Toreiz blati, tagad džipi 0
Padomju laika likumi uzlika visiem cilvēkiem par pienākumu strādāt valsts un sabiedrības labā, bez tiesībām streikot.
Cilvēkiem nevarēja piederēt ne zeme, ne ražošanas līdzekļi, ne cits īpašums, izņemot ikdienai nepieciešamos sadzīves priekšmetus. Ikviens padomju cilvēks bija vistīrākais proletārietis – no strādnieka, inženiera vai ārsta līdz valsts vadītājam. Lai gan darbs bija visiem, taču gadu desmitiem valdošais preču un pakalpojumu trūkums un tā radītā blata sistēma izveidoja jauna tipa sabiedrību – nedrošu, nenovīdīgu un alkatīgu. Vēsturiskas nejaušības dēļ nonācis sev nepazīstamā vidē – kapitālismā – proletariāts jūtas galīgi apjucis. Tam vajag visu un tūlīt. Daļa cilvēku, kas spēja pielāgoties jau padomju sistēmai, ātri vien sasēdās dārgos džipos, bet vēl citi, marksisma žargona vietā apguvuši nepieciešamo Eiropas žargonu, iesēdās valsts pārvaldes dāsnajos krēslos. Mazāk spējīgākie Latviju pamet, jo proletariātam dzimtenes nevar būt. Tā tika mācīts un daudziem arī iemācīts. Nav jābrīnās arī par vēlēto tautas kalpu negausīgo alkatību un partiju daudzskaitlību. Atcerēsimies viņu proletārisko izcelsmi, un viss kļūs skaidrs. Vai šāds proletariāts nabadzīgajā Latvijā izzudīs tuvākajos piecdesmit gados? Pats par sevi tas izzust nevar. Lai to mainītu, valstij nedrīkst trūkt ideoloģijas un ir jāpiedāvā kas cits vietā.
