Krista Anna Belševica: “Cilvēku radošums ir tas, kas ļauj teikt, ka brīvā griba eksistē.”
Krista Anna Belševica: “Cilvēku radošums ir tas, kas ļauj teikt, ka brīvā griba eksistē.”
Foto: Anda Krauze

“Viņai patīk melnas pildspalvas.” Kristas Annas Belševicas dzeja 0

Dzejniece Krista Anna Belševica (1993) savu pirmo dzejas publikāciju piedzīvoja interneta žurnālā “Satori” 2016. gadā. Pēc gada sekoja viņas pirmais dzejas krājums “Medījot dzīvi” (“Zvaigzne ABC”).

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Rīdzinieks nepatīkami pārsteigts, kā izskatās vietā, kur noslīka Roberts: “Tur viss ir sabrucis… Šādas vietas nedrīkst būt publiski pieejamas!” 62
Lasīt citas ziņas

Mācījusies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā spēlēt saksofonu, tad studējusi Latvijas Universitātes baltu filologos, nu jau Krista Anna ieguvusi maģistra grādu sociālajā antropoloģijā Rīgas Stradiņa universitātē. Viņa ir ne tikai dzejniece, proziste un kritiķe, bet arī pētniece, kura ķērusies pie trimdas literatūras Rakstniecības un mūzikas muzejā.

– Par ko tu bērnībā sapņoji kļūt, “kad pieaugsi”?

CITI ŠOBRĪD LASA

K. A. Belševica: – Manas intereses mainījās, šķiet, atkarībā no seriāla/filmas, ko vakaros skatījos. Vienu brīdi gribēju būt policiste ar vilku suni, citā brīdī – juriste (obligāti blonda un ļoti gudra).

Bet vispār bērnībā mana galva bija pārāk pilna fantāzijām, lai domātu par reālo dzīvi.

Iztēlojos sevi kā varoni dažādās fantastiskās realitātēs, pārsvarā, kā jau tas bērnu grāmatās un multiplikācijas filmās notiek – glābjot pasauli.

– Nez kāpēc nemitīgais nostalģijas motīvs literatūrā liek domāt, ka bērnība mums dažreiz atņem spēju rīkoties pēc pašreizējā prāta un noveļ vainas uz pagātni. Kā tev šķiet?

– Pieņemu, ka par to mūsdienās runā katrā terapijas sesijā un tā noteikti arī daļēji ir. Bieži vien tas kaitina, jo liek tev domāt, ka esi ierobežots un determinēts savā pagātnē. Taču, runājot par to pašu literatūru, jāpiebilst, ka tas ir izcils veids, kā no šī iegrožojošā loka izrauties.

Rakstīšanai tāpat kā lasīšanai ir terapeitisks efekts.

Tas ļauj reflektēt par sevi un citiem, domāt par esošo un iespējamo. Manuprāt, cilvēku radošums ir tas, kas ļauj teikt, ka brīvā griba eksistē, ka nav tikai sociālas vai psiholoģiskas, varbūt pat bioloģiskas determinācijas.

– Varbūt tu vari raksturot – kāds ir 21. gadsimta pirmās puses dzejnieces tipāžs?

– Jāsāk ar to, ka mūsdienās tieši ir visai ierasti izvairīties no dzimumdiferencētības. Neizturēties kā sievietei vai vīrietim, bet izvēlētam un rūpīgi izstrādātam tēlam.

Mūsdienās katrs grib atšķirties un veido sevi kā zīmolu.

Ne tikai instagramā, bet arī dzejā. Tu vairs nevari izskatīties un izturēties vienkārši “kā dzejnieks” – tev ir jāatšķiras.

– Tavs topošais dzejas krājums – vai tas top un uz kādiem pamatiem?

– Grūti jau tā aprakstīt pāris teikumos veselu dzejoļu krājumu. Piedevām – par savu topošo krājumu esmu visai noslēpumaina. Pat periodikā nepublicēju neko no tā, ko plānoju likt krājumā. Īsumā varētu teikt – pirmajā krājumā vairāk domāju par to, kas ir laba dzīve vai dzeja, bet otrajā domāšu par to, kas ir dzīve vai dzeja vispār.

Reklāma
Reklāma

– Kas tevi ir iedvesmojis/sadusmojis pēdējā laikā latviešu literatūrā?

– Mani iedvesmoja pēdējie VKKF konkursa rezultāti. Šogad iznāks tik daudz labu autoru darbu, ka gandrīz jau sāku plānot laiku, kad to visu izlasīt. Esmu savtīgs cilvēks, un mani padara vienaldzīgu tas, kas man neliekas interesants, dusmu man nav. Mani sajūsmina interesantais.

Bet tas nav nekas konkrēts, bet var būt viens stāsts kādā žurnālā vai atsevišķs dzejolis. Kamēr man ir ko lasīt, ir labi.

– Bet kritikas ziņā – tu redzi kādas kopsakarības?

– Prozā pašlaik dominē klasiskāki stāsti un scenāriji. Klasiska forma, klasisks sižets, dažkārt to papildina socioekonomiska kritika. Tas viss mani saista mazāk un, ja gribu lasīt prozu, lasu ārzemju autorus. Pēdējā laikā mani saista Korejas literatūra.

Dzejā savukārt cilvēki vairāk pievēršas eksperimentiem,

tiecas nevis uz perfekto, bet uz jauno, interesanto. Tas man patīk vairāk. Pēdējā gadā izlasīju vairākus ļoti jauneklīgus un interesantus prozas stāstus, kas nāca tieši no jaunās paaudzes autoriem. Tas bija ārkārtīgi atsvaidzinoši.

Dzejas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Šīs dzejas varoņiem aktuālas ir jaunas dzīves un kārtības alkas, zināms kailums un tomēr aizsargājoša šķīstība. Kristas Annas Belševicas topošais dzejas krājums risinās dzejas metafiziskās problēmas, bet šeit drīzāk jārunā par dzīves metafiziku.”

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Kristas Annas Belševicas jaunākajā dzejā.

Viņi nekad nesatiekas

***

viņai patīk melnas pildspalvas

lai arī viņa ir lasījusi

ka prāts labprātāk uzsūc sevī zilu tinti

viņa strīdas tikai

pazeminot balss tembru līdz čukstam

izģērbjot svešas pagātnes pieredzes

pavisam kailas

viņa šķiro cilvēkus kā atkritumus

atkārtoti izmantojamos un neizmantojamos

atsevišķas krāsas konteineros

trīsdesmit pirmajā datumā viņa izmazgā visas virsdrēbes

un pirmajā sēž mājās

atbild uz darba e-pastiem

ietinusies segā

pavisam neapģērbta

***

viņam patīk baltas bikses

lai arī viņš ir lasījis

ka balts liek izskatīties kājām un pēcpusei resniem

viņš runā tikai

piezemējot balss tembru līdz dziļai dunoņai

izģērbjot citas balsis

līdz galam kailas

viņš šķiro savas pagātnes pieredzes kā atkritumus

pārstrādājamās un nepārstrādājamās

atsevišķas krāsas albumos

gada beigās viņš izmazgā visas attiecības

un gada sākumā sēž mājās

uz galda guļ apsveikumu kaudzīte no cilvēkiem

kuriem viņš nekad neatbildēs

***

viņai patīk pasaules neapķēzīts sniegs

lai arī tur kur viņa dzīvo

nav snidzis gadiem

viņa izvairās runāt skaļi

visbiežāk izvēlas nerunāt nemaz

izģērbjot sevi citu skatieniem

atstājot sevi neaizsargātu

viņa šķiro labo un ļauno

ļaujot sev pārmaiņus noticēt abiem

bet nekad nevienam neļaujot sevi pakļaut

pavasara priekšvakarā viņa sēž vannā

ietinusies baltās cerībās

un atceras sniegu

***

viņam nepatīk melnas domas

viņš ir pārliecināts ka tādās iekāpjot

var noķēzīt savas dzeltenās istabas čības

viņš sen jau nav ne ar vienu runājis

tikai ar sevi dažreiz klusām

kad ir pārliecināts ka viņa paša prāts

neko nesadzirdēs

viņš prātīgi šķiro cilvēkus

tā var tapt laimīgs

viņš ir lasījis

trīsdesmit pirmajā viņš izmet ārā pagājušā gada kalendāru

aizvēris miskastes vāku noskurinās

un brauc uz tuvējo lielveikalu pēc jauna

***

viņai ir bail no melniem kaķiem

lai arī viņas racionālais prāts saka

ka šādām bērnības māņticībām nav vietas

viņas jaunajā dzīvē

viņa mācās runāt skaļi

skaidri nosvērti un zinoši

izjaucot un saliekot kopā svešus prātus

nekad nevienu nešķirojot

viņasprāt visiem uz šīs pasaules ir vienādas tiesības

izmazgājusi matus viņa pāršķir lapu kalendārā

nometusi slapjo dvieli uz zemes kādam citam savākšanai

kailām pēdām viņa dodas uz viesistabu

lai pabūtu viena

***

viņam liekas ka melnbalts skatījums uz pasauli

ir mazliet pārspīlēts

tam viņš tic un tā viņš ir lasījis citus ticam

ja kāds nepiekrīt viņš strīdas

lokot savu balsi kā dārgu želejkonfekti

apģērbjot citus savās domās tā

ka tie vairs spogulī neatpazīst

savu seju

viņš neaizraujas ar šķirošanu

lai arī viņam ir savi principi

kurus viņš pasvītro grāmatās

ko lasa

ar dažādas krāsas flomāsteriem

laiks ir izdomāts koncepts viņš saka

kad kāds novēl laimi jaunajā vai vecajā gadā

tāpat kā laime viņš piebilst

jau atgriezies mājās