Vēsturiskās takas Latvijā – vietas, kur izšķīrās latviešu liktenis 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Četrpadsmitajā jūnijā visā Latvijā pieminēsim Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, kad Golgātas ceļā pirmoreiz bija spiesti doties nevainīgi cilvēki, kuru lielākais nodarījums padomju varai bija darba tikums un neatkarīgās Latvijas laikā ieņemtie amati. Vēlāk, Otrā pasaules kara beigām tuvojoties, vairākums Latvijas iedzīvotāju vairs neloloja ilūzijas par to, kas viņus sagaida, tādēļ daudzi devās mežos, lai paglābtu sevi un ar ieročiem rokās pretotos nedraudzīgajai varai. Pēc Nacionālās enciklopēdijas datiem, nacionālo partizānu rindās visu cīņu laikā (1944–1957) atradās 12 līdz 13 tūkstoši cilvēku. Šobrīd daudzviet ir atjaunoti partizānu bunkuri un ierīkotas vēstures izziņas takas, pa kurām aicinu doties šajā trauksmainajā laikā, apzinoties, cik liela bija šo cilvēku tēvzemes mīlestība, iesaistoties nevienlīdzīgajā cīņā ar padomju varu.
Izziņas pārgājieniem ierosmi var smelties šeit.
Stompaku purva noslēpumi
Bruņota nacionālās pretošanās kustība toreizējā Abrenes apriņķī sāka veidoties jau 1944. gada vasarā. Oktobra sākumā Pēteris Supe (segvārds “Cinītis” 1920–1946) sāka mežos dzīvojošo partizānu apvienošanu un jau decembrī – nometnes veidošanu Stompaku purva minerālzemes saliņās. Ar laiku Stompaku nometne bija izveidojusies par vienu no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijā, kur divdesmit piecos līdz pusei zemē ieraktos bunkuros dzīvoja aptuveni trīsarpus simti cilvēku, tostarp arī 40–50 sievietes. Partizāniem bija sava maizes ceptuve, kur katru dienu cepa maizi, zirgu novietnes un pat baznīca, kopš partizāniem pievienojās Šķilbēnu katoļu draudzes mācītājs Ludvigs Štagars.
1945. gada marta sākumā te notika slavenā Stompaku kauja – visā cīņu laikā lielākā un ilgākā nacionālo partizānu kauja pret okupācijas režīma spēkiem Latvijā. Salīdzinoši veiksmīgais kaujas iznākums cēla ne tikai P. Supes vadīto, bet arī citos novados esošo partizānu pašapziņu un cīņassparu. Taču padomju varas pārstāvji parādā nepalika – blakus purva baznīcai apbedīto partizānu līķi tika izrakti un par biedinājumu novietoti publiskai apskatei.
Stompaku purva partizānu mītne meklējama apmēram pusceļā starp Balviem un Viļaku (P35), un, sekojot brūnajai zīmei, jābrauc līdz vietai, kur ceļš beidzas. Tur “Latvijas valsts meži” labiekārtojuši atpūtas vietu, no kuras sākas pusotru kilometru gara vēstures izziņas taka, kur mitrākās vietās ieklāta mizu mulča, dēļi vai koka paletes, bet pāri purva staignājam ved laipas. Tādēļ ar ielas apaviem varēs izlaipot, tomēr gumijniekos iet būs patīkamāk. Uzvedoties klusi, pastaigas laikā būs iespēja pavērot arī putnus un meža zvērus – man paveicās ieraudzīt mežirbi ar mazuļiem un vāveri. Pastaigai jāplāno pusotra līdz divas stundas.
Martuževas “Slēptuve”
Uz Latgales un Vidzemes robežas Indrānu pagasta “Dārziņos 1” Lubānas pievārtē meklējams ne tikai dzejnieces un dziesminieces Broņislavas Martuževas (1924–2012) garīgais mantojums Dzejas klētī, bet arī viņas “Slēptuve” – spoguļvirsmas vides objekts, kas veltīts Pretošanās kustībai, jo dzejniece bija Nacionālās pretošanās kustības dalībniece. Viņa piecus gadus (1946–1951) slēpās savās “Lazdiņu” mājās brāļa ierīkotā slēptuvē – bunkurā zem grīdas, un, tikai lai paglābtu māti, padevās čekistiem, tika represēta un izsūtīta uz Sibīriju (1951–1956). “Dzejas klētī nebija iespējams atveidot šo slēpni, tāpēc pieņēmu scenogrāfa Ivara Novika ideju to pacelt virs zemes, izveidojot no slīpēta metāla, kurā no ārpuses kā spogulī atainojas apkārtējā pasaule, kura Broņislavai daudzus gadus bija neaizsniedzama. Savukārt iekšpusē – tumsa, kura nespēja salauzt viņas garīgo spēku,” atklāj Broņislavas Martuževas fonda “Rakstītāja” vadītāja Anna Egliena, kura lielākoties te arī dzīvo un gatava visiem interesentiem atvērt dzejnieces, Latvijas patriotes pasauli. Uz “Slēptuves” iekšsienām izlasāmi fragmenti no tolaik rakstītajiem dzejoļiem un pagrīdes žurnāla “Dzimtene” dzejnieces rokrakstā, bet uz griestiem – Martuževas čekas lietas vāki – kā Dāmokla zobens.
Aiz mājas pļaviņā – akmeņu dārzs. Sūnām klātais laukakmens atvests no Broņislavas dzimtā Slavītu ciema ceļu krustojuma – kā simbols dzimtas pirmsākumiem. Citus akmeņus apstrādājis tēlnieks Ģirts Burvis. Apskatāms arī “Liepas” akmens, kurā lasāms vieda pareģojuma dzejolis zibens saspertajai liepai. Tā izdegusi līdz saknēm, taču turpina zaļot. Ja nav bail nosmērēties, normālas miesasbūves cilvēks var tajā ieiet un paskatīties debesīs.
Rubeņa cīņu vietas un Čevera bunkurs
Otrā pasaules kara beigās vissīvākās kaujas risinājās Kurzemē – ne velti to dēvēja par Kurzemes katlu. No 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastā notika sīvas kaujas starp vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām, kuras vadīja policijas ģenerālis Fridrihs Jekelns, un kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko komandēja leitnants Roberts Rubenis (1917–1944). Rubenieši bija labi bruņota un organizēta militārā vienība ar vairāk nekā sešsimt vīriem, kas apzinājās sevi kā nacionāls spēks ārpus abām naidīgajām okupācijas varām.
Netālu no Usmas stacijas atjaunota viena no Rubeņa bataljona zemnīcām. Tā meklējama mežā netālu no Ilziķu ezera bijušo Ilziķu māju tuvumā. Savukārt Ugālē “Silmačos” atklāts Rubeņa bataljona piemiņas muzejs.
Savukārt Vandzenes mežā aptuveni četrus kilometrus no autoceļa Talsi–Upesgrīva atjaunots Pētera Čevera nacionālo partizānu grupas bunkurs, kurā dzīvoja deviņpadsmit cilvēki. Bunkurs ir 31 m² plašs, iekštelpa iekārtota vēsturiski precīzi, kāda tā izskatījās pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem – ar vairākām koka gultām un kopīgu galdu. Atjaunojot bunkuru, ievērotas mūsdienu drošības prasības – tā karkass veidots no betona un apšūts ar apaļkoka pusbaļķiem.
Kapteinis Pēteris Čevers (1914–1951) bija Latviešu leģiona 19. divīzijas rotas komandieris un dažas dienas pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemē kopā ar vairākiem savas rotas karavīriem nonāca Vandzenes pagasta mežos. Starp viņa līdzgaitniekiem bija nodevējs, kas čekistiem uzrādīja partizānu atrašanās vietu, un 1950. gada 3. februārī nometnei uzbruka vairāk nekā trīssimt bruņotu vīru. Smagās kaujas laikā, zaudējot sešus savējos, Čevera vīriem izdevās izlauzties no ielenkuma. Sadziedējuši gūtos ievainojumus, dzīvi palikušie partizāni atkal apvienojās, tomēr arī šajā grupā bija iefiltrējies čekas aģents. Baltijas kara apgabala Kara tribunāls Pēterim Čeveram un vēl trim vecākajiem grupas dalībniekiem piesprieda nāvessodu nošaujot.
