Atis Klimovičs: Vēsturiskais 2014. gada marts 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atceroties septiņus gadus senus notikumus Ukrainā, vairs nevajadzētu domāt, ka nekas ārkārtējs nav iespējams. Tie kļuvuši par zināmu robežšķirtni, kas, gribam atzīt to vai ne, nopietni mainījuši līdzšinējo kārtību. Lai saprastu, kur esam nonākuši, derīgi domās atgriezties tajās dienās.
Toreiz, 2014. gada martā, atrazdamies Krimā – Ukrainai piederošā Melnās jūras pussalā –, varēju klātienē noraudzīties, kā norisinās kādas teritorijas aneksija. Tā bija traģēdija, un tajā bija drūmi noskatīties. Turklāt labi un ilgu laiku iepriekš gatavota.
Pirmo reizi Krimā nokļuvu 1994. gadā, un jau toreiz bija labi redzama masīvā Krievijas propaganda, kurā netrūka kareivīgu norāžu par šīs pussalas nozīmīgumu Krievijas vēsturē. Augsta ranga Krievijas amatpersonas bieži apciemoja pussalu, kā kļuva redzams 2014. gadā, augsni gatavoja rūpīgi. Tā bija propaganda, vietējo iedzīvotāju apstrādāšana – hibrīdkara elements, kā teiktu tagad.
Divdesmit gadi bija pietiekami, lai daudziem turieniešiem iegalvotu, ka Ukraina ir neizdevusies valsts, kas nav spējīga patstāvīgai dzīvei. Par beidzamo pilienu Kremļa diktatoram kļuva Maidans jeb revolūcija Kijevā, kas noslēdzās ar promaskaviskā prezidenta Janukoviča bēgšanu uz Krieviju. Ukraiņi bija parādījuši, ka savu ceļu izvēlēsies paši un tas neved Kremļa virzienā.
Tas, kā varam saprast tagad, bija stratēģiski nozīmīgs laiks, kuru bija jāpasteidzas izmantot. Loģiski, ka jaunajai varai Kijevā tas nebija pa spēkam. Te jāņem vērā, ka iepriekšējā vara atstāja mantojumā ārkārtīgi novājinātu armiju un, raugoties uz notikumiem Krimā, visticamāk, arī Rietumi aicināja ukraiņus rīkoties sevišķi apdomīgi.
Pretēji tam otra puse jeb Krievija negrasījās ne ar kādu citu valsti konsultēties. Uz Krimu devās ne tik vien vēsturiskās formas uzvilkušie komiskie kazaki no Krievijas dienvidiem, dažam rokās bija pātagas, bet arī specnazs un regulārās armijas vienības – visi bez pazīšanās zīmēm. Tas bija izšķirošs laiks, kad šīs vienības ieņēma svarīgas pozīcijas un objektus, bloķēja visas ukraiņu armijas daļas un štābus.
Bet ko darīja pasaule – gluži vienkārši klausījās, ko stāsta krievi, – mūsu tur nav, tie ir kaut kādi nezināmas piederības karotāji. Droši vien, maskējot savu nevēlēšanos kaut kā sarežģīt savu dzīvi nez kādas tur tālu austrumos esošās Ukrainas dēļ, tika atrasta atruna – kā lai zina, ka tā ir Krievijas armija – uzšuvju taču nav!
Tajā pašā laikā Krimā strādājošajiem žurnālistiem bija skaidrs, kas tie par karavīriem. Arī man bruņotie kaujinieki, kas bloķēja ukraiņu armijas vienību, mierīgi pavēstīja, ka viņi esot Krievijas jūras kājnieki. Tāpat vēlāk ne viens vien Rietumu ierēdnis teicis – kā pateikt, ka Donbasā ir krievu tanki – karodziņu taču uz tiem nav!
Un otra puse savu izdevību nepalaida garām – sagrāba varas iestādes Krimā, ieveda armijas papildspēkus – nu jau vairs nemaskējoties, ieroču stobru klātbūtnē sarīkoja referendumu par pievienošanos Krievijas Federācijai. Un Ukraina pazaudēja Krimu, kurā Krievija īstenojusi īstu laupīšanu. Tur savu īpašumu ir zaudējuši arī Latvijas pilsoņi.
Ukrainā daudzi uzskata, ka Krimu izdotos nosargāt, ja tiktu pieņemts lēmums par bruņotu pretošanos. Citi domā, ka tas bijis pareizi – neiesaistīties karā, jo ticis iegūts laiks armijas stiprināšanai, un tagad ukraiņiem esot pavisam cita līmeņa karot spējīgi bruņotie spēki. Tie varot nosargāt Ukrainu jauna liela mēroga uzbrukuma gadījumā.
