“Tādā gadījumā viņi iet prom no darba!” Darba devēji sāk uzvilkties par jauniešu attieksmi 1
Pārdošanas treneris Jānis Viegliņš dalījies ar kādu epizodi, kas raisa pārdomas par jauniešiem darba tirgū. Pie viņa ieraksta soctīklos izveidojusies simtiem komentāru gara diskusija, apliecinot, ka šī tēma ir svarīga un aktuāla.
Tātad stāsts ir par kādu uzņēmumu, kura vadītājam kādā rītā piezvanījuši divi darbinieki – jaunieši. Viņi paziņojuši, ka konkrētajā dienā darbā neieradīsies. Vadītājs jautājis, kas noticis, uz ko jaunieši atbildējuši, ka viss ir kārtībā, vienkārši ārā esot saulaina diena, tāpēc viņi dosies uz jūru atpūsties.
Kad vadītājs norāda, ka ir darba grafiks, ar ko rēķinās arī citi kolēģi, jaunieši atbildējuši, ka tādā gadījumā viņi iet prom no darba. Jānis Viegliņš jautājis, ko par to domā viņa sekotāji.
Jānis Viegliņš norāda, ka šis gadījums ir no reāla uzņēmuma ikdienas.
Komentētāju reakcijas izrādījās krasi atšķirīgas. Vieni jauniešu rīcību raksturoja kā klaju bezatbildību, bet citi viņu godīgajā atbildē saskatīja zīmi, ka mainās sabiedrības attieksme pret darbu un privāto dzīvi.
“Ko viņi teiktu, ja algas dienā grāmatvedis aizbrauktu sauļoties?”
Daudzi diskusijas dalībnieki norādīja, ka darba grafiks nav tikai vienošanās starp darbinieku un priekšnieku. Ar to rēķinās arī kolēģi, klienti un sadarbības partneri. Ja divi darbinieki bez iepriekšējas saskaņošanas neierodas darbā, viņu pienākumi visbiežāk jāuzņemas pārējiem.
Kāda komentētāja retoriski jautāja, kā jaunieši justos, ja algas izmaksas dienā grāmatvedis paziņotu, ka nolēmis doties sauļoties un algu pārskaitīs vēlāk.
Citi minēja nozares, kurās spontāna neierašanās darbā var radīt daudz nopietnākas sekas. Ja līdzīgi rīkotos mediķi, ugunsdzēsēji, policisti, ēdināšanas uzņēmumu darbinieki vai cilvēki, kuri nodrošina preču piegādes, ciestu ne tikai uzņēmuma vadītājs, bet arī sabiedrība.
Vairāki cilvēki dalījās arī savā pieredzē. Kādam jaunietis nebija ieradies darbā, jo esot noguris, citā uzņēmumā darbinieks pirmās darba dienas rītā ieradies vairākas stundas vēlāk, jo vedis pastaigā suni. Vēl kāds prakses laikā devies mājās, jo telefonam izlādējusies baterija. Šie stāsti gan ir pašu komentētāju pieredzes apraksti, nevis pārbaudīti dati, tomēr tie palīdzēja diskusijai ātri pārvērsties plašākā sarunā par darba disciplīnu.
Daļa komentētāju vainoja audzināšanu, apgalvojot, ka jauniešiem pārāk daudz mācīts par tiesībām, bet pārāk maz — par pienākumiem, atbildību un spēju rēķināties ar citiem. Izskanēja arī doma, ka jaunajiem cilvēkiem šādi rīkoties ir vieglāk, kamēr viņiem vēl nav kredītu, bērnu, augstu ikmēneša izdevumu vai nepieciešamības pilnībā sevi uzturēt.
“Vismaz nesameloja”
Tomēr ne visi jauniešus nosodīja. Vairāki cilvēki atzina, ka viņu atbilde bijusi vismaz godīga. Darbinieki neesot izdomājuši slimu radinieku, pēkšņas veselības problēmas vai citu atrunu, bet tieši pateikuši, ko vēlas darīt.
“Labi, ka nepaņēma slimības lapu un tad devās sauļoties,” secināja kāds komentētājs.
Citi atzina, ka paši nekad nespētu tik viegli neierasties darbā, jo viņus atturētu pienākuma apziņa un neērtības sajūta kolēģu priekšā. Tomēr viņi vienlaikus apskauda jauniešu spēju izvēlēties sevi un neuzskatīt darbu par svarīgāku nekā visu pārējo dzīvi.
Daži komentētāji jauniešus pat atbalstīja. Viņuprāt, iepriekšējās paaudzes pārāk bieži devušās uz darbu ar pēdējiem spēkiem, atstājot novārtā veselību, ģimeni un savu dzīvi. Saule Latvijā nav ikdiena, visu pasaules naudu nopelnīt nevarot, bet darbs vienmēr atradīšoties.
Tomēr arī šīs nostājas aizstāvji atzina, ka šādu brīvdienu vajadzētu savlaicīgi saskaņot. Vairāki piedāvāja kompromisu: ja darba raksturs to ļauj, varētu izmantot atvaļinājuma dienu, samainīties ar kolēģi, darbu paveikt citā laikā vai vēlāk nostrādāt vairāk stundu.
Vai problēma ir jauniešos vai darbavietā?
Otra liela diskusijas daļa bija par darba devēju atbildību. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka darbinieks no labi apmaksātas un sakārtotas darbavietas saulainas dienas dēļ tik viegli neaizietu.
“Pie laba atalgojuma un labiem darba apstākļiem uzņēmuma darbinieki tā neuzvedas,” rakstīja kāds diskusijas dalībnieks. Citi piebilda, ka gatavība nekavējoties pamest darbu var liecināt — darbiniekiem šī vieta jau iepriekš nav šķitusi vērtīga vai arī viņi nav jutušies pienācīgi novērtēti.
Tika atgādināts arī par otru darba attiecību pusi: kavētām algām, zemām samaksas likmēm, neapmaksātu papildu darbu un vadītājiem, kuri no darbiniekiem gaida lojalitāti, paši ne vienmēr pildot savas saistības.
Komentētāji ironizēja, ka darba devēji mēdz atkārtot — neviens darbinieks nav neaizvietojams un aiz uzņēmuma vārtiem jau gaida desmitiem citu. Taču brīdī, kad darbinieks tiešām aiziet, izrādās, ka atrast cilvēku, kurš vēlas strādāt par piedāvāto algu un ar konkrētajiem nosacījumiem, nemaz nav tik vienkārši.
Tādēļ daļa diskusijas dalībnieku aicināja nesteigties visu skaidrot ar vienu paaudzi. Viņuprāt, līdzīga bezatbildība sastopama arī pieaugušo vidū, bet stāstam par abiem jauniešiem trūkst būtiska konteksta — nav zināms ne viņu darbs, ne atalgojums, ne attiecības ar vadību, ne tas, kas uzņēmumā noticis iepriekš.
Jaunieši darbu uztver citādi, bet vai tiešām strādā mazāk?
Svarīgi norādīt, ka atsevišķs gadījums un simtiem emocionālu komentāru vēl nepierāda, ka vesela paaudze kļuvusi slinka vai bezatbildīga.
Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2026. gada pirmajā ceturksnī bezdarba līmenis jauniešu vidū vecumā no 15 līdz 24 gadiem bija 9,4%. Gada laikā tas bija samazinājies par 6,4 procentpunktiem. Jaunieši veidoja 9,3% no visiem bezdarbniekiem valstī.
Salīdzinājumam — Eiropas Savienībā jauniešu bezdarba līmenis 2026. gada aprīlī bija 15,1%. Jāņem vērā, ka jauniešu bezdarba rādītājs tiek aprēķināts tikai starp ekonomiski aktīvajiem jauniešiem, nevis starp pilnīgi visiem attiecīgās vecuma grupas cilvēkiem. Daudzi šajā vecumā vēl mācās un darba tirgū nepiedalās.
OECD dati arī liecina, ka jauniešu dzīvē mācības un darbs bieži pārklājas. Organizācijas dalībvalstīs 54% cilvēku vecumā no 18 līdz 24 gadiem turpina izglītību, bet 19% vienlaikus mācās un strādā. Tas nozīmē, ka jauniešu attiecības ar darbu bieži nav salīdzināmas ar cilvēkiem, kuri jau izveidojuši stabilu, pilna laika karjeru.
Darba maiņa jaunībā nav nekas neparasts
Darba tirgus pētījumi apstiprina arī to, ka gados jaunāki cilvēki darbu un nodarbinātības statusu maina biežāk nekā vecāki darbinieki. OECD apkopotajos datos no viena gada uz nākamo darba devēju vai nodarbinātības statusu mainīja aptuveni 54% cilvēku vecumā no 15 līdz 54 gadiem, bet 55–74 gadus veco darbinieku grupā — 37%. Šis rādītājs ietver ne tikai pāriešanu uz citu uzņēmumu, bet arī citas nodarbinātības statusa maiņas.
Savukārt Eiropas darbaspēka apsekojumu analīze rāda, ka 2021. gadā cilvēki vecumā ap divdesmit gadiem vienā darbavietā bija pavadījuši vidēji aptuveni 3,3 gadus. Darbiniekiem pēc 50 gadu vecuma vidējais darba stāžs pie konkrētā darba devēja pārsniedza 18 gadus.
Tas nenozīmē, ka visi jaunieši darbu pamet pēc pirmās neērtības. Jaunībā biežāka darba maiņa daļēji ir dabiska: cilvēks vēl meklē piemērotu profesiju, uzkrāj pieredzi, pabeidz mācības un cenšas atrast labāku atalgojumu vai darba vidi.
Darba maiņa pati par sevi nav bezatbildības pazīme. Problēma sākas tad, ja darbinieks ignorē savas saistības, laikus nebrīdina un liek citiem neplānoti uzņemties viņa pienākumus.
