Vai pēc gadiem desmit Latvijas ainavā govs vispār izzudīs? Zemnieki atklāj patieso ikdienu laukos 2
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tādam trīsdesmitgadniekam kā man laukos nav tā vieglākā dzīve. Salīdzinot ar darbu pilsētas birojos, jebkurš darbs fermā ir smags, tādēļ jaunie laukos neturas,” tā “Latvijas Avīzei” teic Raunas pagasta zemnieku saimniecības “Pintāni” saimnieks Kārlis Pintāns.
Pirms pieciem gadiem Rīgas Tehniskajā universitātē izmācījies elektronikas gudrības, puisis saņēmis labu darba piedāvājumu.
Tomēr sirds aptecējusies, kad redzējis vecāku iesāktā darba apsīkumu.
Kļuvis žēl, devies atpakaļ uz laukiem un pārņēmis saimniecību. Patlaban “Pintānu” ganāmpulkā ir 180 mājlopi, no tiem 80 – slaucamas govis. Izslaukums labs – virs 9500 tonnām gadā, piena uzpircējs arī uzticams – kooperatīvs “Piebalga”, kas zemniekam spēj maksāt nedaudz augstāku cenu nekā citviet.
“Tomēr kopumā cenas visiem ir zemas, turklāt nav stabilitātes, nezini, kurā brīdī kas atgadīsies, daudziem vairs nav motivācijas strādāt.
Mūsu apkārtnē pēdējo desmit gadu laikā likvidējušās daudzas piensaimniecības. Agrāk saimniecībās bija 10–12 govis, tagad tādu vairs nav, cauri ir,” saka Kārlis. Tiesa, nav ļaunuma bez labuma, pēc vairāku apkārtnes saimniecību likvidācijas palikušas brīvas zemes, ko iespējams nomāt ganībām un graudu audzēšanai.
Saimniecības ganāmpulkā ir melnraibās pienīgās Holšteinas šķirnes govis. Saimnieks teic, ka labprāt turētu Latvijas brūno ganāmpulku, taču brūnaliņu turēšana galīgi neatmaksājas.
“Tā nav zemnieku, bet gan nozares politikas vaina – lai spētu noturēties, ir ļoti daudz jāslauc.
Brūnajai ir labi piena tauki, bet mums jau nemaksā par taukiem, kā tas ir citviet Eiropā. Šveicē, Vācijā pašmāju selekcionētie liellopi ir nacionālais lepnums, ko valsts visādos veidos atbalsta. Pie mums – nekā. Tas ir nožēlojami, ka nauda skrien pa priekšu, tikmēr nacionālās vērtības paliek iepakaļ,” spriež jaunais zemnieks.
Uz bankrota sliekšņa
Tikmēr zemās piena iepirkuma cenas šogad smagi atspēlējušās kādai Madonas novada saimniecībai. Savulaik plaukstošā piensaimniecība darboties sāka 2014. gadā ar lielfermas izbūvi 240 galvu lielam ganāmpulkam.
Par 1400 latiem gabalā nopirktas Holšteinas šķirnes govis, izslaukumi kāpuši debesīs, par pienu maksāti 35 santīmi litrā, kas šodien būtu ap 42 centiem. Saimniecība spēja gan attīstīties, gan maksāt labas algas darbiniekiem, gan iepirkt tehniku.
Tikko uzņemti apgriezieni un projektu apstiprinājumi fermas paplašināšanai, kad kā ar nazi plānus pārcirta Krievijas embargo un tūlīt pēc tam sekojošā smagā piena nozares krīze. No tās atgūties tā arī neizdevās, un šobrīd saimnieki nonākuši bankrota priekšā, izmisīgi cenšoties noturēties tiesiskās aizsardzības procesa statusā.
Teles pārdod poļiem
“Tas viss zemo piena iepirkuma cenu dēļ. Ja cena būtu cik necik stabila, šādas nelaimes nebūtu. Šobrīd katra diena ir ar mīnusa zīmi.
Lopi jābaro, bet naudas nav, tādēļ esam spiesti izpārdot teles, lai savilktu galus kopā,” tā saka saimniece, kura nevēlas minēt savu vārdu.
Viņa stāsta, ka no 240 govīm palikušas 140 un arī tās pamazām tiek pārdotas. Jau 60 teles pārdotas poļiem, tā vismaz lopiņš aizejot “dzīvē” uz nobarošanu, nevis tepat uz kautuvi, turklāt poļi maksā vismaz 200 eiro vairāk nekā vietējie uzpircēji, bet saimniekiem katrs eiro no svara.
Tiesiskās aizsardzības procesa dēļ saimniecībai nepienākas ne kovidkrīzes īpašais atbalsts, ne arī bezakcīzes dīzeļdegviela. Tādējādi piena pašizmaksa sasniegusi 32–34 centus par litru, kas pie iepirkuma cenas ap 24 centiem saimniecībai ir kā nāves spriedums.
Jā, savulaik kļūdas pieļautas, atzīst saimniece, piemēram, pārāk optimistiski rakstītie attīstības plāni, tāpat pašiem būtu vajadzējis audzēt graudus lopbarībai. Patlaban saimniecība vēl cer noturēties virs ūdens – darba spara netrūkst, saime strādā 20 stundas diennaktī un visu vēl varot vērst par labu, ja vien kāds spētu sniegt palīdzīgu roku, tostarp arī, ja uzraugošās iestādes būtu nedaudz pielaidīgākas.
Lauku ainava bez govīm?
Par govju skaita samazinājumu liecina ne tikai saimnieku stāsti, bet arī bezkaislīgā statistika. Saskaņā ar Lauksaimniecības datu centra aplēsēm augustā Latvijā bija 12 384 govju ganāmpulki jeb par 9,24% mazāk nekā pērn, bet reģistrēto slaucamo govju skaits bija 139 060, kas ir par 2,61% mazāk nekā pērnajā augustā.
Vai, tendencei turpinoties, pēc gadiem desmit Latvijas ainavā govs vispār izzudīs?
Tik traki nebūs, bet pamats bažām tomēr ir, uzskata biedrības “Lauksaimnieku apvienība” vadītāja un Blomes pagasta “Dimantu” saimniece Sandra Stricka. Viņa uzskaita vairākus govju samazinājuma iemeslus. Saimnieki mazajās saimniecībās noveco, bet jaunie vietā nenāk.
Fermās trūkst palīgstrādnieku. Un ļoti būtiska ir mazo ganāmpulku īpašnieku nemācēšana (nevēlēšanās?) novērtēt kooperāciju, jo kooperēšanās arī mazajiem ganāmpulkiem nodrošina augstāku piena iepirkuma cenu.
“Bet galvenais iemesls govju skaita samazinājumam ir neatbilstoša samaksa par pienu. Nozare joprojām nav atkopusies no 2008. gada krīzes. Šīs vasaras piena cena ir ļoti zema, un govju skaita samazinājums bija gaidāms. Domāju, ka vēlā rudenī tas būs vēl lielāks,” rezumē biedrības vadītāja.
