Foto: LETA, Paula Čurkste

Vai Eiropas Savienība ir attaisnojusi mūsu cerības? Saruna ar Aleksandru Kiršteinu 63

Autors: Edvarts Krusts

Kas ir ES šodien? Nevaram vienādot tās izveidošanas ideju ar mūsdienu izpildījumu. Tas, kas sākās kā Eiropas Ogļu un Tērauda Kopiena (EOTK) nolūkā tuvināt Rietumeiropas, galvenokārt Vācijas un Francijas rūpniecību, lai izvairītos no militārās sacensības, tagad izvērties milzīgā birokrātiskā aparātā, kas dziļi ietiecas dalībvalstu iekšējās suverenitātes jautājumos – uzspiežot migrantu kvotas, Zaļo kursu u.c. idejas.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā 61
VIDEO. Putina ministri krīt ārkārtējā kaunā – vienkāršs Ziemeļkorejas ierēdnis viņus padzen no sēdvietām 65
Mājas
Sieru nevar uzglabāt ledusskapī šādā veidā – vērtīgs padoms mājsaimniecēm 6
Lasīt citas ziņas

1950. gada 9. maijā izveidotā Eiropas Kopiena, ko atbalstīja tādas personības kā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans un VFR kanclers Konrāds Adenauers, tika iecerēta ar mērķi uz visiem laikiem novērst gadsimtiem ilgušo Francijas un Vācijas pretstāvi, ieviešot kopēju akmeņogļu un tērauda ražošanu un kontroli. Sākumā EK ideja neparedzēja neko vairāk kā brīvu valstu savienības izveidi, kuru vienotu brīva kapitāla un cilvēku plūsma nolūkā izvairīties no militāriem konfliktiem nākotnē.

EOTK izdevās sadarboties rūpniecības nozarē, vēlāk vienojoties arī kopīgā atomenerģijas kopienā, bet neizdevās rast vienotību militārās sadarbības jautājums. Šodien ideja ir ļoti mainījusies un ES soli pa solim pārvēršas vienotā unificētā valstī, ko vada vēlētāju neievēlēti Eiropas komisāri un Eiropas Parlaments, kas de facto nepilda savas funkcijas tā, kā demokrātiskai institūcijai tas būtu jādara. EP deputāts no Polijas Rišards Legutko (Ryszard Legutko), kurš pārstāv Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupu, savā runā (https://www.youtube.com/watch?v=N-CSrNUWMr0) uzsvēra, ka Eiroparlaments nodarījis lielu kaitējumu, uzskatot, ka pārstāv kopīgu Eiropas dēmosu, bet faktiski ir pārvērties par balsošanas mehānismu, uzspiežot tā saukto Eiropas projektu, kas ir svešs miljoniem vēlētāju. Eiropas Parlaments faktiski ir dzinējspēks (motors) kreiso idejām, kas ar niknu neiecietību vēršas pret citādi domājušiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Turklāt tas pārkāpj dalībvalstu suverenitāti, piemēram, piespriežot sankcijas konkrētām ES dalībvalstīm. Tas izvērties masīvas birokrātiskas, centralizējošas sistēmas izveidē, kas pārsniedz savas pilnvaras bez vēlētāju mandāta. Par to visu vairāk aicinājām uz sarunu Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu.

Kādi, jūsuprāt, būtu Latvijas iedzīvotāju un īpaši latviešu galvenie neapmierinātības cēloņi, kas ir radījuši vislielāko vilšanos?

Vislielāko vilšanos radīja ES vadības institūciju absolūtā nevēlēšanās palīdzēt Latvijai likvidēt padomju okupācijas sekas. Vairāk kā 200 000 darbaspējīgu cilvēku tika pārvilināti uz ES vecajām valstīm, kas notika, pievienojoties Šengenas līgumam laikā, kad pastāvēja milzīga ienākumu atšķirība. Tas laikam ir vissmagākais trieciens mūsu valstij pēc zaudējumiem Otrajā pasaules karā un komunistu īstenotajām deportācijām.

Otrs sitiens mūsu tautai bija Latvijai uzspiestā ekonomiskā šoka terapija ar strauju privatizāciju, kā rezultātā ārzemnieku rokās nonāca labākie nekustamie īpašumi Rīgā, Jūrmalā, Liepājā vai gandrīz veselas tautsaimniecības nozares, tādas kā pārtikas rūpniecība, mazumtirdzniecība un banku sektors. Lauksaimniecības zemju un mežu uzpirkšana, neierobežojot maksimāli pieļaujamās platības ārzemniekiem, radīja strauju cenu celšanos, kas vairākumam vietējo iedzīvotāju padarīja neiespējamu pat vidēja lieluma nekustamā īpašuma iegādi Rīgā vai Jūrmalā.

Jebkādi mēginājumi no nacionāli konservatīvo partiju puses ierobežot vai mīkstināt šoka terapijas un tirgus “neredzamās rokas” sastrādātā sekas, neguva Saeimas vairākuma atbalstu.

Reklāma
Reklāma

Pievienošanās eirozonai likvidēja Latvijas iespēju ietekmēt savu saimniecisko attīstību ar monetārās politikas palīdzību, kā to veiksmīgi dara poļi vai zviedri. Latvijas bankas un mazumtirdzniecības ķēdes, nonākot ārzemnieku rokās, izveidoja oligopoliju – tirdzniecības veidu, kur neliels skaits īpašnieku vienojas par pakalpojumu cenu, ko uzspiež pircējiem, apejot konkurenci. Sevišķu bezkaunību demonstrē ārvalstu banku īpašnieki, uzspiežot augstākos kredītprocentus ES un maksājot viszemākos procentus noguldītājiem. Kredītlikmju celšana, sagraujot mazo un vidējo uzņēmējdarbību, tiek pamatota ar EURIBOR likmju celšanu, noklusējot, ka Latvijas bankām nemaz nauda nav jāaizņemas ECB, jo Latvijas iedzīvotāju noguldījumi pārsniedz izsniegto kredītu apjomu.

ES saimniecisko nespēju, īstenojot nepārdomātas kreiso fantazētāju idejas, visspilgtāk nodemonstrēja nesenā enerģētiskā krīze. Latvija ar savu Inčukalna gāzes krātuvi, trīs HES, divām jaudīgām TEC, miljoniem kubikmetru neizmantotas koksnes un kūdras, varētu uzturēt nemainīgas zemākās elektrības un apkures cenas Eiropā, bet tā vietā saņēmām lielāko cenu kāpumu.

Vai tā saucamās “Rietumu vērtības”, ko tik ļoti mīl piesaukt liberālo partiju politiķi, ir izprotamas vairākumam Latvijas pilsoņu un palīdz darīt tos laimīgus?

Sāksim ar to, ka Latvija savos atjaunotās neatkarības 32 gados joprojām ir agrāri industriāla valsts ar koksni kā galveno eksporta nozari vāji attīstīto ES valstu grupā. Mums nav plašas vidusšķiras, bet ir izveidojusies vairāku tūkstošu turīgu cilvēku grupa (plutokrātija, kas kontrolē visus resursus) – valsts pārvalde, augstākie ierēdņi, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību vadītāji, dažādu starptautisko organizāciju darbinieki. Gadā šo cilvēku ienākumi var svārstīties no simts un vairākiem tūkstošiem līdz miljonam eiro. Varam droši teikt, ka šo cilvēku grupa, kas nepārsniedz vienu procentu no kopējā iedzīvotāju skaita, ir pilnīgi apmierināti ar “vērtībām”, dedzīgi atbalsta jebkuru ES iniciatīvu, un Latvijas suverenitātes pilnīga zaudēšana tos neuztrauc nekādā veidā.

Lielākā iedzīvotāju daļa mazpilsētās, mazie un vidējie uzņēmēji, izglītības, kultūras vai veselības nozarēs strādājošie cīnās gan ar augošajām enerģijas cenām, ko izraisīja nepārdomātā orientācija uz t.s. zaļo kursu, gan saviem kredītiem, gan rindām veselības centros, nelauzot galvu par tā saucamajām vērtībām.

ES dibinātāju Šūmana un Adenauera idejas ir izmestas mēslainē, pārvēršot kādreiz iecerēto suverēno valstu savienību par šo ideju pretpolu. Ja Šūmans sapņoja par tādu valstu kopību, kas iesakņojušās vienā un tajā paša civilizācijā, tad šodien redzam Eiropas pārpludināšanu ar svešas kultūras imigrantu masām. Ja politiskā integrācija nenozīmēja atteikšanos no nacionālās suverenitātes, tad šodien no Briseles pienāk rīkojumi, kā latviešu zemniekam apart savu tīrumu.

Politkorektums, cenzūra un vārda brīvības ierobežojumi tiek uztverti kā pašsaprotama un dabiska parādība. Īstenojies Šūmana pareģojums, ka tādai kopienas iecerei, kurā sajauktas tautas no dažādām civilizācijām, nevar būt cita mērķis, kā tikai ekonomisks.

Tas ir jautājums par divām atšķirīgām koncepcijām. Proti, ES kā nacionālu valstu savienība, kas paredz tikai ekonomisku tuvināšanos un neierobežo cilvēku pārvietošanās iespējas vai arī projekts, kura mērķis ir homo oiconomicus. Kamdēļ tā vajadzīga – brīvības vai naudas dēļ?

Protams, nauda joprojām pāri visam, lai ko arī mēs nerunātu par ideāliem. Eiropas korporācijām valstu robežas tikai traucē, tāpēc ES vadības iestādes maksimāli atbalsta globalizāciju. Tā no vienas puses ir laba, jo racionalizē preču ražošanu, samazina nepieciešamo enerģijas un izejvielu ražošanu uz sabalansēta importa, eksporta rēķina, tomēr ES daudzi aizmirsuši Šūmana brīdinājumu, ka globalizācijai jāapstājas tur, kur sākas katras dalībvalsts problēmas, veselu ražošanas nozaru iznīkšana un bezdarbs. Tāpēc tagad saskaramies ar tādiem absurda apliecinājumiem, ka Latvijā tirgojam kartupeļus, kas ievesti no Ēģiptes, bet slotas kātus, kas ražoti Vjetnamā.

Cits piemērs: Varis Bokalders, latviešu izcelsmes Zviedrijā dzīvojošs ekoloģiskās būvniecības arhitekts, apgalvo, ka vislielākā muļķība ir ES lauksaimniecības politika, kas atbalsta lielo korporāciju pārtikas uzņēmumu produkcijas pārvadāšanu lielā attālumā, taču, lai to varētu īstenot pārtikas preču realizācijas termiņa dēļ, tā tiek pārsātināta ar konservantiem. Tā vietā, lai mēs ēstu uz vietas audzētu produkciju, kas atbilstu t.s. “slow food” standartiem, ēdam ievestu zemākas kvalitātes produktu.

Šķietami ikdienišķas problēmas, taču tās atklāj nopietnas sistēmiskas kļūdas, piemēram, faktu, ka tas sākas ar lielo korporāciju politikas uzspiešanu, kam pakļaujas vidējo un mazo valstu valdības, arī Latvija, tādēļ, ka pilnībā orientējamies uz ekonomisko palīdzību un izmantojam ārējos finansu līdzekļus. Salīdzinājumam – Polija, kas darbojas kā neatkarīga valsts – nemitīgi saskaras ar dažādām ES sankcijām un aizturētiem ES fondu līdzmaksājumiem.

Kāds būtu labākais dalībvalstu sadarbības veids, lai līdzsvarotu starptautiskās prioritātes un nacionālās intereses?

Labākais veids ir neatmest jau reiz formulētos Eiropas sadarbības principus, proti, kultūras apmaiņas programmas izglītībā, protams, Rietumu telpas robežās, sadarbību dažādās zinātnes sfērās – tās ir pozitīvi labākās jomas, kas nodrošinājušas Eiropas varenību. Arī brīva cilvēku plūsma Šengenas līguma ietvaros ir runga ar diviem galiem. Kamēr Ukraina karo ar krievu iebrucējiem, Latvija ir aizliegusi valstī iebraukt Krievijas pilsoņiem. Diemžēl, šie nelūgtie viesi ar savu uzvedības kultūru vēl aizvien ir laipni gaidīti Rietumeiropas valstīs, kas ļauj krievu tūristiem ierasties arī Latvijā, atbilstoši Šengenas līgumam.

Ilgtermiņā jādomā arī par eiro valūtas projekta nepieciešamību – eiro sevi pierāda kā nestabilu, mazvērtīgu naudu ar augstiem inflācijas procentiem. Nesen LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš apgalvoja, ka Eiropas Centrālā banka kārtējo reizi gatavojas dzesēt ekonomiku ar Euribor likmes paaugstināšanu – tas izvēršas mazo un vidējo uzņēmumu bankrotos, privātpersonu aizņēmumu kritumā un nesamērīgā banku peļņā. Eiropas bankas gatavojas lielam nemaksātāju vilnim. Tajā pašā laikā Latvijas bankas nopelna teju trīs reizes vairāk, nekā pērn. Šo peļņu, kas paņemta no mūsu kabatām, valdība varētu aplikt ar solidaritātes nodokli, bet kavējas.

Reiz M.Tečere apgalvoja, ka valstij jābūt divām valūtām – nacionālajai un ES kopīgajai. Sava valūta jāuztur, lai krīžu laikā uzturētu iekšējo tirgu stabilu. Lielisks piemērs ir Itālijas turība pirms un pēc pievienošanās eirozonai. Pirms šī lēmuma tās IKP sasniedza vairāk nekā 90% no Beniluksa, Francijas un Vācijas vidējā līmeņa un itālieši kļuva par ceturto turīgāko nāciju ES. Pēc pievienošanās eirozonai to skāra smaga recesija un IKP noslīdēja līdz līmenim, kas tikai drusku pārsniedz 70 %. Iepriekšējo desmit gadu laikā vislabākie ekonomiskie rādītāji ir tām Eiropas valstīm, kuras nav eirozonā. Šobrīd pat Rumānija, saglabājot savu nacionālo valūtu un regulējot iekšējo tirgu, apsteigusi Latviju. Sava valūta nodrošina kapitāla pieplūdumu, investīcijas un tehnoloģiju piesaisti. Tieši tādēļ lielākie autoražotāji izvēlas ražot Renault automobiļus Rumānijā, bet Škodas Čehijā.

Līdz brīdim, kad no ES izstājās Lielbritānija, šķita, ka nav stabilākas starpvalstu sistēmas. Taču arvien biežāk līdzīgas domas izskan Polijā un pat Somijā. Ukraina ģeopolitiski ir ārkārtīgi nozīmīgs Eiropas partneris, taču Brisele skeptiski raugās uz tās uzņemšanu savienībā, iespējams, tamdēļ, ka ļoti mainītos EP sastāvs, vairākumu gūstot konservatīvi domājošiem politiķiem. Islande un Norvēģija arī nav ES. Vai pastāv alternatīvi alianšu varianti?

Patlaban tiešām arvien vairāk izskan idejas par izstāšanos no ES. Somijā arvien lielāku atbalstu gūstošā nacionāli orientētā “Somu partija”, kurai ir 46 no 200 parlamenta deputātu vietām uzskata, ka nākamo 10 gadu laikā Somija varētu izstāties no ES, to skaidrojot kā dabisku atbildes reakciju uz Briseles īstenoto politiku. Piemēram, sabiedrībā rodas arvien lielāka nepatika pret migrantu kvotām un migrācijas lobiju. Patlaban Helsinkos ir somāliešu apdzīvoti rajoni, kuros vietējiem bīstami pārvietoties.

Tāpat somiem nepatīk iracionālā klimata politika, kas absolūti neņem vērā katras valsts dabisko vides specifiku, ietekmi uz ekonomiku un cilvēku dzīves izmaksām. Jāatzīst, ka ES pašreizējā formā sevi ir izdzīvojusi un globalizācijas projekts izgāzies. Jautājums, kas nāks vietā. Ja tiešām jādomā par alternatīvām, tad valstīm jāsadarbojas, veidojot tādus sadarbības formātus, kas balstās līdzīgā kultūrvēsturiskā pieredzē un reģionālā specifikā – patlaban Eiropas politiskais un vērtību centrs pārvirzās uz Centrālo un Austrumeiropu.

Potenciāli sadarbības partneri mums būtu Baltijas valstis un Višegradas bloks, bet lauksaimnieciskā un klimatpolitika jāveido kopā ar Somiju un Zviedriju, kur jaunās valdības pārskata “zaļā kursa” utopijas, izstrādājot Eiropas ziemeļdaļai piemērotu lauksaimniecības un enerģētikas attīstības politiku. Pretējā gadījumā šodien ES dalībvalstis piedzīvo Briseles nosodījumu, ja atļaujas īstenot pārlieku neatkarīgu politiku.

Piemēram, draudot ar migrantu kvotām un par katru neuzņemto trešo valstu imigrantu liekot maksāt daždesmit tūkstošus eiro soda naudu. Vai arī nesenais gadījums, kad Brisele piesprieda sankcijas sākotnēji vienu miljonu eiro dienā, vēlāk 500 tūkstošu eiro dienā Polijai tās īstenotās Augstākās tiesas reformas dēļ. Jāatgādina, ka reforma bija vērsta uz sistēmas lustrāciju un attīrīšanu no okupācijas laika ietekmes aģentiem.

Attiecīgi arī Latvijai ir jāpārdomā sava vieta un loma Eiropā, tomēr pirmais un neatliekamais mūsu uzdevums būtu atjaunot Latvijas valsts suverenitāti to lēmumu pieņemšanā, kas skar latviešu tautas identitāti un labklājību!
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.