Atļauju ūdra ādas tirdzniecībai var izsniegt, ja atrasts beigts ūdrs vai tas nejauši nogalināts, bet par to Latvijā tad jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei.
Atļauju ūdra ādas tirdzniecībai var izsniegt, ja atrasts beigts ūdrs vai tas nejauši nogalināts, bet par to Latvijā tad jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei.
Foto no “LA” arhīva

Par ūdru ādu tirdzniecību jauneklim draud kriminālatbildība un 34 200 eiro sods 0

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā tiek skatīta krimināllieta, kurā uz apsūdzētā sola sēdies jauns vīrietis par deviņu ūdru ādu pārdošanu. Apsūdzība izvirzīta pēc krimināllikuma 115. panta par apdraudēta savvaļas dzīvnieka – ūdra – tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Veselam
Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi
Lasīt citas ziņas
2017. gada nogalē Rihards bija publicējis internetā sludinājumu, ka pārdod ūdra ādas, un policija veica kontrolpirkumu.

Kā tiesā liecināja Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktores vietnieks Jēkabs Dzenis, ūdrs ir īpaši aizsargājama suga gan pēc Latvijas, gan starptautiskajiem normatīvajiem aktiem, ar ko ir saistītas Eiropas Savienības attiecīgās regulas. Tās attiecināmas gan uz dzīviem, gan nedzīviem dzīvniekiem, gan arī uz jebkādiem izstrādājumiem no tiem, un tirdzniecība ar tiem ir aizliegta. Tātad šajā konkrētajā gadījumā tas attiecas arī uz ūdra ādām. Vienīgais izņēmums: ja ir saņemta atļauja no kompetentas ie­stādes.

CITI ŠOBRĪD LASA

Atļauja tirdzniecībai var tikt izsniegta, ja atrasts beigts ūdrs vai tas nejauši nogalināts, bet par to Latvijā tad jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei. Par Riharda tirgotajām deviņām ūdra ādām tāds ziņojums nav saņemts un, saprotams, nav izsniegtas arī atļaujas. Līdz ar to, pēc Ministru kabineta noteikumiem, par katru ūdru vainīgajam jāsedz zaudējumi valstij desmit minimālo mēnešalgu apmērā.

Minimālā alga 2017. gadā bija 380 eiro, tātad Rihardam par vienu ūdru valstij jāsedz zaudējumi 3800 eiro, kopā par deviņiem – 34 200 eiro, kā arī viņam draud cietumsods līdz diviem gadiem vai piespiedu darbs, vai papildu naudas sods.

J. Dzenis norāda, ka ūdrs dažādā aizsargājamā statusā Latvijā ir kopš 1922. gada.

Ja arī ūdra āda iegūta ļoti sen, tās legālai izcelsmei ir jābūt pierādāmai.

No likuma viedokļa āda tiek salīdzināta ar dzīvnieku: jo ādu nevar iegūt, nenogalinot dzīvnieku, tāpēc arī ādas tirdzniecībai nepieciešama atļauja. Bieži ūdra nogalināšana nav konstatējama – to atklāj, kad tiek pārdota āda. Bet, ja arī Rihardam izdosies tiesā pierādīt, ka ādas ieguvis likumīgi, to tirdzniecībai vienalga nepieciešama atļauja.

Šajā gadījumā Dabas aizsardzības pārvalde, iespējams, lemtu par kompensācijas summas samazināšanu. Pagaidām vēl J. Dzenis to nevarēja pateikt.

Kā pēc tiesas sēdes sacīja apsūdzētā jaunekļa advokāte Inguna Lamberte, ādu pārdošana kā noziedzīgs nodarījums netiekot apstrīdēts, cīņa esot tikai par to, lai tiktu samazināta summa, kas jāsamaksā valstij. Tāpēc uz tiesu aizstāvība bija uzaicinājusi Riharda draugu Gustavu, kurš liecināja, ka pagājušā gada septembrī abi bijuši divu dienu medībās, kuru laikā draugs izstāstījis par savu ķibeli ar ūdra ādām, ko savulaik esot ieguvis no Gustava vectēva.

Gustavam par to nekas nav bijis zināms, tāpat kā policijai, jo draugs nevēlējies savās problēmās iesaistīt Gustava vectēvu.

Bet tagad vectēvam paprasīt vairs nevar, jo viņš 2018. gadā miris. Gustavs atcerējās, ka agrāk ar vectēvu kopā medījis un viņš stāstījis, ka pagājušā gadsimta 70. gados legāli medījis arī ūdrus. Vēl Gustavs atcerējās, ka vectēva mājas bēniņos stāvējušas medījumu ādas. Kad vectēvs nomiris un tīrīti bēniņi, ādu tur vairs nav bijis. No tā Gustavs tagad secinot, ka tur varētu būt bijušas ūdru ādas, kas nokļuvušas pie drauga Riharda, jo viņš ar vectēvu bijis pazīstams un viņiem bijušas kopīgas darīšanas.

Tiesai gan Gustavs nekādus dokumentus, kas norādītu, ka vectēvs legāli nomedījis ūdrus, neiedeva.

J. Dzenis gan man sacīja, ka pēc tās informācijas, kas ir viņa rīcībā, 70. gados apzināti legāli medīt ūdrus tomēr nevarēja.

Šaubas, ka ūdra ādas ir no tālajiem padomju gadiem, viesa sertificētā eksperta, biologa, doktora disertācijas autora par ūdriem Jāņa Ozoliņa tiesā liecinātais. Viņš bija apskatījis Riharda tirgotās ūdru ādas.

Kaut arī viņa rīcībā nav iekārtu, kas var precīzi noteikt gadu, kad ūdri tikuši nomedīti, tomēr, vizuāli vērtējot, tas noteikti nevarot būt bijis tik sens laiks, jo – kā to varot redzēt muzejos un kolekcijās – ādas ar gadiem izbalējot. Eksperts pārliecināts, ka šīs ūdru ādas noteikti nav bijušas gadu desmitiem vecas.

Tiesvedība turpināsies maijā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.