Kad cilvēki vienkārši vēlas dziedāt 0
Autors: diriģents Artūrs Švarcbahs
Dzīve ir negaidītu pavērsienu pilna un dažkārt notiek lietas, kas nav rādījušās pat sapņos. Tieši tāda man šķiet iniciatīvas “Dziedam kopā” atsaucība. Pusotra mēneša laikā tai pieteicās 2500 dziedātāju no visas Latvijas – skaits, kas koru mērogā ir līdzvērtīgs vairāk nekā 80 kolektīviem. Tas ir viens no lielākajiem individuāli pieteikto dziedātāju kopkoriem,
kāds Latvijā jebkad izveidojies.
Iniciatīva “Dziedam kopā” radās nevis kā iepriekš izstrādāts projekts, bet kā atbilde uz pašu dziedātāju vēlmi, kuri šobrīd nedzied korī vai kuru kori dažādu iemeslu dēļ nepiedalās koncertā “Manai dzimtenei”. Viņi vērsās pie organizatoriem ar jautājumu – vai būtu kāda iespēja individuālā veidā dziedāt koncertā.
Atsaucoties šai vēlmei, vairāki diriģenti, arī es, iesaistījāmies kopkora veidošanā, kuram varēja pievienoties ikviens interesents ar dziedāšanas pieredzi. Tā radās “Dziedam kopā” – atvērta platforma cilvēkiem, kuri vēlas piedzīvot kopdziedāšanas prieku un būt daļa no notikuma, kura centrā ir Maestro Raimonda Paula iemīļotākās melodijas un kora dziesmas.
Manas izjūtas par “Dziedam kopā” kustību ir diezgan nereālas. Ir ārkārtīgi iedvesmojoši strādāt ar kori, kurā nav neviena negatīvi noskaņota cilvēka un kurā visi dalībnieki dzied ar 100% atdevi. Šie cilvēki patiešām ir motivēti un vēlas dziedāt. Tas nāk no viņiem pašiem. Nav diriģents vai kāds cits “priekšnieks”, kas dziedātājiem obligāti liktu būt kādā koncertā, obligāti liktu braukt uz koru konkursu vai obligāti liktu maksāt kora fonda naudu. Vēlme dziedāt ir viņos pašos. Varbūt tieši šeit slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc kopdziedāšana latviešiem joprojām ir tik svarīga.
Kopīga dziedāšana latviešu kultūrā nekad nav bijusi tikai muzikāla nodarbe. Jau kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem tā ir bijusi iespēja sajust piederību savai kopienai, savai tautai un savai kultūrai. Arī Atmodas laikā dziesma kļuva par spēku, kas vienoja cilvēkus pāri atšķirīgiem uzskatiem un ikdienas domstarpībām.
Manuprāt, šī pati sajūta dzīvo arī šodien. Mūsdienu cilvēkam ir pieejamas neskaitāmas digitālas saziņas iespējas, taču tās nevar aizstāt sajūtu, kas rodas brīdī, kad simtiem vai tūkstošiem cilvēku ieelpo vienlaikus un sāk dziedāt vienu melodiju. Tajā brīdī pazūd vecums, profesija, politiskie uzskati un sociālais statuss. Paliek tikai kopīga pieredze.
Ļoti zīmīgi ir arī tas, kādi cilvēki pievienojušies “Dziedam kopā”. Esmu runājis ar daudziem dalībniekiem mēģinājumos. Lielākajai daļai ir iepriekšēja kora pieredze, taču ir arī cilvēki ar pavisam nelielu pieredzi. Esmu dzirdējis stāstus no dziedātājiem, kuri savulaik nav tikuši uzņemti korī, jo, kā viņiem teikts, viņi “slikti dzied”. Ir cilvēki, kuri gadiem nav uzdrošinājušies iet uz kori tieši šī iemesla dēļ.
“Dziedam kopā” kopkorī tika pieņemti visi, kas vēlas dziedāt.
Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi. Dziesmai ir jāvieno, nevis jāšķiro. Protams, kvalitāte ir svarīga. Taču vēl svarīgāka ir cilvēku vēlme piedalīties un būt daļai no kopīgā procesa.
Mēs uzticējāmies cilvēkiem. Uzticējāmies, ka repertuārs tiks apgūts patstāvīgi un nostiprināts sestdienu rītu mēģinājumos. Esam izveidojuši mājaslapu ar dziesmu balss ierakstiem, kas ļauj repertuāru apgūt pašiem. Un dziedātāji šo uzticību ir attaisnojuši.
Dziedātāji ir ļoti labi sagatavojušies. Diriģents faktiski pienāk pie gatava kora un uzreiz var strādāt ar mākslinieciskām detaļām. Tas ir apliecinājums tam, cik nopietni cilvēki uztver iespēju dziedāt kopā.
Īpaši iepriecina tas, ka iniciatīvā iesaistījušies visdažādāko paaudžu cilvēki. Lielākajai daļai ir iepriekšēja koru pieredze, taču daudzi atzīst, ka “Dziedam kopā” viņos no jauna atmodinājusi mīlestību pret dziedāšanu. Vēl vairāk – daudzi saka, ka pēc šīs pieredzes plāno pievienoties kādam korim.
Tas, manuprāt, ir viens no būtiskākajiem šīs iniciatīvas ieguvumiem. Tā ne tikai dod iespēju cilvēkiem piedzīvot kopdziedāšanas prieku, bet arī stiprina Latvijas koru kustību ilgtermiņā. Dažiem tā ir atgriešanās pie sen iemīlētas nodarbes, citiem – pirmais solis ceļā uz regulāru dziedāšanu korī.
Pavisam drīz šie cilvēki kopā ar tūkstošiem dziedātāju no Latvijas un diasporas koriem saplūdīs vienā elpā un vienā dziesmā. Taču iniciatīvas lielākā vērtība jau ir kļuvusi redzama. Tā ir parādījusi, ka vēlme būt kopā bieži vien ir spēcīgāka par domstarpībām, aizspriedumiem un dažādiem ārējiem apstākļiem.
Ja pusotra mēneša laikā 2500 cilvēku atrod laiku, drosmi un motivāciju pievienoties kopdziedāšanas iniciatīvai, tad tas nozīmē, ka Latvijas kora dziedāšanas tradīcija nav tikai mūsu vēsture. Tā joprojām ir dzīva cilvēkos.
Un galu galā tieši tas, manuprāt, nosaka mūsu koru kultūras nākotni. Nevis tas, cik daudz par to runājam, bet gan tas, cik daudz cilvēku joprojām vēlas dziedāt kopā.
