Ekonomika
Darbs un nauda

Vai ES pārdzīvos koronavīrusa krīzi? INTERVIJA ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli0


Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle: “Pēc šīs krīzes cilvēki ticēs valstu valdībām vairāk nekā Eiropas birokrātijai un spēku samērs Eiropā mainīsies par labu valstu valdībām.”
Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle: “Pēc šīs krīzes cilvēki ticēs valstu valdībām vairāk nekā Eiropas birokrātijai un spēku samērs Eiropā mainīsies par labu valstu valdībām.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle – par Eiropas Savienības atbildi uz koronavīrusa izraisīto ekonomisko krīzi un pārmaiņām, kas gaidāmas pēc tam.

Vai Eiropas Savienības izdalītie līdzekļi koronavīrusa radītās ekonomiskās krīzes pārvarēšanai ir pietiekami?

R. Zīle: Nē. Pagājušajā nedēļā tika nobalsots par 37 miljardiem eiro, kas pamatā ir dažādās valstīs neapgūtie Kohēzijas fonda līdzekļi, kas citos apstākļos būtu jāatmaksā atpakaļ.

Latvijas sadaļa šajā summā ir 118 miljoni eiro, un šo naudu varēs izmantot krīzes pārvarēšanai.

Vēl ir nauda, kas jau bija paredzēta šogad struktūrfondos – 674 miljardi eiro, attiecībā uz kuriem tika izdarīti tehniskie grozījumi 2020. gada budžetā.

Būtībā analogs Latvijas gadījumā varētu būt vienkārši grozījumi valsts budžetā, kas ļauj līdzekļus “pārsviest” no vienas budžeta pozīcijas uz otru – tā nav papildu nauda, tā ir esošās naudas pārdale.

Turklāt ir neliels atbalsta fonds Eiropas Investīciju bankā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, no kuriem varētu saņemt atbalstu līdz 100 tūkstošu apmērā vienam uzņēmumam, kā arī 179 miljoni visai ES Globalizācijas fondā līdz šī gada beigām.

Visbeidzot pastāv zemestrīču un ugunsgrēku seku pārvarēšanai paredzētais Solidaritātes fonds, kurā var atrast kādus 800 miljonus eiro visām valstīm kopā. Diez vai šāda atbilde uz krīzi, kuru uzskata par lielāko kopš Otrā pasaules kara, ir adekvāta.

Bet kā tad ar 750 miljardiem eiro, par kuriem Eiropas Centrālā banka (ECB) uzpirks dalībvalstu obligācijas, aizdodot valstīm naudu krīzes pārvarēšanai?

Šī pagaidām ir vienīgā pozitīvā lieta, kas izdarīta, turklāt Eiropas Centrālās bankas prezidentei Kristīnei Lagardai nebija viegli to panākt. Latvija teorētiski varētu pārdot ECB savas parādzīmes par trijiem līdz četriem miljardiem eiro. Bet tas īstenībā arī viss.

Tas, kas Eiropai bija jāizdara – bija jāpielieto Eiropas Stabilizācijas mehānisms, kas savulaik tika radīts 2008. gada finanšu krīzes pārvarēšanai. 2012. gadā šī mehānisma ietvaros tika radīts 500 miljardu eiro liels fonds krīzes skarto eirozonas valstu parādsaistību pārfinansēšanai par saprātīgām procentu likmēm.

Turklāt šo mehānismu pārvaldīja dalībvalstu valdības, nevis Eiropas Komisija. Pēc Grieķijas parādzīmju pārfinansēšanas fonda rīcībā ir 410 miljardi eiro, tos varētu izmantot, taču tam pretojas Vācijas, Nīderlandes, Austrijas un Somijas valdības, kas negrib atļaut šīs naudas izmantošanu citiem mērķiem – sakot, ka vēl ir pāragri.

Šobrīd krīzes vissmagāk skartajām valstīm – Itālijai, Spānijai – vienām pašām ir ļoti grūti iziet finanšu tirgos un aizņemties.

Pirms ECB nāca klajā ar savu 750 miljardu iniciatīvu, Itālijas valsts parāda apkalpošanas izmaksas bija būtiski pieaugušas, taču ECB lēmums vien viņiem šos procentus samazināja uz pusi. Jāņem vērā, ka Itālijas valsts parāds ir milzīgs, līdzvērtīgs gandrīz 140% iekšzemes kopprodukta (IKP), un arī tā apkalpošanas izmaksas ir ļoti lielas.

Tieši tāpat ir iestrēdzis jautājums par tā saucamajām “koronavīrusa parādzīmēm”, kuras krīzes skartās ES dienvidvalstis – Itālija, Spānija un Francija – aicina izlaist, lai piesaistītu finanšu tirgos līdz triljonam eiro krīzes ekonomisko seku pārvarēšanai.

Bagātākās ES ziemeļvalstis, kuras vada Vācija un Nīderlande, ir atbildējušas ar “nē”. Konflikta būtība slēpjas tajā, ka šādu parādzīmju gadījumā par to atmaksu atbildēs visas Eiropas valstis kopā, līdzīgi kā, piemēram, studiju kredīta gadījumā vecāki garantē kredīta atmaksu, ja students pats to nevarēs atdot.

ES ziemeļvalstis neuzticas dienvidvalstu spējai atdot šo naudu, kā arī šo valstu spējai ievērot finanšu disciplīnu, norādot, ka tās gadiem dzīvojušas “pāri saviem līdzekļiem”.

Taču arī iedomāties nākotnes Eiropu, kurā puse valstu, kuras parasti ir lielākās vācu eksporta preču pircējas, ir pārvērstas ekonomiskās drupās, diez vai ir labāka perspektīva.

Savukārt dienvidvalstu aizvainojums par ziemeļvalstu egoismu un palīdzības nesniegšanu krīzes situācijā nopietni apdraud Eiropas Savienības tālāko pastāvēšanu.

Deviņas valstis – galvenokārt Vidusjūras grupas valstis, bet arī Slovēnija, Beļģija, Luksemburga un Īrija – uzskata, ka šādas parādzīmes ir jāizlaiž, Latvija savu pozīciju pagaidām nav formulējusi.

Parādzīmju vietā Francija iesaka fondu, bet būtība paliek tā pati. Domāju, ka mums šajā situācijā jādomā par savām interesēm – skaidrs, ka Vācija un Holande savu ārējā parāda pieaugumu spēs finansēt nesalīdzināmi izdevīgāk nekā Itālija vai Latvija, tādēļ uzskatu, ka mums jāatbalsta koronavīrusa parādzīmju izlaišana.

Pretējā gadījumā mēs riskējam ļoti pārmaksāt par iespēju aizņemties krīzes situācijā.

Vai pietiekami liels parādzīmju izlaišanu atbalstošo valstu skaits palīdzētu pārvarēt ziemeļvalstu grupas pretestību?

Šobrīd tās stingri pretojas. Domāju, ka ziemeļvalstis saprot, ka Eiropas Stabilitātes mehānismu (ESM) izmantošanu koronavīrusa krīzes pārvarēšanai nāksies atļaut, taču tās nevēlas spert nevienu soli tālāk un vēlas ierobežot pieļaujamo valsts aizņemšanās līmeni ESM ietvaros līdz 2% no IKP.

Latvijas gadījumā tie būtu nedaudz vairāk par 600 miljoniem eiro, kas ir acīmredzami nepietiekami, nav nekādu šaubu, ka ar to nepietiks arī Itālijai un Spānijai, kur krīzes radītie ekonomiskie ierobežojumi ir vēl daudz stingrāki un sekas smagākas.

Tādēļ domāju, ka bez “koronavīrusa parādzīmēm” vai fonda neiztiks.

 

Kā līdzekli izejai no krīzes Latvijā bieži min “Rail Baltic”. Vai šis projekts nav apdraudēts?

Domāju, ka ne, pieņemot, ka Eiropas Savienība izdzīvos. Šis un daži citi projekti jau ir tālu aizgājuši, no to izdošanās lielā mērā ir atkarīga iesaistīto valstu ekonomika. Turklāt, kas cits, ja ne šāda mēroga projekti atsāks sildīt ekonomiku ES. Grūti iedomāties, ka ES varētu samazināt tam finansējumu.

Krīzes sakarā par Eiropas Savienības rīcībspēju ir izteikti dažādi spriedumi, tostarp arī tāds, ka ES patiesībā ir jau mirusi – valstis slēgušas robežas, iznīcinot vienu no ES pamata brīvībām – brīvu darbaspēka pārvietošanos, krīzes risināšanā nacionālās intereses ir izrādījušās daudz svarīgākas par kopīgajām un tā joprojām. Kāds ir jūsu vērtējums par ES pašreizējo stāvokli?

Domāju, ka jāsāk ar emocionālo aspektu. Kā pirms dažām dienām televīzijā teica kundze, kas ar pēdējo lidmašīnu bija atgriezusies no ASV, šeit viņa jūtot, ka atgriezusies mājās, jau sākot ar lidojumu “Air Baltic”, esot pavisam citāds uzmanības un rūpju līmenis.

Domāju, ka līdzīgas izjūtas ir cilvēkiem arī citās valstīs. Tas parāda, ka krīzes situācijā cilvēki uzticas savām valstīm un tikai pēc tam – Eiropai vai citām lielākām struktūrām.

Otrs krīzē “kritušais” ir ticība solidaritātei. Mēs jau pieskārāmies finanšu solidaritātei, bet ir jau arī vēl jautājums par medicīnas preču nepārdošanu un citi aspekti.

Lūk, ilustrācija – marta vidū, kad Itālijā plosījās krīze, Eiropā lielākā mākslīgās plaušu elpināšanas iekārtu rūpnīca visus pasūtījumus līdz gada beigām bija saņēmusi no savas mītnes valsts Vācijas, izspiežot visu citu valstu pasūtījumus, bet uzņēmumiem, kas vēlējās pārdot medicīniskās iekārtas Itālijai, bija jāpārvar Vācijas valdības aizliegums.

Savukārt Eiropas Komisijas (EK), ko būtībā varētu uzskatīt par Eiropas valdību, rīcībspēju ierobežo līdzekļu apjoms – tās rīcībā ir tikai 1% no ES valstu iekšzemes kopprodukta.

Tas ir niecīgs salīdzinājumā ar, piemēram, ASV federālo budžetu, kas ir virs 20% no ASV iekšzemes kopprodukta. Tādēļ cerēt, ka EK varētu nākt klajā ar tikpat vērienīgām palīdzības programmām kā ASV valdība, kas nesen paziņoja par 2,2 triljonu jeb 2200 miljardu dolāru lielu palīdzības programmu, ir naivi – tam vienkārši nav līdzekļu.

Protams, EK pašlaik gatavo jaunu daudzgadu budžetu laikam no 2021. līdz 2027. gadam, ko jau daži līderi sauc par jauno Māršala plānu.

Par to trūkst informācijas detaļās, bet, kā mēs zinām, “velns” ir tieši tajās, turklāt tas varētu sākt strādāt tikai 2021. g. sākumā pašā labākajā gadījumā.

Vēl viena strauji izveidotā EK programma ir SURE, kurai aizņemsies 100 miljardus eiro. Lai no tās saņemtu naudu, būs nepieciešamas dalībvalstu garantijas, un apjomi tiks ierobežoti ar kritērijiem, kas balstās uz valstu IKP. Tas nozīmē, ka mūsu iespējas pārfinansēt dīkstāves programmas izdevumus būs zem 1% no šīs programmas.

Ir arī jāsaprot, cik milzīga ir valstu nevienlīdzība pat krīzes apstākļos. Piemēram, Dānijas valdība arī maksā dīkstāves (pareizāk sakot, viņi lieto arī 25% darba devēju algu – īstu Kurzarbeit formu, kas vairākās nozarēs būtu lietojama arī Latvijā) pabalstus 75% apmērā no algas.

Dānijas gadījumā tie ir līdz 4000 eiro mēnesī, vēl līdz 1330 eiro katram darbiniekam ir jāpiemaksā darba devējam. Jāatceras gan, ka Dānija ir augstu nodokļu valsts. Latvija var atļauties sešas reizes mazāku summu – līdz 700 eiro.

Tieši tāpat atšķiras valstu iespējas uzņēmējdarbības atbalstam, un nabadzīgākās valstis jau tagad uztraucas, ka bagātāko valstu uzņēmumi pēc krīzes vienkārši lēti pārpirks krīzes smagāk skartos uzņēmumus vai pārdalīs ES vienoto tirgu.

Pastāv arī citi nelabvēlīgi procesi. Šobrīd, kad tiek nepieredzētos apmēros grozīti ES budžeti un struktūrfondi, klusi un nemanāmi tuvojas arī Mobilitātes pakotnes apstiprināšana – maijā tiek gatavots Eiropas Parlamenta pēdējais lasījums.

Runa ir par likumdošanas pakotni, kas ir galēji neizdevīga Austrumeiropas valstīm.

Tā krasi ierobežo, kad drīkst atpūsties automašīnas kabīnē, nosakot, ka, pārsniedzot šo laiku, jāizmanto viesnīcas vai hosteļi, kuros bieži vien nakšņo vairāki šoferi vienā telpā, kas šajā situācijā liekas pilnīgi nepieņemami.

Tāpat tā prasa, ka kravas automašīnai katru astoto nedēļu jāatgriežas reģistrācijas zemē. Būtībā, motivējot ar šoferu labklājību, tiek gatavoti konkurences ierobežojumi Rietumeiropā, kas galīgi neatbilst ne mūsdienu sociālās distancēšanās, nedz arī idejām par brīvu konkurenci.

Tas ir vēl viens neveiksmīgs pseidosolidaritātes piemērs – laikā, kad kravas pārvadājumi pa autoceļiem sniedz mums iespēju iegūt gan medicīnisko ekipējumu, gan pārtiku, tiek klusām bīdīts “miera laika” redakcijas likumi, kas neder jaunai situācijai, gluži tāpat kā daudzi citi iepriekš pieņemtie regulējumi. Turklāt tas būs vēl viens trieciens ticībai Eiropas Savienībai Centrālajā un Austrumeiropā.

 

Kādi no tā secinājumi?

Domāju, ka Eiropas Savienību izglābt var, taču būs jāatsakās no daudzām nevajadzīgām lietām, pirmkārt, jau pārliecīgas regulēšanas.

Dzīve ir pierādījusi, ka federālais modelis nestrādā. Latvijai noteikti jācīnās par vienotā tirgus saglabāšanu, jo tas ir mūsu interesēs – mazajām valstīm vienotais tirgus ir ļoti svarīgs.

Tāpat esam ieinteresēti vairāku ar cilvēktiesībām saistītu pamatvērtību saglabāšanā.

Taču skaidrs, ka nevajag mēģināt ES līmenī centralizēt lietas, kas labāk pārvaldāmas valstu līmenī – piemēram, veselības aizsardzību.

Ja veselības aizsardzību ES pārvaldītu kāda savienības aģentūra, tad valstu valdībām būtu daudz vairāk sasietas rokas operatīvu lēmumu pieņemšanā. Tomēr ir pietiekami daudzi, kas uzskata, ka krīzi pārvarētu veiksmīgāk, ja tā tiktu koordinēta no Briseles.

Nevaru tam piekrist. Tiesa gan, lietderīga ir iniciatīva izveidot vairākas kopīgas noliktavas, kurās uzglabātu medicīniskos un citus materiālus krīzes situācijām un būtu skaidrs regulējums par lēmumiem, kurus pieņem simetriskas krīzes gadījumā.

Saistītie raksti

Ir skaidrs, ka pēc šīs krīzes cilvēki ticēs valstu valdībām vairāk nekā Eiropas birokrātijai un spēku samērs Eiropā mainīsies par labu valstu valdībām. Ja ES elite spēs to akceptēt, tad esmu piesardzīgi optimistisks par ES nākotni. Ja ne – tad …

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Ekonomika
“Apturi Covid” jau pirmajā dienā kļūst par Latvijā populārāko lietotni 4
1 diena
LE
LETA
Ekonomika
Latvijā lielākais kritums ekonomikā starp Baltijas valstīm. Jaunākie IKP dati 1
1 diena
IB
Indulis Burka
Ekonomika
Kā ar maziem ieguldījumiem kļūt energoefektīvākam 1
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
1 stunda
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
12 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
21 minūtes