Vai dažu augstskolu lielās kredītsaistības nerada bažas to pārraugam – ministrijai? IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietniece finanšu un statistikas jomā Diāna Laipniece vispirms norāda, ka informācija, kas pēdējā laikā publiski izskan par “dažu augstskolu” finansiālo stāvokli, esot ļoti nekorekta. “Bažām par finansiālo stabilitāti nav nekāda pamata. Ja raugāmies uz kredītsaistībām, jāskatās arī, kāds ir organizācijas kopējais budžets, kādi ir gada ieņēmumi, kādi ir uzkrājumi. Tikai tad, kad redzama pilna aina, var spriest par finanšu stāvokli. Runas par finanšu nestabilitāti kāds izplata, baidoties zaudēt savu krēslu,” teic D. Laipniece. Mājiens skaidrs: RPIVA, nelabu nodomu vadīta, aprunā LU. Bet kas tad notiks ar RPIVA uzkrājumiem, apvienojoties ar LU? D. Laipniece atbild, ka naudu iegūs LU, un uzsver, ka RPIVA uzkrājumi ir valsts līdzekļi, nevis ienākumi “no rektoru privātā biznesa”.

D. Laipniece arī apgalvo, ka ministrija un Valsts kase visu laiku seko valsts augstskolu bilancei: “Katru mēnesi mēs redzam katras valsts augstskolas finanšu plūsmu, atlikumus kontos un saistības, kā arī, ar kādu mērķi kredīti ņemti. Pagājušā gada beigās visām augstskolām kontos bija diezgan smuki atlikumi. Dziļā bedrē nav neviena augstskola. Valsts augstskolām nav mums jāprasa atļauja, lai uzņemtos saistības. Valsts augstskolas ir atvasinātas publiskas personas, kas saskaņā ar likumiem var rīkoties diezgan brīvi.” Nekad neesot bijusi situācija, kad ministrijai bijis jāpauž bažas par augstskolu spēju atmaksāt kredītus. Augstskolu neatkarība gan ir tik liela, ka pat tad, ja ministrijai rastos bažas, apturēt kreditēšanu tā nevarētu. “Ja kaut kas būtu darīts nepareizi, mēs gan varētu ierosināt dienesta pārbaudi,” piebilst D. Laipniece. Viņa uzsver: ne Valsts kase, ne bankas nedos augstskolām kredītus, ja bažīsies par to spēju naudu atdot. Tas nozīmē, ka arī aizdevējs rūpīgi izvērtē augstskolu finanšu plūsmu.

Tomēr, ja viss ir kārtībā, nav skaidrs, kāpēc IZM, jautāta par augstskolu kredītsaistībām, ilgstoši nesniedza konkrētus datus. D. Laipniece vairākkārt rosināja man izmantot datus, kas jau novecojuši, – augstskolu mājaslapās publicētos pārskatus, kas atspoguļo finanšu situāciju 2015. gadā. Neesot labi skatīties citu kabatā, pauda D. Laipniece un noklusēja to, ka Valsts kases mājas lapā šo kabatu saturs labi redzams. IZM gan ieguldīja darbu, lai prasītu atļauju augstskolām publiskot datus (respektīvi, prasīja atļauju dot datus žurnālistam) un atsūtīja tos tad, kad jau pati biju atradusi informāciju Valsts kases tīmekļa vietnē.

Interesanti, ka Valsts kases pārstāve Eva Šmite-Krēgere, jautāta, vai kādai augstskolai kredīts kādreiz atteikts, atbildēja: “Valsts kase neapkopo informāciju par valsts aizdevumu atteikumiem, turklāt šādas informācijas sniegšana varētu nelabvēlīgi ietekmēt augstskolas reputāciju un aizņemšanās iespējas kredītiestādēs.” Viņa arī informēja, ka procentu likme, ko pievieno augstskolām izsniegtajiem aizdevumiem, ir diezgan atšķirīga: tā svārstās no 0,9 līdz 2,5 procentiem. Tā var pieaugt, ja mainās nodrošinājuma apmērs, finanšu situācija vai ja valsts aizdevums tiek izsniegts saimnieciskās darbības veikšanai.