“Tagad vairs nevarēs taisīt cirku – publiski liet krokodila asaras…” INTERVIJA ar Vairu Vīķi-Freibergu 6
Mums pirms šīs sarunas atstāstīja jūsu secinājumu, ka sen neesat intervēta “Latvijas Avīzē”. Vai un kāpēc jums ir būtiski uzrunāt “Latvijas Avīzes” lasītājus?
Vaira Vīķe-Freiberga: Jā, es uzskatu par svarīgu vērsties pie “Latvijas Avīzes” lasītājiem, jo viņi ir vieni no tiem, kas veido tautas mugurkaulu. Manuprāt, savās publikācijās “Latvijas Avīze” ir noturējusi visstingrāko neatkarības līniju. Publicētais ir saprotams un nav tendenciozs. Diemžēl ir tādi preses izdevumi, kas ir tik redzami angažēti, ka jau iepriekš zināms, ko tur sagaidīt.
Paldies par jūsu vārdiem! Lai arī vairs neesat augstā amatā Latvijā, tomēr Latvijas sabiedrība ar interesi uzklausa arī jūsu vērtējumus par notikumiem. Patlaban būtiskākās politiskās aktualitātes – Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanas un Eiropas Parlamenta vēlēšanas – jau šosestdien. Valsts prezidentu vēlēs Saeima, bet par EP deputāta kandidātiem var balsot katrs vēlētājs. Tomēr daudzi Latvijas iedzīvotāji neplāno piedalīties EP vēlēšanās. Ja jūsu kaimiņš Īvandē teiktu: “Es neredzu jēgu balsot, jo neticu, ka astoņi Latvijas deputāti var tur Briselē kaut ko ietekmēt un mainīt manu dzīvi!”, ko jūs viņam sacītu?
Es viņam teiktu: dārgais kaimiņ, tu maldies, jo viss, kas notiek Eiropas Parlamentā, iespaidos tavu un manu dzīvi. Parlaments pēdējos gados ir ieguvis lielāku svaru nekā agrāk, jo Eiropas nācijas vēlas tikt pārstāvētas tādā pašā veidā, kā tās ir pārstāvētas savos parlamentos, proti, proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Latvija ir saņēmusi savu taisnīgo pārstāvniecības daļu, un tā ir būtiska. Latvijas deputātiem ir vārda tiesības, jebkurā jautājumā viņi var pacelt balsi un tikt sadzirdēti, un tas arī sekmīgi ir ticis darīts.
Skaidrs, ka ne visi deputāti runās mums pa prātam.
Atceros, ka, pirms Eiropas Parlaments balsoja par Latvijas un citu valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā, mani intervēja viens slavens Francijas žurnālists, kuru es apbrīnoju gadiem ilgi, Kanādā vērojot viņa kultūras programmu.
Būdama Latvijas Valsts prezidente, es uzrunāju Eiropas Parlamentu, un viņš man sacīja – ja gadījumā es padzirdu izskanam kādas dīvainas lietas parlamentā, kas Latvijai varbūt nav tik simpātiskas, lai es neņemot galvā, jo šeit ir demokrātija. Dažu Eiropas Parlamenta deputātu valstīs esot priekšvēlēšanu laiks, tāpēc viņi vēloties izcelties, lai pievērsu uzmanību zināmam elektorāta slānim. Realitātē nekas tāds nenotika, visi bija apbrīnojami laipni un atvērti. Savā ziņā tas bija pārsteidzoši, ka Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā ar tādu vienprātību.
Grigules kundze, stāstot par savu darbu Eiropas Parlamentā, šo institūciju nosauca par pļāpātavu…
Interesanti būtu uzzināt, kāpēc viņa pirms vēlēšanām uz visiem stūriem izlīmēja plakātus ar savu portretu!
Valsts prezidenta vēlēšanām izvirzīti trīs kandidāti, no kuriem pirmo – Egilu Levitu – aicināja izvirzīt sabiedrībā pazīstami cilvēki. Koalīcija par viņu it kā vienojusies, taču izskan pārmetumi, ka šāda vienošanās vēl pirms balsošanas neesot demokrātiska.
Es neredzu, ka te būtu kāda problēma. Repšes kungs pirms mana otrā pilnvaru termiņa nāca klajā ar priekšlikumu, ka stabilitātes vārdā Valsts prezidentu vajadzētu pārvēlēt pēc iespējas ātrāk. Neraugoties uz to, ka valdībā un Saeimā man bija liels atbalsts, dažs labs norādīja, ka tas neesot demokrātiski.
Koalīcija patlaban ir izvirzījusi savu kandidātu, turklāt labu kandidātu. Saeimas deputāti būs tie, kas lems. Ja mums būtu kā Amerikā, kad tiek iztērēti simtiem miljoniem dolāru, lai divu gadu garumā rīkotu kampaņas, tad tas būtu pavisam kas cits. Mūsu prezidentam nav tādas varas kā Amerikas prezidentam. Taču jāņem vērā, ka demokrātijai var būt dažādas formas.
Tas, kas patlaban notiek Latvijā pirms Valsts prezidenta vēlēšanām, ir absolūti demokrātiski.
Ļoti būtiska ir šo vēlēšanu atklātība.
Tagad vairs nevarēs taisīt cirku – publiski liet krokodila asaras, ja attiecīgo personu neievēlēs par prezidentu, bet pašam pēc tam nobalsot par pavisam citu kandidātu.
Tagad tauta redzēs, vai solījums balsot par konkrētu kandidātu tiek izpildīts. Es ļoti ceru, ka tauta rūpīgi vēros, vai deputāti ir konsekventi savā nostājā. Vēros, lai neparādās tādi deputāti, kas paziņo, ka pēdējā brīdī viņi pārdomājuši, jo to likusi darīt viņu sirdsapziņa. Es kā pilsone vēlos redzēt, cik vērti ir deputāti – vai viņi spēj turēt savu vārdu vai ne.
“Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus [..] Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos.” Tā par Levitu rakstīja rakstniece Māra Zālīte, savukārt deputāte Dagmāra Beitnere- Le Galla Levitu nodēvēja par Latvijas “šodienas nācijas tēvu”. Šādi patētiski apzīmējumi dažās aprindās izraisīja ironisku pretreakciju par gluži vai elkdievību. Arī jūsu prezidentūrai beidzoties, jums veltīto akciju “Saulesziedi prezidentei” Turaidā dažs vērtēja kā vienas personības pārmērīgu pielūgsmi.
Kā jums šķiet – vai latviešiem piemīt tieksme pārspīlēt ar tamlīdzīgu personības kultu? Varbūt cerot, ka viens cilvēks spēs visus iedvesmot un visu izdarīs…
Kārļa Ulmaņa gadījumā pilnīgi noteikti valdīja personības kults, īpašas propagandas ministrijas vadīts. Kas attiecas uz Māras Zālītes dzejiski krāsaino retoriku, slavinot Egilu Levitu, tā ir tikusi izmantota, lai panāktu pretējo efektu no tā, ko viņa bija vēlējusies izteikt. Taču es tomēr uzskatu, ka tas nav nekāds arguments pret kandidātu.
Izlasīju vienā tendenciozā avīzē garu pēc visiem padomju žurnālistikas kanoniem rakstītu publikāciju, ka kandidāts Levits esot tik ļoti saslavēts, ka viņam kā godīgam latvietim no slavēšanas būtu jākaunas. Tik ļoti jākaunas, ka jāpaslēpjas un jāatsakās kandidēt. Kaut ko smieklīgāku līdz šim nebiju lasījusi.
Salīdzinot ar prezidenta vēlēšanām Amerikā, Itālijā un citur, latvieši ir klusi un mierīgi kā pelītes.
Kad Māra Zālīte mazliet paceļ toni, tad daudzi krīt ģībonī. Tas ir diezgan bērnišķīgi. Vajag taču paskatīties, kas notiek citur pasaulē!
Tos ziedus Siguldā man no visām Latvijas malām atnesa tāpēc, ka pretēji latviešu pieklājības standartiem toreizējais Saeimas priekšsēdētājs [Indulis Emsis] pēc manas atvadu runas Saeimā man paldies par to nepateica, paldies nesaņēmu arī par astoņiem smagā darbā Latvijas labā nokalpotajiem gadiem, toties kā kompensāciju saņēmu Dainu kalnā ziedu klājienus no tautas. Pateicoties Saeimas priekšsēdētāja rupjībai, es ieguvu tik skaistu atvadīšanos no tautas, par kuru daudzi var tikai sapņot.
Vai jūs esat par tautas vēlētu prezidentu?
Patlaban esmu prezidente “Madrides klubam”, kurā ir 110 bijušie prezidenti un premjerministri no visas pasaules. Demokrātija pieņem dažādas formas – ir savas priekšrocības mūsu sistēmai un savas – tautas vēlētam prezidentam. Latvijas situācijā pastāv zināms risks – ja mums būtu tautas vēlēts prezidents, tad iespaids no ārzemēm varētu būt vairāk manāms nekā tad, ja prezidentu ievēl Saeima.
Kad ierados Latvijā, biju pārliecināta, ka Valsts prezidents ir jāievēl tautai.
Bet, vērojot situāciju mūsu valstī, esmu mainījusi savu viedokli. Varbūt pēc kāda laikā pienāks brīdis, kad tauta ievēlēs augstāko valsts amatpersonu, bet tagadējā ģeopolitiskajā situācijā mums ir drošāk palikt pie līdzšinējās sistēmas.
Tauta ir plašs jēdziens ar dažādiem viedokļiem un dažādu lojalitāti. Jāņem vērā, ka Latvijā nav jūtama simtprocentīga lojalitāte pret valsti.
Tomēr vai mēs nenovērtējam par zemu tautas spriestspēju? Starp citu – raugoties uz nupat notikušajām Ukrainas prezidenta vēlēšanām, kur nobalsoja par komiķi Zelenski, Latvijā pēc tam dažs jokojot jautāja – ja tauta vēlētu prezidentu, vai mēs ievēlētu Jāni Skuteli? Tomēr nav gan teikts, ka Zelenskis patiesībā nekļūst par lielo lozi…
Jā, vairumā valstu pamatlikumos tikpat kā nav nekas rakstīts, kāda tipa cilvēkam ir jābūt Valsts prezidentam. Latvijas Satversmē ir norādīts, ka kandidātam jābūt vismaz 40 gadus vecam, ar zināmu dzīves pieredzi un pilsonim.
Es sākumā biju pārsteigta par Ukrainas tautas izvēli, bet tagad saprotu, ka tautai bija aizdomas, ka viņa priekšgājēji nav pietiekami enerģiski cīnījušies ar korupciju. Tāpēc tika meklēta jauna seja, kas nav saistīta ar oligarhijas “sasniegumiem”.
Pirms 12 gadiem, 2007. gada jūnijā, jūs teicāt, ka pār dažām galvām karājas Damokla zobens un, ja dzīvojam tiesiskā valstī, tad drīz tas kritīs. Vai tad ir kritis?
Tas nav noticis tā, kā es cerēju. Bet tomēr ir vērojami uzlabojumi. Diemžēl attīstība pozitīvā virzienā notiek lēnām. Pieņemšanā pēc 4. maija svinīgās Saeimas sēdes vaicāju ģenerālprokuroram [Ērikam Kalnmeieram], vai tiešām prokuroram ir ilgstoši jālasa daudzos sējumos ietverta apsūdzība, vai to nav iespējams izdarīt vienkāršākā veidā, tā, lai netiktu vilcināts tiesas process.
Tas ir prātam neaptverams absurds!
Ģenerālprokurors man atbildēja, ka tāda esot tradīcija, un, lai to mainītu, vajagot politisko gribu. Vai tad ģenerālprokurors nevar vērsties pie politiķiem un izskaidrot, ka tieslietu sistēma nefunkcionē tā, kā būtu nepieciešams? Prokurori, būdami sistēmas profesionāļi, varētu nākt ar ieteikumiem.
Būdama Valsts prezidente, es ļoti sekoju līdzi situācijai tieslietu sistēmā, jo tika saņemta ne viena vien sūdzība no mūsu nākotnes partneriem, kuri pauda šaubas, vai Latvijas tieslietu sistēma ir tādā līmenī, kādai tai vajadzētu būt, lai kļūtu par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Progresam jābūt ātrākam.
Jūs 2007. gadā pirms prezidenta vēlēšanām, apspriežot partiju pozīciju un runājot par “Saskaņas centru”, norādījāt, ka tā ir “partija, ko mēs saucam par kreisu. Par kuras finansējumu man kā prezidentei ir zināma konfidenciāla informācija, kas man rada bažas par viņu lojalitāti Latvijas valsts interesēm”. “Saskaņas centrs” tolaik solīja vērsties tiesā par šiem izteikumiem, tas gan netika izdarīts. Kas tā tolaik bija par informāciju, un cik tā ir aktuāla šodien, vērtējot šā brīža politisko situāciju?
Es jau vienreiz esmu saukta tiesas priekšā par to, ka citēju Drošības policijas publiski pieejamu ziņojumu par Vladimiru Lindermanu, tāpēc neesmu gatava teikt nevienu vārdu par šo jautājumu, jo nevēlos iet cauri vēl kādam tiesas procesam.
Bet tagad “Saskaņa”, kā mēs redzam, sauc sevi par sociāldemokrātisku partiju, mēģina radīt priekšstatu, ka esot rietumnieciska partija, Ušakovs pošas uz Briseli… Vai, jūsuprāt, šī partija ir mainījusies?
Jūs domājat, ka cilvēki kā čūskas nomet ādu un kļūst citādāki?
“Saskaņa” valda Rīgas domē. Pašvaldībā, tās uzņēmumos tagad atklājas iespējamas nelikumības, izsaimniekošana. Vai jums par to ir pārsteigums?
Gadiem cilvēki runā par iespējamām nelikumībām un kā tur nauda plūst. Jāvaicā, kur Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs bija visu šo laiku.
Jūs savas prezidentūras laikā iebildāt pret čekas maisu publiskošanu, sakot, ka taisnīgums ir nokavēts. Taču nu bijušās VDK dokumenti ir publiskoti, redzam kartītes, ziņotāju vārdus, bijušie aģenti tiek iztaujāti. Bet daļa sabiedrības teic, ka viss par vēlu, vajadzēja to darīt jau agrāk… Vai neuzskatāt, ka kļūdījāties, neļaujot likumu izsludināt un maisus atvērt?
Nē, neuzskatu, ka kļūdījos.
Tas, kas tagad ir noticis, parāda un pierāda, ka Latvijā nav notikusi īsta lustrācija.
Plika kartīšu publicēšana bez nopietnas izvērtēšanas un izskaidrojuma, kā čeka darbojās, neko nedod. Viena lieta ir sportistam aizbraukt uz sacensībām ārzemēs un pārbraukušam mājās ziņot, kurš no viņa kolēģiem runāja ar ārzemniekiem un kurš ne, un tad dabūt kartīti.
Bet pavisam cita situācija ir profesionāli trenēts aģents, kāds bija, piemēram, dzejnieks Jānis Rokpelnis, kurš ir nožēlojis savu rīcību. Mums nav bijusi lustrācija šādā nozīmē. Vēl sliktāk ir tas, ka pēc čekas ziņotāju uzvārdu publiskošanas daudziem ir attieksme, ka, lūk, tolaik jau daudzi tā darīja, un tas jau nekas nav, es jau neko ļaunu negribēju, nevienam nagus nemaucu.
Bet starp viņiem bija arī nagu maucēji. Tādējādi tā informācija tiek degradēta.
Jau no paša sākuma mēs redzējām, ka, lai atjaunotu valsts neatkarību, ir nepieciešami izglītoti cilvēki ar pieredzi sabiedriskajā darbā. Šim mērķim bija divi avoti – komjaunatne, komunistiskā partija un trimdas latvieši. Visām valstīm, kas nonākušas pārejas posmā, ir jāgaida jaunā paaudze, kas dzimusi un uzaugusi brīvībā, un spēj pārņemt valsts vadības grožus.
Mums jāskatās nākotnē un jādomā par tiem cilvēkiem, kas dzimuši un auguši brīvībā: lai Dievs dod, ka viņiem nekad savā dzīvē nav jāsaskaras ar tādu izvēli!
Vai tagad, kad čekas maisi ir daļēji publiskoti, esat uzzinājusi kādu pārsteigumu par kādu personu?
Pa tiem maisiem neesmu īpaši rakājusies. Šajā publiskotajā stadijā maisiem nav konsekvences un nozīmes. Nozīme būtu tad, ja tiktu analizēts čekas fenomens kopumā – kāda veida spiediens tika izdarīts un kāda veida cilvēki iespaidoti, gribētos uzzināt vairāk par čekas vervēšanas metodēm. Maisos ietvertā informācija ir nepilnīga un līdz ar to tā ir šķība informācija par čekas fenomenu kā tādu. Bet to, kas ir daļējs un uzticams, vajadzētu turpināt zinātniski apstrādāt un analizēt.
Intervijā žurnālam “Mājas Viesis” pirms jūsu apaļās jubilejas 2017. gadā jūs runājāt par saviem topošajiem memuāriem, tomēr atzināt, ka nekur tālu neesat tikusi. Kā ir šobrīd? Latvijas sabiedrību arī interesē, kas notika politiskajās aizkulisēs jūsu prezidentūras laikā…
Esmu uzrakstījusi vairākas nodaļas par saviem bērnības gadiem. Šķiet, ka netikšu tālāk par saviem jaunības gadiem līdz brīdim, kad iestājos universitātē Kanādā. Visu šo posmu aprakstīt būs pietiekami smagi. Bet par to, kas notika manas prezidentūras laikā, ir rakstīts tik daudz nomelnojumu, ka man nav prieka un intereses ķerties tam visam klāt. Ja nav pieejama pietiekami objektīva informācija par to, ko esmu teikusi un darījusi, tad, tā sakot, piķis ar viņiem visiem.
Mans mūža devums zinātnei ir latviešu dainas.
Nesen pabeidzu zinātnisku grāmatu angļu valodā “The singer of songs”. Esmu gadiem ilgi smagi strādājusi pie šīs grāmatas tapšanas un tagad man ir svarīgi šo savu zinātnisko mantojumu nodot pasaules publiskajā telpā.
Mans prezidentes mantojums ir arī iekļauts neskaitāmās uzrunās, intervijās, televīzijas raidījumos, radio programmās, rakstos. Arī fotogrāfijās tas ir pietiekami daudz dokumentēts. Piemēram, tikko saņēmu grāmatu no vienas beļģu žurnālistes, kas raksta franču valodā, un tajā ir iekļauta nodaļa par Vladimiru un Vairu. Es viņai izstāstīju, kā mums tur bija ar tām gan notikušajām, gan nenotikušajām vakariņām [ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu].
Pēc vienas ASV izdevniecības lūguma esmu uzrakstījusi vienu nodaļu arī par savu draugu Francijas prezidentu Širaku, ar kuru tikos dažādos samitos. Izdevniecībai tas patika, un tā lūdza mani rakstīt vairāk.
Daudzi vēlas dzirdēt un lasīt par dziļām politiskajām aizkulisēm. Par mani ir tik daudz nelāgu klaču rakstīts, kuras tauta ar lielu prieku ir izpirkusi, ka man nav vēlēšanās šāda veida publikai īpaši izpatikt.
Vai minētajā franču žurnālistes sarakstītajā nodaļā par to Vladimiru un tikšanos ar viņu jūs atklājāt kaut ko vairāk, nekā zināms līdz šim?
Tad jums jāmācās lasīt franciski. Grāmata ir par Eiropu, par dažādām personībām, kas veidojušas dažādus virzienus un domu strāvojumus.
Kas jūs īpaši iepriecina patlaban ārpus sabiedriskās dzīves?
Mans tulpju un narcišu dārzs. Ar dzīvesbiedru pagājušajā un aizpagājušajā rudenī nolēmām, ka mūsu vecumā mēs taču varam atļauties kādu prieku – pirms dārzā sākas īstais ziedu laiks, aizpildīt to bezkrāsaino tukšumu ar dzīvību skaistās krāsās.
Šogad uzziedēja trīs magnolijas – balta, violeta un dzeltena. Nupat noziedēja divas sakuras un divi forsītiju krūmi, kas mēdza slinkot. Pagājušajā vasarā tos nobrīdināju, ka man ir apnicis tos cirpt un kopt, un skatīties pavasarī uz trim ziediem deviņās rindās. Ja nākamajā pavasarī nebūs ziedu, rakšu tos ārā. Izskatās, ka šīs brīdinājums uz forsītiju krūmiem iedarbojies, un tie šopavasar ir kā ziedu kupenas.
