Putina stratēģiskā priekšrocība 125
Putina atteikšanās piekāpties un Trampa vilcināšanās dod Krievijai laiku nostiprināt savas pozīcijas. Kremlis turpina uzturēt naratīvu, ka karš ir eksistenciāls, vēršoties ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret NATO un ASV.
Putina lēmums noraidīt augsta līmeņa sarunas Turcijā un viņa uzstājība uz “pamatcēloņu” risināšanu liecina, ka viņš nejūt spiedienu piekāpties.
Tikmēr Trampa administrācijas ģeopolitiskā pieeja, kas vērsta uz ātriem darījumiem, neparedz dziļu iesaisti ilgstošā konfliktā. “Ja es nevaru to izdarīt, tad neviens to nevar,” Tramps teica par savu lomu sarunās, kā citēja viņa sūtnis Stīvens Vitkofs.
Tomēr viņa jaunākā nostāja — nodošana sarunām Vatikānam un atteikšanās no sankciju draudiem — liecina, ka viņš atzīst savas ietekmes robežas.
Ukraina 2025. gadā saskaras ar sarežģītām izredzēm. Ar Krievijas spēkiem, kas kontrolē aptuveni piekto daļu Ukrainas teritorijas, un Putina uzstājību uz teritoriālām un politiskām koncesijām, miera sarunas joprojām ir tālu no izrāviena.
Eiropas sabiedrotie, lai gan apņēmušies atbalstīt Kijivu, saskaras ar iekšējiem izaicinājumiem un nogurumu, savukārt ASV atkāpšanās no vadības lomas rada plaisu transatlantiskajā vienotībā.
Trampa solis deleģēt sarunas Vatikānam, kur pāvests Leo XIV ir piedāvājis uzņemt sarunas, ir simbolisks, bet maz ticams, ka tas radīs tūlītējus rezultātus.
Kā norāda bijušais Krievijas diplomāts Boriss Bondarevs, “Putins skaidri nevēlas patiesas miera sarunas, ja vien tās nav pilnībā viņa noteikumos.” Kamēr Putins saglabā stratēģisko iniciatīvu, Trampa atkāpšanās nodod Krievijai uzvaru, vismaz pagaidām.
