VIDEO. “Brauciet, latvji, jūriņā – lai valsts aug un nepagurst censties!” Rīgas ostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš aicina
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Rīgas ostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš, Eiropas Ostu organizācijas (ESPO) priekšsēdētājs
Ko man nozīmē Latvija? Brauciet, latvji jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!
Man ir sagadījies tā, ka viss mans apzinīgais mūžs kaut kādā mērā neplānoti, bet tomēr ir saistījies ar jūru, jūrniecību, ostām un kuģiem. Arī izglītība man ir jūrniecība.
Mums ir desmit lielākas un mazākas ostas, un mums ir vairāki, nē – nu jau daudzi gadsimti, kur latvieši ir jūrā braucēji. Latvijas ostas ir devušas latviešiem iespēju parādīt sevi pasaulē. Tā ir, tā ir bijis vienmēr, visdažādākajos laikos. Kuģi un ostas bija mūsu iespēja kaut kur nokļūt un sevi parādīt. Un īstenībā bez mūsu desmit lielākām un mazākām ostām un bez jūras mums īsti nebūtu hercoga Jēkaba. Maz ticams, ka mums būtu Nameja gredzeni tādā izpratnē un maz ticams – nē noteikti mums nebūtu lielākā daļa no folklorizētajiem stāstiem, tai skaitā, par Velna kalpiem. Jo, lielākā daļa no mūsu vēstures tā vai savādāk ir saistītas ar ar mūsu ģeogrāfisko lokāciju un atrašanos pie Baltijas jūras. Un ostas ir vēsturiski vienmēr bijuši tie ekonomiskie dzinekļi gan priekš cilvēkiem dažnedažādos laikos, sākot no vikingu laikiem un beidzot līdz šodienai, kas ir devušas iespēju latviešiem tirgoties, latviešiem satikties, latviešiem aizbraukt, latviešiem sevi kaut kur pierādīt.
No otras puses, ostas devušas iespējas iegūt kaut kādas jaunas zināšanas, jaunas lietas, kas, savukārt, mums ir ļāvušas šeit, uz vietas, Latvijā, darīt kaut ko labāk nekā citur. Tātad caur to mēs esam kļuvuši konkurētspējīgi un spējuši arī šo īstenībā kompakto tautu šiem nevienkāršajiem gadsimtiem iznest cauri, jo arī, kā bieži tiek pieminēts, ir, ir daudz, daudz, lielākas tautas, kurām nav ne savas valsts, ne arī izteiktas zemes robežas. Mums tas ir. Un es teiktu, ka jūra un mūsu ģeogrāfiskā lokācija lielā mērā ir par pamatu tam.
Laiki plūst un mainās. Šodien viss paliek dinamiskāks, un brīžiem mēs nespējam īsti saprast, ko iesākt ar to savu resursu vai tām lietām, kas mums ir. Un arī ostu kontekstā nu jau kaut kādu laiku mēs cenšamies saprast, kāpēc mums tās vajag; un vai mums tās vajag, un ko mums ar tām darīt, un kāda tām ir nākotnes perspektīva.
Tādā kopumā skatoties jūrniecība, jūru tirdzniecība un ostas caur gadsimtiem sevi ir pierādījušas, ka ir un paliek stūrakmens arī valsts pastāvēšanā; jo mēs mūsu ostas esam brīžiem pieņēmuši kā pašu par sev saprotamu lietu. Bet ir jāņem vērā, ka daudz kur pasaulē tas ir kaut kas principā neeksistējošs, nepieejams un šādas iespējas vispār nav. Un brīžiem noteikti būtu jāpaskatās caur prizmu, ko ostas mums dod un kā būtu, ja to mums nebūtu.
Filozofiski, noteikti mūsu ostas ne ar ko diži neatšķiras no citām Eiropas ostām. Kaut vienmēr latviešiem ir dabīgi skatīties, ka citur zāle ir zaļāka, bet alus ir garšīgāks, kotlete ir lielāka vai puķes smaržo labāk, bet es teiktu, ka ostu nozarē noteikti nav nekādu kardinālu atšķirību. Mums drīzāk jautājums ir darbības ilgtermiņā, ka mēs spējam vienoties, nevis kašķēties par to, ko ar to iesākt, bet drīzāk – strādāt pie tā, lai tas, kas mums ir, kļūtu vēl labāks.
Nekad, tas gan tāds izplūdis jēdziens, bet, nu – maz ticams, ka mēs būsim vai kļūsim par Roterdamu. Jo vismaz šajos pasaules apstākļos tam nav īsti nekāda pamata. Bet, no otras puses – neviens jau nav teicis, ka mums ir jākļūst par Roterdamu, Hamburgu vai Valensiju. Izmērs, manuprāt, ostai ir mazāk nosacīts. Drīzāk jautājums ir, kādā veidā mēs šo ģeogrāfisku stratēģisko resursu mēģinām un varam izmantot pēc iespējas labāk gan savai ekonomikai, gan ekonomiskajai attīstībai, gan cilvēkiem, kas apkārt dzīvo. Es laiku pa laikam pieminu, ka, mēs runājam par kravas kritumiem un ģeopolitiku, un, protams, visas šīs lietas ir ostu nozari Latvijā, gan Baltijā, gan visā Baltijas jūras krastā kopumā ietekmējis. Neviens jau nav teicis, ka mums ir jāpārkrauj Rīgā, piemēram, četrdesmit miljonu tonnu vai divdesmit, vai piecpadsmit, vai simts. Tas ir tikai skaitlis. Drīzāk svarīgi ir saprast, ko mēs no tā iegūstam, kā mēs sevi attīstām un kādā formātā mēs kļūstam labāk attīstītāki un kā tauta spējam celt savu labklājību un attīstīties. Tas, manuprāt, ir svarīgāk nekā kaut kāds tonnu apjoms, caur ko mēs definējam, ka mums tagad viss ir nokritis, līdz ar to viss ir slikti, un mums liekas, ka tas nekam neder.
Manuprāt, tai prizmai jābūt ir pilnīgi otrādai. Tātad tas, kas mums ir, ir labi. Jautājums ir, kā mēs to varam darīt labāk. Un noteikti arī Rīgas ostas griezumā skatoties, kas ir mans ikdienas darbs, ikdienas darbošanās lauciņš – pagriežot trīsdesmit gadus atpakaļ – bija varbūt puse no tā apjoma, kas ir šobrīd pēc visiem kritumiem un izmaiņām. Un tajā pašā laikā – toreiz neviens necēla jautājumu par to, ka mums kaut ko nevajag, ka mums viss ir slikti un ka vajag kaut ko apgriezt kājām gaisā un darīt savādāk. Tā kā tā vēstures retrospekcija, man liekas, brīžiem ir laba. Caur to tu mazliet izbalansē un saproti arī – kas ir svarīgi un kas varbūt nav tik svarīgi. Un, savukārt, apskatamies atkal uz saviem kaimiņiem, kaut vai tiem pašiem igauņiem vai leišiem. Pieņemsim, Klaipēda, ir piemērs – kādā veidā var lietas attīstīt. Klaipēda bija pilnīgi nomales – samērā nenozīmīga osta. Nu, bet pieejot, mainot un izmantojot savas iespējas, izmantojot dažādos laikos dažādas iespējas, leiši ir spējuši vienoties, ka viņiem nav šaubu par to, ka tā Lietuvai ir absolūti svarīga. Mums, latviešiem, ostu ir desmitreiz vairāk nekā leišiem. Bet mēs iekšēji joprojām mēģinām saprast, kāpēc mums tās vajag un ko ar tām darīt. Leišiem tādu problēmu nav, viņiem ir viena osta un noteikti katram lietuvietim ir skaidrs, ka tas ir absolūti svarīgi.
Vēlējums Latvijas valstij? Lai mēs nepagurtu censties. Brauciet latvji jūriņā!
