VIDEO: par 1939. gada oktobri, kad Latvijā tika izvietotas Sarkanās armijas daļas, Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim
0
1939. gada 23. augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs Joahims Rībentrops, un tika parakstīts līgums, ko mēs pazīstam kā Molotova – Rībentropa paktu, bet kas patiesībā bija Staļina un Hitlera nolīgums par draudzību. Ar šo paktu šīs abas valstis kļuva par sabiedrotajām, un tādas arī bija līdz Vācijas iebrukumam Padomju savienībā 1941. gada 22. jūnijā. Paralēli tam visam šie divi diktatori uz kartes sadalīja Austrumeiropu savā starpā. Līgumam bija slepens papildus protokols, kurā Austrumeiropa bija sadalīta ietekmes sfērās. Sanāca tā, ka Somija, Igaunija, Latvija, pēc tam arī Lietuva nonāca Padomju savienības ietekmes sfērā.
Ko tas nozīmēja? To mēs jau itin drīz uz sevis izjutām. Pēc nedēļas – 1939. gada 1. septembrī Vācija uzbruka Polijai un sākās 2. pasaules karš; aizstāvot Poliju, Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai. 17. septembrī Padomju savienība kā Vācijas sabiedrotā iesaistījās karā, uzbrūkot Polijai no otras puses. Mēneša laikā Polija kā valsts bija likvidēta. Jau tajā pašā 1939. gada septembrī Padomju savienība sāka masīvu iebiedēšanas kampaņu pret Baltijas valstīm. Uz Maskavu tika izsaukts Igaunijas Ārlietu ministrs Karls Selters, kuram Padomju Ārlietu komisārs Vjačeslavs Molotovs, Staļinam klātesot, kategoriskā balsī pieprasīja atļauju izvietot Igaunijā Padomju armijas bāzes, un ievest šajās bāzēs karaspēku, kas vairākkārt pārsniegtu Igaunijas armijas sastāvu. Viņš motivēja šo prasību ar to, ka Igaunija aiz Padomju savienības muguras rīko kaut kādas nelabas, netiklas darbības ar Padomju savienības ienaidniekiem un tādējādi apdraud Padomju savienības drošību. Igauņi bija spiesti visam piekrist.
Tad nāca mūsu kārta. Uz Maskavu izbrauca Latvijas Ārlietu ministrs Vilhelms Munters. 2. oktobrī viņam bija saruna ar Molotovu, klātesot Staļinam. Staļins teica – “tā situācija, kuru jūs izmantojāt 1920. gadā, kad mēs bijām vāji, vairs nevar turpināties. Tagad mēs vairs vāji neesam un mums vajadzīga Jūsu teritorija mūsu bāzēm”. Tas stāsts ir aptuveni citēts.
Munters pēc konsultācijām ar Ulmani nolēma piekāpties šīm prasībām. 5. oktobrī Munters ar valdības pilnvarojumu parakstīja šo līgumu – par savstarpējo sadarbību un militāro palīdzību ar Padomju savienību, ko mēs vienkāršā valodā saucam par 5. oktobra Bāzu līgumu. Padomju savienība ieguva tiesības ierīkot vairākas militārās bāzes Latvijas teritorijā – no Liepājas līdz Ventspilij, teritorijas ap Liepāju un Ventspili, kā arī teritorijas Lībiešu krastā – Pitragā, Mazirbē. Kuldīgā tika paredzēts militārais aerodroms, Ezerē – tanku bāze. Lielākoties viss iekļāvās teritorijā no Kurzemes piekrastes līdz Ventas upei. Bija teikts, ka Latvijā ievedīs 25 tūkstošus lielu Padomju karaspēku, kaut sākotnēji bija Molotova prasība ievest 50 tūkstošus. To daudzumu samazināšanu izdevās izkaulēt. Bet šie 25 tūkstoši vīru bija tikai sauszemes bāzēs. Cik bija jūrnieku, un cik militārpersonu iebrauca caur jūru, mēs nezinām. Šajos 25 tūkstošos nav iekļauts arī palīgpersonāls un virsnieku ģimenes locekļi, nav ieskaitīti celtnieki, pavāri, militārie ārsti un orķestris. Padomju savienība apsolījās celt jaunas kara bāzes paši, izņemot Ventspili un Liepāju, kur viņi izvietojās Latvijas armijas bāzēs. Tāpēc ir šie celtnieki, kas arī iebrauca lielā skaitā. 19. oktobrī caur Indras robežpunktu iebrauca pirmais Padomju savienības militārais ešelons. Līgumā bija teikts, ka Padomju savienības armija var pārvietoties tikai pa dzelzceļu.
Indras stacijā novietotais Latvijas armijas kontrolpostenis ziņoja uz armijas štābu, ka viņi pat aptuveni nespēj saskaitīt cik Padomju militārpersonu iebraukušas, tāpēc, ka padomju militārpersonām bija aizliegts stāvēt pie logiem. Pat vizuāli mūsu karavīri nevarēja noteikt, cik krievu ešelonos militārpersonu brauc. Nebija tiesību ešelonus pārbaudīt.
5. oktobra līgums tika parakstīts laikā, kad karš Eiropā notika pilnā sparā, Polija jau bija sakauta. Latvija, Lietuva un Igaunija bija pasludinājušas absolūtu neitralitāti – tas nozīmēja, ka nedarbojās arī visi iepriekš parakstītie līgumi (bija Baltijas antante – nodomu protokols, kurā bija teikts, ka trīs Baltijas valstis koordinēsies laikā, kad varētu rasties globālas kataklizmas).
Kārlis Ulmanis jau tad ziņoja, ka nekas traks nenotiek, vai – ka viss notiek ar valdības ziņu. Faktiski 5. oktobra līgums paredzēja, ka Latvijai nevar būt savas ārpolitikas, tāpēc, ka Baltijas jūra jau bija pārvērtusies par karojošo valstu iekšējo jūru, tur no malas neviens vairs neko nevarēja darīt. Tā kā Padomju savienība un Vācija bija sabiedrotās, visas pārējās valstis tātad kļuva par mums naidīgām valstīm. Mūsu līgums ar Padomju savienību paredzēja kopēju darbību pret kaut kādu iespējamu uzbrukumu no malas. Tajā brīdī gan bija skaidrs, ka nekāds uzbrukums nevar sekot, jo Vācija bija Padomju savienības sabiedrotie, kas tad varētu uzbrukt – Zviedrija vai Somija? Lielbritānija un Francija bija tālu un jau ierautas karā – tās karoja dīvaini, bet tomēr karoja Rietumu frontē. Vēsturnieki uzskata, ka 5. oktobrī Lietuva, Latvija un Igaunija kļuva par Padomju savienības protektorātu, tas bija nopietns zvans ceļā uz pilnīgu Latvijas okupāciju 1940. gada 17. jūnijā.
Liepājas, Ventspils un pārējie Kurzemes iedzīvotāji bija izbrīnēti, kad viņi ieraudzīja sarkanarmiešus. Latvieši pa divdesmit gadiem bija pieraduši, ka Latvijas armijas karavīrs izskatās perfekti – labi ekipēts, labi ģērbts. Bet te no vilciena sastāviem, no ešeloniem izbira maisveidīgos audumos tērpti karavīri, vairums ar nedaudz šķībākām acīm kā latvieši bija līdzcilvēkus paraduši redzēt. Kultūršoks bija arī sarkanarmiešiem. Viņus, protams, laida uz pilsētu – ne bieži un ne visus, bet laida. Virsniekus laida noteikti. Atbraukušus no Padomju savienības, viņus pamatīgi šokēja veikalu skatlogi un veikalu iekšpuses. Ir daudz atmiņas par to pierakstītas. Piemēram, padomju oficieris aiziet uz apavu veikalu un sniedz veikalniekam zīmi, kurā krievu valodā rakstīts, ka šim cilvēkam tiešām vajag divus pārus apavu.
Veikalnieks prasa – priekš kam tev tā zīme, nu ņem un maksā. Virsnieks nesaprot, kā var pirkt apavus bez zīmes, kurā daļas komandieris viņam vēlīgi atļāvis iegādāties apavus, kā tā apavus vispār var iegādāties. Klasiski ir stāsti par naktskrekliem, kuras virsnieku dāmas vilka kā vakartērpus; liels pārsteigums sarkanarmiešiem bija par to, ka baltmaizi var nopirkt veikalos.
