VIDEO. “Maidans bija pagrieziena punkts.” Desmit gadus pēc Eiromaidana Ukrainas cīņa par brīvību turpinās 84
Ukraina atzīmē 10. gadadienu kopš Eiromaidana protesta kustības, kas izcēlās pēc tam, kad toreizējais prezidents Viktors Janukovičs atteicās parakstīt Eiropas Savienības asociācijas līgumu. Milzīgi proeiropeisko demonstrantu pūļi vairākus mēnešus ieņēma Kijivas centrālo laukumu, lai iebilstu pret Janukoviča plānu par ciešākām ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju. 2014. gada februāra vidū vairāk nekā 100 cilvēku tika nogalināti, drošības spēkiem atklājot uguni uz protestētājiem.
Pēc desmit sarunā sarunā ar “Radio Free Europe/Radio Liberty” žurnālists Andrijs Dubčaks atminas Eiromaidana spraigās dienas un nedēļas, kas noveda pie Maskavai draudzīgā Janukoviča padzīšanas un novirzīja valsti uz jaunu, neatkarīgu kursu.
“Es devos uz Maidanu ar savu kameru. Sapratu, ka labākā vieta, no kuras notiekošo filmēt, ir metāla Ziemassvētku eglītes rāmja augšdaļa. Tas bija ļoti spēcīgi. Simtiem tūkstoši cilvēku skandēja vienus un tos pašus vārdus. Šī skaņa saplūda egles konstrukcijas galā un metāls vibrēja no skaņas viļņiem,” stāsta Dubčaks.
Proeiropeiski noskaņotais pūlis uz vairākiem mēnešiem ieņēma Kijivas galveno laukumu. Pašrocīgi saceltas barikādes aizsargāja protestētāju nometni. Drošības spēki pret protestētājiem iesaistījās sīvās cīņās.
“Tobrīd tur bija iekšējā karaspēka robežas, tur bija Berkut vienības un sākās sadursmes. Es filmēju ar savu telefonu no žoga, un manā acu priekšā lidoja granātas, kas daudzus ievainoja. Tad ielās tika palaistas Berkut vienības. Tās sāka masveidā sist cilvēkus,” turpina žurnālists.
Februāra vidū protesti pārauga nāvējošā vardarbībā, valdības spēkiem ievainojot civiliedzīvotājus.
“19. februārī atrados barikādēs. 20. februārī redzēju, ka viņi šauj Maidanā. Pat no tālienes bija dzirdamas šaušanas skaņas.”
Vairāk nekā 100 cilvēki tika nogalināti laika posmā no 18. līdz 21. februārim.
“Cilvēki bija ļoti satraukti. Protams, tā bija traģēdija, jo visi saprata, ka daudzi ir gājuši bojā. Un tad cilvēki saprata, ka viņi arī var tikt nogalināti, jo tika izmantoti īsti ieroči un lidoja īstas lodes,” skaidro žurnālists.
2014. gada februāra beigās Viktors Janukovičs pameta valsti un viņa valdība tika padzīta.
Cilvēku pūļi sanāca Kijivas centrā, lai atvadītos no mirušajiem.
“Reizi pāris stundās tika nests zārks ar mirušu protestētāju. Šo zārku nesa cauri cilvēku pūlim uz mašīnu, kas to nogādāja tālāk uz kapsētu. Tas bija ļoti skumji, bija ļoti daudz asaru,” atceras Andrijs Dubčaks.
Īsi pēc Maidana 2014. gadā Krievija nelikumīgi anektēja Krimas pussalu un atbalstīja prokrieviskos seperātiskos spēkus Donbasa reģionā.
Savukārt 2022. gadā Maskava uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Žurnālists Andrijs Dubčaks turpina dokumentēt okupantu uzbrukumu viņa valstij.
“Maidans bija pagrieziena punkts. Bet mums nevajadzētu aizmirst, ka bija arī citi brīži pirms Maidana. Granīta revolūcija 1990. gadā un Oranžā revolūcija 2004. gadā. Oranžā revolūcija ļāva paaudzei izaugt un doties uz Maidanu un tad doties aizstāvēt Ukrainu karā pret Krieviju,” stāsta Dubčaks.
Desmit gadus pēc Eiromaidana Ukrainas cīņa par brīvību turpinās.
