VIDEO. “Latvija ir mana mamma – un es esmu tās bērns!” “Māmiņu kluba” vadītāja Sandija Salaka-Krūkle par patriotismu
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka-Krūkle
Latvija ir māte. Es esmu Latvijas bērns.
Man ir mani bērni, un es ļoti ceru, ka maniem bērniem šeit arī būs bērni. Es to skatītos tādā ģimenes kontekstā, arī ļoti simboliskā kontekstā, jo Latvija ir mana māte. Mēs arī šeit esam kā mātes pie savas mātes, pie savas milzīgās dzimtas, kas ir mūsu valsts, mūsu tauta un mūsu ģimene.
Es tiešām gatavojoties šai sarunai mēģināju simboliski sajust Latviju iekšēji, jo esmu sieviete, mamma, aktīvs cilvēks un mēģināju sevī sajust, kur tas manī rezonē, kas tas tāds īsti ir. Un man Latvija asociējas ar sievietēm, ar ļoti stiprām sievietēm, ar tām, kas tiešām kaut ko dara, kas jūt savu saikni ar zemi, ar Zemes māti. Ne tikai ar valsti, bet arī ar mūsu dabu; izjūtu gan caur sievietes ķermeni, caur sievietes dvēseli un mūsu dzimteni, mūsu zemi. Un vienkārši mans darbs ir ļoti daudz saistīts ar ģimenēm, ar bērniem, bet arī ar sievietēm, ar tām aktīvajām kolēģēm, gan jebkuru sievieti, kas kaut ko vispār dara šīs valsts labā. Neskatoties uz kaut kādām feministiskām sajūtām, tas nav par to. Es vairāk domāju par tām dzīlēm, ko mēs varam sajust caur sevi, caur savu ķermeni. Kad mēs esam pie dabas, mēs esam mežā, mēs esam savās dzimtas mājās, mēs esam pie savām vecmammām, vecvecmammām, un no turienes es jūtu ļoti, ļoti lielu spēku, kas īstenībā patiesībā mani notur pie Latvijas, pie savas mammas. Tā ir sieviešu līnija.
Otrs ir – ja runājam par bērniem, tad Latvijai tagad katram bērnam būtu jābūt zelta vērtē. Latvijai katram bērnam būtu jābūt zelta vērtē. Mums viņu ir tik maz. Un skatoties arī uz to savu darbu, kas nu jau ir pāri par divdesmit gadiem šajā jomā, darbojoties, veidojot raidījumus, veidojot projektus, pasākumus, iesaistoties demogrāfijas veicināšanā, kā nu tas ir sanācis vai kā nav. Vai es esmu to darījusi, un es vienkārši arī to esmu sapratusi, ka tas ir bijis milzīgs darbs, kuru es nevarēju nedarīt tikai tāpēc vien, ka es arī esmu šis Latvijas bērns un man ir tie mani bērni, un es gribu, lai viņiem ir šeit bērni, lai viņi neaizbrauc prom, lai viņi nepamet šīs savas mājas.
Redzot, cik īstenībā tas noskaņojums ir mainījies, man ir arī tāda metaforiska sajūta, kādi bērni mēs esam. Mēs tik šausmīgi kašķējamies. Mēs esam tā, kā nu, ja mēs skatāmies, ka Latvija ir tā mūsu mamma un mēs esam tie bērni, kas tur plosās tajās bērnu istabās. Un jautājums – ja mēs esam tik maz, vai mēs tiešām visu laiku kašķēsimies? Vai mēs tā kā gaidīsim kaut kādu piedošanu, pieņemšanu, kādu buču no tās savas lielās mammas? Kādu mīlestību? Un vai tad vienmēr būs tā, ka mēs būsim tajā bērna pozīcijā, kas to mammu visu laiku vainos, kas projecēs to visu savu slinkumu, infantilismu, neizdarību uz to māti un kašķēsies vēl savā starpā, gaidot: “Dod man to mīlestību!” Nu cik ilgi tā būs? Jo man ģimenē aug jaunieši, tie ir arī divdesmitgadīgi, tie ir trīsdesmitgadīgi cilvēki, kādam jau ir sava ģimene. Bet nu, teiksim, skatoties uz divdesmitgadnieku paaudzi, no kuriem tad mēs tagad gaidītu to pēctecību? Viņiem ir tik grūti. Viņiem ir tik ļoti liela neticība. No vienas puses, viņi tā kā saprot, viņi grib. Viņi arī ir šie bērni. Viņi arī gaidītu: “Hei, pieņemiet mūs arī! Paskatieties, ko mēs gaidām! Kas mēs esam? Kas ir tās – kas būs tās nākamās jaunās ģimenes, kas šeit veidos kaut ko?” Viņi ir braukuši ārzemēs mācīties. Viņi ir redzējuši pasauli. Viņi ir redzējuši Eiropas vērtības. Viņi ir braukuši Erasmusos, viskautko piedzīvojuši. Viņi, protams, arī šeit saskatītu savu vietu. Bet tādā kašķī? Pie tādas stagnācijas? Es negribu tagad negatīvismā nonākt, bet būtu jābūt cieņai, jo mūsu ir tik maz. Mēs pazīstam cits citu šeit, Latvijā, manuprāt, ir tā brīnišķīga realitāte, kur tu pilnīgi visus, ja tu gribi, pazīsti. Ar viņiem var iepazīties, ar viņiem var visu kaut ko sarunāt. Ar viņiem var nonākt sadarbībā. Bet tagad ir cīņa, tagad ir kašķis. Un es domāju, kad es to arī skatoties no tāda psiholoģiskā viedokļa, es domāju, ka tas beigsies, jo visiem, kas te kašķējas, visiem “bērniem”, kas kašķējas, tā Latvija ir ļoti mīļa. Es tā ceru.
Un nu jā, cieņa. Dievs, daba, darbs, mīlestība. Tādas lielās vērtības, kuras diez vai tu kaut kur citur tā dabūsi. Aizbraukt prom jau var. Paceļot var, redzēt pasauli var, var salīdzināt tās dažādās zemes. Bet tā mamma ir viena. Un es ļoti, ļoti novēlu savai mīļajai mammai Latvijai, ka būs mums nākotne. Es tā ļoti, ļoti ceru.
