VIDEO. Polārlāči iemitinājušies pamestā Arktikas meteoroloģiskajā stacijā 7
Fotogrāfs Dmitrijs Kohs pirms pāris gadiem bija devies ceļā uz Vrangeļa salu, UNESCO atzītu dabas rezervātu, kas kalpo kā patvērums dzīvniekiem. Piestājot Krievijas Federācijas Čukotkas autonomajā apgabalā, viņu sagaidīja pārsteigums – polārlāči bija iemitinājušies pamestā Koljučinas meteoroloģiskā stacijā.
Neparasto stāstu fotogrāfs uzticējis izstāstīt “The Guardian“. Par polārlāču fotografēšanu Dmitrijs bija sapņojis jau sen. Iepriekš viņš bija fotografējis dabu un savvaļas dzīvniekus – sākumā hobija līmenī, bet vēlāk tas pārauga par viņa pamatnodarbošanos, kas aizņem lielu viņa dzīves daļu.
Visvairāk Dmitrijam patīk fotografēt lielus jūras dzīvniekus gan iznākušus krastā, gan zem ūdens. “Ne visi zina, bet zoologi polārlāčus klasificē kā jūras zīdītājus, jo tie lielāko daļu laika pavada uz ledus gabaliem prom no sauszemes,” piebilst fotogrāfs.
Uz Zemes nav daudz vietu, kur lielā skaitā var sastapt polārlāčus. Viena no tām ir Krievijas Vrangelas sala, UNESCO aizsardzībā esošais dabas rezervāts, ko mēdz dēvēt par polārlāču dzemdību nodaļu. Vieta ir ļoti nepieejama, kas ir slikta tūristiem, bet – lieliski dzīvniekiem.
Gatavošanās ekspedīcijai uz Vrangeļa salu ilga gandrīz divus gadus. 2021. gada augustā ar nelielu ledus klases buru jahtu ekspedīcijas komanda devāmies ceļā uz Čukotkas ziemeļiem.
“Mēs devāmies apmēram 2000 km gar krastu, apstājoties pamestos līčos un fotografējot pelēkos kuprvaļus. Mēs satikām neticami daudz dažādu putnu, vairākus brūnos lāčus, jūras lauvas un roņus. Devāmies nirt ar akvalangu Čukču jūras ūdeņos, kas izrādījās dzīvības pilni. Es jutos tā, it kā atrastos paralēlā visumā. Gāja dienas un nedēļas. Ainavas mainījās desmitiem reižu: saulainas oļu pludmales, stāvas klintis, kalni un tundra. Beidzot, pabraucot garām Dežņeva ragam un virzoties uz Vrangeļa salu, sākām sastapt peldošo jūras ledu, kas bija neparasts šim gadalaikam. Tika pieņemts, ka ledus mala atradīsies daudz tālāk uz ziemeļiem.
Kādu dienu bija gaidāmi slikti laikapstākļi, un kapteinis nolēma piestāt pie mazas Koljučina salas, lai meklētu patvērumu no vētras. Koļučina ir pazīstama ar polāro laika staciju, kas tajā darbojās padomju laikos. Lai gan stacija tika slēgta 1992. gadā, pamestais ciems joprojām atrodas uz salas,” skaidro Dmitrijs.
Piestājuši krastā, ekspedīcijas komanda ieraudzīja sirreālu skatu – pamestās meteoroloģiskās stacijas logos parādījās polārlāču galvas.
“Lāči staigāja pa mājām un starp mucām, kas sen bija atstātas uz salas. Vienlaikus redzeslokā bija aptuveni 20 dzīvnieki, galvenokārt tēviņi. Mātītes ar mazuļiem turējās malā, tuvāk salas krastiem. Todien izkāpt uz salas bija pārāk bīstami, tāpēc fotografēju ar dronu, kas aprīkots ar speciāliem zema trokšņa propelleriem. Es izmantoju arī dažus amata trikus, kas ļāva iemūžināt dzīvniekus, tos lieki netraucējot. Pēc kāda laika lāči praktiski ignorēja neparasto dūkoņu,” atminas fotogrāfs.
Pēc pasakainās ekspedīcijas Dmitrijs sazinājās ar vienu no Krievijas leduslāču ekspertiem Anatoliju Kočņevu, ar vēlmi noskaidrot, kāpēc polārlāči iemīļojuši apmesties pamestajā ēkā? Biologs, kurš daudzus gadus strādāja Čukotkā un Koļučinas salā, atbildējis, ka pirmkārt, polārlāči pēc dabas ir ļoti zinātkāri, tāpēc viņi vienmēr cenšas iekļūt pa jebkuru neaizslēgtu logu vai durvīm. Un, otrkārt, diemžēl šie dzīvnieki tradicionāli tika medīti, un tāpēc viņi izmanto šīs mājas kā aizsardzības veidu no cilvēkiem.
Lai arī ekspedīcija notika jau pirms diviem gadiem, fotogrāfs Dmitrijs Kohs turpina dalīties sociālajos tīklos ar skaistām bildēm un video.
View this post on Instagram
View this post on Instagram
View this post on Instagram
View this post on Instagram
View this post on Instagram
View this post on Instagram
View this post on Instagram
