VIDEO: Pēteris Apinis un Juris Ciganovs – pirms 30 gadiem tika saspridzināts Skrundas lokators
0
4. maijā – jubileja. Tālajā 1995. gada 4. maijā tika uzspridzināts Skrundas lokators “Darjal”. Pētera Apiņa saruna par šo akciju un tās vēsturisko nozīmi ar Latvijas Kara muzeja direktora vietnieku, vēstures zinātņu doktoru Juri Ciganovu. Tā bija simboliska lieta, tika saspridzināts Padomju armijas simbols.
Juris Ciganovs piedalījās Skrundas lokatora spridzināšanā kā vēstures zinātņu students. Viņš kopā ar četriem kursa biedriem aizbrauca uz Skrundu. Viņš atceras lielo sprādziena brīdi, lielo būkšķi. Tad virsū ņāca lielais putekļu mākonis un gruvešu daļiņas. Studenti jau grasījās mukt prom, kad gruvešu mākonis pagriezās un aizgāja uz Krievijas militāristu mājiņu rajonu. Tiesa, zem mākoņa nedaudz tika premjers Māris Gailis, kurš bija atkorķējis šampanieša pudeli.
Notikums bija ļoti simbolisks, efektīgs un ievērīgs. Zigmārs Liepiņš īpaši šim notikumam bija radījis mūziku, tiesa, šo mūziku diezgan daudzi no klātesošajiem lāga nedzirdēja. Pasākuma režisore bija Mirdza Zīvere.
Okupācija beidzās līdz ar Padomju savienības sabrukumu. Latvija atguva valstisko neatkarību “uz papīra”. Latviju kā neatkarīgu valsti atzina vairāk nekā 100 valstis, Latvija kļuva par ANO dalībvalsti un līdzvērtīgu starptautisko tiesību subjektu. Bet Latvijā atradās padomju okupācijas armija. Trīs Baltijas valstis bija vienkārši piegrūstas ar Padomju armiju. Šeit bija tūkstošiem padomju militāro objektu. Te bija nenosakāms skaits padomju armijas karavīru. Akadēmiķis Jundzis min, ka Latvijā, iespējams, bija ap 70000 padomju militārpersonu 1991. gadā, bet viņš piemin to, ka šis ir tikai sauszemes karaspēks. Viņiem vēl bija jāpieskaita jūrnieki, robežsargi, militārrūpnieciskā kompleksa darbinieki, kara hospitāļi, loģistikas centri, militārie pensionāri. Parasti mēs runājam par pusi miljona padomju militārpersonu uz visām trim Baltijas republikām.
1991. gadā no Baltijas redzes viedokļa viss bija skaidrs – svešais karaspēks no Baltijas jāizved. To varēja izdarīt vienīgi sarunu veidā. Sākumā bija jātiek skaidrībā – ar ko tad īsti runāt – vai runāt ar Padomju savienības vadītāju Mihailu Gorbačovu vai Krievijas federācijas vadītāju Borisu Jeļcinu. Ilgu laiku arī okupācijas karaspēkam nebija noteikta statusa. 1991. gada decembra beigās Padomju savienība pārstāja eksistēt, pirmais un vienīgais Padomju savienības prezidents Mihails Gorbačovs kļuva par vēsturisku personāžu.
1992. gada februārī Krievijas federācija pārņēma Latvijā dislocēto padomju karaspēku, nosauca to par Krievijas armijas ziemeļrietumu grupu. Tad nu kļuva skaidrs, ka jārunā ar Krieviju. Komisija no Latvijas puses tika nodibināta uzreiz, to vadīja Jānis Dinēvičs. Sarunas nevedās, krievi mainīja savus sarunu grupas dalībniekus, bija aizķeršanās un speciālas vilcināšanās, tika piedāvāts karaspēku sākt izvest 1994. gadā un izvest līdz 1999. gadam.
Krievija atsaucās uz savām stratēģiskajām interesēm, tostarp – ka Baltijā nepieciešams saglabāt stratēģiskās bāzes, piemēram Liepājas kara ostu, Bolderājas ostu, Irbenes lokatoru “Zvaigznīte”, kā arī Skrundas lokatoru.
Sarunu gaitā izkristalizējās, ka Krievijai ir divas prioritātes – saglabāt bāzi Skrundā un nodrošināt sociālās garantijas Latvijā dzīvojošajiem padomju militārajiem pensionāriem. Uz to uzstāja arī mūsu tolaik galvenais stratēģiskais partneris – ASV, šis partneris gribēja lai Krievijas karaspēks aiziet, bet ar noteikumiem, ka viņiem kaut kādā mērā nāk pretī. Amerika teica: “Nedrīkst pazemot Krieviju”.
Noslēdzošais sarunu raunds sākās 1994. gada februārī Jūrmalā un Maskavā, izdevās panākt vienošanos, ka Krievijas karaspēks atstāj Latviju līdz 1994. gada 1. augustam, bet šeit uz četriem gadiem saglabājas Skrundas lokators, proti, vecā radiolokācijas stacija “Dņepr”, kuru paredzēja demontēt 1998. gadā. Krievija šos četrus gadus piekrita Latvijai maksāt kompensāciju par lokatora un tā vadības ēku apbūvēto zemi. Līgumā bija teikts, ka Skrundas radiolokācijas stacija ir Krievijas federācijas pārraudzībā esošs civils objekts. Latvija arī deva garantijas, ka valstī paliek zināms skaits Krievijas militāro pensionāru. Tika izveidots saraksts, kurā bija pāri par 22000, neskaitot viņu ģimenes locekļus. Tā ir potenciālā 5 kolona, kas līdz šim brīdim apdraud Latvijas neatkarību.
Līdz pat pēdējam mirklim nebija skaidrs, vai Guntis Ulmanis brauc uz Maskavu parakstīt šo līgumu. Bija jau arī šūmēšanās Latvijas parlamentā, ka nevajag parakstīt šādu līgumu, ka šis līgums nozīmē krievu armijas pārģērbšanu citās drēbēs. Guntis Ulmanis teica, ka tā ir vēsturiska nepieciešamība, ka ir jānes upuris, lai Krievijas armija no Latvijas aizietu.
1994. gada 1. augustā pēdējā Krievijas armijas lidmašīna pacēlās no lidostas “Rīga” skrejceļa, un 1. augustu mēs atzīmējam kā Krievijas armijas izvešanas dienu.
Un – palika Skrundas radiolokācijas stacija. To sāka būvēt sešdesmitajos gados, uzbūvēja veco korpusu, kas darbojās līdz 1998. gadam. 1986. gadā sāka būvēt jauno korpusu – Skrundas radiolokācijas staciju “Darjal”. 1989. gadā bija uzbūvēts betona monstrs (“baltais gulbis”, kā to sauca vietējie iedzīvotāji), bet būvniecība tika pārtraukta. Šajā augstceltnē iekšā nekā nebija, un tieši to saspridzināja 1995. gada 4. maijā kā simbolisku žestu. Sešus vai septiņus miljonus ASV dolārus nosponsorēja ASV, nolīgstot Lielbritānijas firmu ar simbolisku nosaukumu “Demolition”, kura tad šo ēku saspridzināja.
Atcerēsimies, ka Krievija tolaik mēģināja sašķelt Baltijas valstis. Latvijai taču nebija nekādu sviru, ar ko iedarboties uz Krievijas armiju, kura bija liels ģeopolitisks drauds mūsu neatkarībai, jo mums nebija ko likt pretī. Grūti spriest – kā citādā veidā krievu bruņotie spēki būtu no Latvijas dabūti prom. Par to paldies mūsu sarunu vedējiem, paldies mūsu stratēģiskajiem partneriem ASV, kas uzspieda uz Krieviju diplomātiski.
