pilna Latgale un Austrum­eiropa,

tikpat labi tāds ciems kā filmā varētu atrasties arī Vācijā, Austrijā, kur arī varētu būt vairāk vai mazāk līdzīgi miesti ar ebreju komūnām. Starp citu, Varakļānos un Ludzā senākos laikos vienubrīd dzīvoja līdz astoņdesmit procentiem ebreju.

Šī iedomātā pilsēta ir tāds Austrumeiropas modelis – kā Šagāla gleznotā no Latgales netālā Vitebska… Tādu filmu varētu uztaisīt par baltkrieviem, lietuviešiem, ukraiņiem, čehiem, slovākiem, poļiem. Par zudušo Eiropu, Atlantīdu, nogrimušo civilizāciju.

Gan Ludzā, gan Rēzeknē tagad atjaunotas brīnišķīgas sinagogas,

bet tādas ebreju komūnas kā agrāk pēc Otrā pasaules kara šajās pilsētās vairs nav, palikuši atsevišķi indivīdi. Ir izzudušas milzīgas pasaules. Multikulturālo Latviju izravēja divu gadu laikā. 1939. gadā aizbrauca vācbaltieši, šī milzīgā kultūras daļa, kurus Hitlers musināja kā tautiešus…

Ansis tam filmā iebilst, aizbraucošajam vācietim sakot – kādreiz mēs bijām viena tauta…

…1941. gadā izveda latviešu eliti un pēc pāris mēnešiem likvidēja ebrejus.

Krāsaino, dzīvo, multikulturālo Latviju nežēlīgi noplicināja,

pēc tam tukšajās vietās piecdesmit okupācijas gados ieveda cilvēkus no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas.

Filmas spēks ir arī brīnišķīgi atrastās detaļās – sākot no izkritušas pindzeles sakrāsotiem un māldera pagalmā pēc tam žūstošiem vienas meitenes svārkiem, kas izraisa otras greizsirdību, līdz tam, kā tiek pārkrāsots pilsētas ielas nosaukums – Brīvības iela, tad Vienības iela, tad Hitlerštrāse…

Viena lieta, ja ienāk okupanti, bet diemžēl pieredzētas situācijas, īpaši Ulmaņa laikos, kad brīvības jēdziens nebija svarīgākais. Citi jau mēdz parkos un ielās likt vadoņu vārdus, bet mūsu tautai nevis Visvaldis, Viesturs, Namejs vai Ulmanis, bet tā augstākā kulta persona un autoritāte allaž bijusi Brīvība. Un tas ir ļoti simboliski.

Jo ne viens vien arī šobrīd grib brīvību privatizēt un pakļaut sev.

Filmas darbības laiks, protams, bija šausmīgs, cilvēkiem nebija lielas izvēles, taču kaut kāda tomēr pastāvēja. Un Anša, šī svētā vientieša, maza provinces cilvēciņa, no kura nekas šajā pasaulē tā īsti nav atkarīgs, nespēja pa īstam atdot dvēseli velnam, nevienam no okupācijas režīmiem, ir tā garīgā stīga, kas man ļoti svarīga.

Tas ir ļoti personiski – kā izdzīvot caur dažādiem laikiem, nepārdodot savu dvēseli, bet palikt cilvēkam, uzticīgam kādiem augstākiem ideāliem.

Tieši gribēju vaicāt, kā pusē ir jūsu režisora sirds – pie cīnītājas Ziseles, kura, kaut pagrabā paglābusi kailo dzīvību, neatkāpjas no saviem principiem, vai Anša, malā palicēja?

Kaut kas cilvēcisks ir visos tēlos, pat nacistos un čekistos. Jo visi viņi ir cilvēki. Latgalē kā nabadzīgā reģionā kreisās idejas bija izteikti spēcīgas. Ebreju kopienā valdīja divi radikāli virzieni – cionisti sapņoja par savu valsti, bet komunistiem arī brīvā Latvija nebija svarīga.

Tas, ka starp ebrejiem, īpaši nabadzīgākiem, bija komunisti, ir fakts, tāpat kā tas, ka kāds no viņiem sadarbojās ar čeku. Bet pēc tam vācieši atbildību simtprocentīgi uzvēla visiem ebrejiem – visi ebreji ir komunisti čekisti un otrādi. Un šo atbaidošo, šokējošo propagandas mehānismu centāmies parādīt arī filmā.

Mūsdienās arī jādzīvo starp viltus ziņām un meli jāatpazīst,

lai vienā brīdī nevilšus nesāc piedalīties kādā antilatvijas stāstā. It kā iestājies par svētu lietu, piemēram, mediķu algu palielināšanu, bet pēkšņi esi kremlistu varzā, kas vienkārši vēlas atlaist Saeimu. It kā patiesa lieta pārvēršas ačgārnībā. Pasaule pilna lamatām.

Tev piedāvā labi apmaksātu darbu kādā interneta portālā – tikai pameklē citos avotos, tu jau tikai dari savu darbiņu… Bet varbūt vari pateikt nē, pameklēt ko citu vai pašam uzsākt ko savu?

Nu, kas taisa troļļus internetā, melno PR? Un kāpēc? Par naudu ar ļoti konkrētu izcelsmi.

Mums katram ir kāds no vecākiem vai vecvecākiem mantots personisks stāsts saistībā ar filmā atainoto laiku un vēl pirms tam.

Viens no maniem vectēviem, kuru dzīvē nekad neesmu saticis, jo viņš nomira, kad manam tēvam bija 16 gadi, Juoņs Kairišs no Raipoles astoņpadsmit gados aizmuka no Latgales katoļu ģimenes strēlniekos un aizgāja līdz Perekopam. Kad pagājušā gadsimta divdesmitajos gados atgriezās Rīgā, viņš parakstījās krievu burtiem.

Tā dēvētie sarkanie strēlnieki Latvijas pirmās brīvvalsts laikā neko daudz nedrīkstēja pļāpāt, dzīvoja zemāk par zāli, tikai daži uzplauka padomju laikā. Esmu strēlnieka mazdēls, ar traģisku pret viņiem trīsdesmitajos gados vērsto Staļina nežēlību ēnu.

Filmai īpašu kolorītu piešķir mūzika. Sākumā latgaliski jestra, bet izskaņā arvien skaudrāka. Fināla ainā, laivai slīdot uz svešu krastu un dzirdot “ilgi mani, brūnacīte, neredzēsi vairs”, acīs var sariesties asaras.

Pirms tam skan arī “Zeme, zeme, Daugaviņa”… Abas burvīgas latgaliskas dziesmas, liela vērtība. Pirmā ir izcilākā latgaliešu komponista Jāņa Ivanova dziesma ar Raiņa dzeju, bet “Brūnacītei” ar Jāņa Klīdzēja dzeju īstās notis dabūjām no šīs dziesmas autora Tāļa Matīsa radinieces Māras Liniņas.

Latgalē šīs dziesmas dzied dažādi, bet filmai Anna Rancāne tās pārlika īstā latgaliskā atdzejojumā.

Klausoties Tāļa Matīsa sulīgo balsi, tā aizrāvos, ka gribējās arī filmā izmantot veco ierakstu. Likās, tagad neviens tā nevarēs nodziedāt, būs vai nu pārāk akadēmiski, vai mūsdienīgi, vai arī atkal pārāk sentimentāli. Un tad man ienāca prātā, ka varbūt tas varētu izdoties Jānim Kurševam, kurš, kā izrādās, ar Latgales saknēm, arī dzied šajā valodā.

Jums, kā pat Vāgneru operā režisējušam, īstā mūzika filmai droši vien pašam skanēja ausīs…

Patiesībā strādāt ar filmas mūziku man bija milzīgs izaicinājums. Jā, būšu godīgs, filmā skan arī Vāgners un Gustavs Mālers, ko filmas sākumā dzied vācu zēns. Īpaši daudz tas nav izmantots, bet ieklausoties var sadzirdēt mein weisser Schwan (“Mans baltais gulbis”) no operas “Loengrīns”.

Kuģītis filmā vācu laikā taču arī saucās “Weisse Schwan”. Ar to, ko kino sauc par mūzikas lietu radīšanu, es šovasar ļoti ilgi mocījos, pat naktīs nevarēju gulēt. Paldies Jurim Vaivodam, arī īstam latgalietim, ar kuru to visu kopā izcīnījām. Vaivods visas tās ebreju dziesmiņas, latgaliešu melodijas, tā dēvēto klezmeri, atrada Melngaiļa vecos pierakstos.

Man tā likās pareizā atslēga – iet tajā naivistiskajā, Anša pasaulei līdzīgajā, jautrajā mūzikā, kas beigās aizved līdz zināmai katastrofai, taču turpina vēl skanēt…

Filmas otras – monohromās – mūzikas autore ir Juste Janulīte, viena no izcilākajām mūsdienu lietuviešu komponistēm, kas dzīvo ārpus Lietuvas Eiropā un raksta ļoti labiem orķestriem. Viņu daudz atskaņojis arī Normunds Šnē ar savu “Sinfoniettu Rīga”.

Filmai īpašu kolorītu piešķir arī tas, ka tajā pārsvarā runā latgaliski. Vai jums tas bija skaidrs uzreiz?

Nu nē! Janovskis vairāk aprakstījis notikumus Jēkabpilī, kas ir pavisam cita pasaule. Skaista, veciem pagalmiem, bet tie jaunie dambji…

Meklējot filmēšanas vietu, tiku izbraucis tik daudz gar Daugavu kā nekad savā mūžā.

Nupat sacīju Dainim Īvānam – ja tu nebūtu izglābis Daugavu, man nebūtu kur filmēt. Jo Daugava jau sākas no Krustpils uz augšu, nevis uz leju, kur kaskādes un ezeri. Uz augšu ir Krāslava, Pie­druja…

Nav tā, ka es apzināti domātu – atkal filmēšu Latgalē. Bet visi apstākļi kaut kā tur noved. Lai kā meklētu lokācijas, ir viena vieta, kur elpoju, jūtu vidi. Un tā ir Latgale. Producents Guntis Trekteris bija šokā, jo skaidrs, ka tās ir šausmīgas izmaksas.

Tādēļ jau ar mani neviens negrib strādāt (iesmejas), jo skaidrs, ka vienīgā vieta, kur izdevīgi filmēt, ir Rīga, jo nav jāmaksā par viesnīcām, transportu… Kad sapratām, ka Latgalē varam radīt šo “pilsētu pie upes”, likās loģiski, ka filmā arī jārunā latgaliski.

Es visu laiku meklēju diedziņus ar savu sirdi, manu personisko motivāciju.

Jo personiskāks ir darbs, jo to vairāk izjutīs skatītājs, jo darbs būs sanācis labāks. Aprunājos ar Ievu, kura arī piekrita, tad ar Gintu Bērziņu, kuram esmu pateicīgs, ka viņš uzreiz uztaustīja latgaliešu valodas māksliniecisko elpu.

Un paldies Guntim Trekterim, kurš lēnām sāka pieņemt ideju par Latgali, kas viņam noteikti nenācās viegli. Man prieks, ka latgaliešu mēle filmēšanas laukumā skanēja kā pilnvērtīga darba valoda, ar daudziem aktieriem, un, protams, Anša atveidotāju Dāvi Suharevski, kā jau latgalieti, es arī darba procesā runāju tikai latgaliski.

Man bija ļoti svarīgi, ka “Baltā gulbja” kapteiņa atveidotājs, lietuviešu aktieris Jozs Budraitis savas dažas filmas frāzes – “tu tak naēd cykas gali” un vēl kādu – ierunāja latgaliešu valodā.

Tāpat Ziseles tēlotāja čehu aktrise Brigita Cmuntova visus tekstus apguva latgaliešu valodā,

šo pieeju izmantoju jau ar Sabīni Timoteo (titullomas atveidotāja “Melānijas hronikā”), un tad pārrakstījām ar brīnišķīgo Leļļu un objektu teātra aktrisi Māru Uzuliņu, latgalieti no Varakļāniem.
Tāpat kā “Melānijas hronikā” šveiciešu aktrise, arī filmā “Piļsāta pi upis” galvenās lomas atveidotājs ir jaunums. Turklāt viņš nav profesionāls aktieris. Vai galvenajai lomai atrast līdz šim nezināmus atveidotājus ir princips?

Nē. Kad izšķīros par Latgali, vēlējos atrast īstu nekonvencionālu Anša naivumu, to sev biju it kā iezīmējis galvā jau sen, un tikai pēdējā brīdī caur kādu “Facebook” profilu ieraudzīju Dāvi Suharevski.

Riskējām, taču esmu laimīgs, jo man šķiet, ka izdevies dzīvs tēls.

Turklāt Dāvim ir ļoti piemērota vecā kino stila seja, izteiksmīgs deguns… Bet galvenais – jūtīga dvēsele, un viņš ir jauns, gudrs cilvēks, spējīgs arī pielāgoties. Patiesībā neviens jau tā skaidri nezina, kas īsti ir aktieris… Es, protams, redzu, cik lieliski spēlē, piemēram, Gundars Āboliņš.

Viņš filmā radījis sulīgu, daudzslāņainu turīgā ebreju bodnieka Bern­šteina tēlu. Pašam aktierim dāvana sešdesmit gadu dzimšanas dienā.

Tā vienkārši sanācis. Filmā, kur redzam varu un jauniešus, Gundars Āboliņš ar savu tēlu iedzen cilvēciska brieduma ķīli, ļoti svarīgu tās līdzsvaram.

Režisoriem mēdz būt savi ieredzēti aktieri. Pēc “Uguns un nakts” un “Salomes” Nacionālajā teātrī jums par tādu kļuvusi Agnese Cīrule.

Ļoti daudzi Agnesi ekspluatē kā tradicionālu skaistuli, labo feju, un, manuprāt, tas viņai bīstami. Filmā aktrises atveidotā Naiga ir šerpa meiča, kas dabū, ko grib. Arī Agneses personībā ir tas neprātīgais, riktīgi nepareizais…

Lai arī filma ilgst divas stundas, brīžiem rodas sajūta, ka montāžas šķēres griezušas par strauju.

Neslēpšu, man bija viena lēna filma (“Melānijas hronika”), šo vēlējos dinamisku, nevis nostalģiski plūstošu, pie kādas latviešu mentalitāte varbūt radusi. Filma aptver piecus gadus – no 1939. līdz 1944. gadam, un

nācās atrast veidu, kā pārvietoties laiktelpā, neieslīgstot seriālā

un nekļūstot arī par atrādošu butaforiju, bet izstāstīt stāstu bez sērīguma un mērenības.

Bet, tā kā ainas mijas tik strauji, kāds var arī pajautāt – kā filmas finālā kuģītis “Baltais gulbis” ar ievainoto Ansi leģionāra formā var pa Daugavu nokļūt jūrā, vedot svešumā?

Protams, Ķeguma HES garām pabraukt nevar (iesmejas). Tāpat kā nav minēts pilsētas vārds, arī Daugava nekur nav minēta, izņemot beigās dziesmā “Zeme, zeme, Daugaviņa”. Bet tā vairāk ir nevis upe ar noteiktu vārdu, bet liktens upe, kas mums visiem viena. Visa filma veidota kā metafora, atklājama katram pašam savās izjūtās.
Taču nepārprotams ir sāpīgais atgādinājums, ka Latvijai un tās cilvēku liktenim izvēles būtībā nebija.

Niansēs cilvēkiem izvēle bija, bet, tiesa, lielos vilcienos – ne. Tad kāpēc ar filmu uzplēst rētu? Lai mums Latvijas liktenis tāpat sāpētu arī tagad. Lai 18. novembrī par galveno nekļūst tikai svētku vakariņas un sarkanbaltsarkani karodziņi kā komforta atribūti, kā bumbuļi Ziemassvētku eglītē.

Saistītie raksti
Ir no svara saprast, cik tuvu bijām savas valsts zaudēšanai uz mūžiem,

cik daudzi nepiedzīvoja brīvības atgūšanu, un arī šodien neatkarība karājas mata galā. Sabiedrība, kas šīs lietas cilā, ir stipra; kas kušina, vairāk līdzinās cilvēkam, kurš netic savai nāvei. Bet, ja par to nebaidies domāt, tava dzīve iegūst dziļāku saturu. Klīniskā nāve mums jau bija – lai saprastu dzīvības vērtību un cenu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Atbalsti kino vecmeistarus, straumējot latviešu filmas! 1
1 diena
VK
Vita Krauja
Kultūra
Skolēnu Dziesmu svētku pārcelšana vissmagāk ietekmētu deju nozari 1
1 diena
LA
LA.LV
Kultūra
LALIGABA nominantus un Mūža balvas laureātu paziņos 31. martā
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Covid-19 konstatēta Austrumu slimnīcas onkoloģei
3 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Tukumā uguns no atkritumiem pārmetusies uz blakus esošo angāru, deg arī kūla
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
VID saņemti jau 498 iesniegumi dīkstāves pabalsta izmaksai
1 stunda
IE
Ināra Egle
Latvijā
Vai neievēro pašizolāciju? Iedzīvotāji ziņo par Saeimas deputātu atrašanos ārpus dzīvesvietas
48 minūtes
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
2 stundas