Latvijas senvēstures pētnieks G. Zemītis atgādina, ka 13. gadsimta vidū attieksme pret sievieti un precībām mainījusies. Agrāk ar zināmu sociālo statusu bija runa par blakussievu turēšanu līdzās “īstajai” sievai, bet šajā laikā laulības sakarus sāk uztvert kā politiskās ietekmes nostiprināšanas veidu. Pēc šīs loģikas 13. gadsimta 40. gados Mindaugam nebija politiskas jēgas precēt latgaliešu pilskunga meitu, jo mūsdienu Latgales zemes jau bija Livonijas ordeņa teritorijā. Mīlestība tolaik lomu nespēlēja, bet kaislības izslēgt nevar. Galu galā Mindaugu taču nogalināja, jo viņš iekāroja cita sievu. 16
Uz tādu vēstures avotu neesamību, kas vēstītu par Martas izcelsmi un pirmskristīgo vārdu, norāda arī arheologs Andris Šnē: “Diez vai Mindaugs, kas vērtējams kā varaskārs un nežēlīgs reālpolitiķis, centās apvienot visas baltu tautības vienotai cīņai pret krustnešiem. Mindauga politiskās intereses bija saistītas ar viņa paša varas nostiprināšanu un jaunizveidotās Lietuvas valsts robežu paplašināšanu, iekarojot arī citu baltu grupu apdzīvotās kaimiņzemes.” Līdzīgi pamatojuma trūkst nostāstam par Mindauga noslepkavošanu un apbedīšanu pie Aglonas. Šnē to raksturo kā vīziju, kas balstās nepārbaudāmām un apšaubāmās 17. gadsimta ziņās par it kā atrasto Mindauga kapakmeni.
Pašiem lietuviešu vēsturniekiem ir ap desmit versiju par to, kur risinājušies traģiskie notikumi. Un ne jau Latvijas teritorijā, kas bija Livonijas ordeņa zeme. “Nebūtu saprotams, kāpēc 1263. gadā Mindaugam, turklāt vien ar nelielu pavadoņu grupu, bez plašāka karaspēka konkrētajā vēsturiskajā situācijā būtu jāatrodas latgaļu zemēs, ar kuru virsvaldniekiem, īpaši jau Vācu ordeni Livonijā, Mindauga Lietuva tobrīd karoja,” spriež A. Šnē.
