– Tātad brīnumainas dziedināšanas pastāv? 14
– Katra grēku nožēla jau pati par sevi ir pirmais priekšnoteikums gan dvēseles, gan miesas dziedināšanai. Gribētos pieminēt nu jau mūžībā aizsaukto Austrālijas latvieti Bruno Dāni, kurš cienījamā vecumā sajuta aicinājumu kļūt par katoļu priesteri un paspēja kalpot šeit, Latvijā. Dānis bija viens no cilvēkiem, kurš bija saņēmis harismu un spēju dziedināt.
– Bet kā cilvēku, kuram piemīt gaišreģa vai dziednieka spējas, var atšķirt no parasta blēža?
– Manuprāt, viena no pazīmēm, kāpēc nevajadzētu uzticēties šim cilvēkam, – ja viņš par pakalpojumu vispirms prasa naudu, patiesībā vienalga kādu materiālu labumu.
– Un kā ar horoskopiem?
– Jūs pats tiem ticat?
– Es ticu, ka vismaz mūsu platuma grādos cilvēku var iespaidot tas, vai viņš ir dzimis, piemēram, 1. aprīlī vai 1. oktobrī. Bērns, kurš pirmajos dzīves mēnešos redzējis daudz saules gaismas, var izaugt citādāks nekā tas, kurš pirmo pusgadu pavadījis telpās. Ne labāks, ne sliktāks, bet citāds. Bet es nekādi nevaru noticēt, ka dzīvi ietekmē zvaigžņu stāvoklis mūsu dzimšanas brīdī. Zvaigznes, ko mēs redzam šodien, neatspoguļo to patieso stāvokli telpā. Jo mēs jau redzam zvaigžņu izstaroto gaismu, kas līdz mums nākusi varbūt tūkstošiem gadu. Tā kā zvaigznes un pārējie debess ķermeņi atrodas nepārtrauktā kustībā, pa šo laiku tās sen jau ir mainījušas savu atrašanās vietu.
– Ja es jums tagad atbildētu ne kā garīdznieks, bet kā reliģiju pētnieks, tad teiktu – katra prakse, kas liecina par cilvēku interesi par garīgām parādībām, ir izpētes vērta. Aizraušanās ar zvaigžņu un planētu stāvokli, kas it kā nosakot cilvēku likteņus, Eiropā ienāca no Austrumiem pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem Āzijā. Tas viss ļoti atbilda tai nolemtības un fatālisma gaisotnei, kas valdīja Romas impērijas norietā. Tolaik romieši pat uz pirti negāja, ja zvaigžņu stāvoklis nebija “labvēlīgs”. Katoļu baznīca gan saka – ja tu ej pie zīlnieces un vēl cītīgi studē horoskopus, tad pirms komūnijas drošības labad atnāc arī uz grēksūdzi.
– Pazīstu cilvēkus, kuri nereti apmeklē divu, pat trīs konfesiju dievnamus. Luterāņiem jauns mācītājs, kurš turklāt vēl smuki runā, katoļiem grezns dievkalpojums, pie baptistiem skaisti dzied koris… Vai šāda tolerance raksturīga tieši Latvijai? Īrijā tas taču nebūtu iespējams!
– Šodien jau būtu. Viens no sekulārisma blakusproduktiem ir reliģiskas nenovīdības mazināšanās, kas izpaužas kā gatavība iegriezties citas konfesijas dievnamā. “Vai nav vienalga, kurā baznīcā cilvēks iet, galvenais, ka labs cilvēks!” mēs taču pazīstam šādu teicienu. Labākajā gadījuma šis cilvēks ir sapratis, ka Kristus ir Miera princis, ka nenovīdība un kaitēšana otram it kā Kristus vārdā nevar nākt no paša Kristus. Bet sliktākajā gadījumā tas var nozīmēt reliģisku relatīvismu.
Ja mēs no šodienas perspektīvas raugāmies uz 16. un 17. gadsimta reliģiju kariem Eiropā, tad tolaik iecietība nozīmēja vien nedaudz mazāku reliģisku dedzību. Ja kādā Vācijas valstiņā firsts bija tolerants pret citas konfesijas kristiešiem un šodien mēs viņu par to slavējam, tas drīzāk liecināja nevis par iecietību, bet par reliģisku vienaldzību.
Tradicionālās konfesijas jau sen izgājušas cauri šai neofīta jeb jaunpievērstā fāzei, kas raksturojas ar milzīgu dedzību, pat neiecietību. Atcerēsimies agresiju, ar kādu pret latviešu dainām nesen vērsās dažas pentakostāļu draudzes. Arī paši radikālākie islāmisti bieži nāk tieši no jaunpievērsto eiropiešu vidus.
Man pašam ļoti mīļa ir Kolka. Savulaik, gatavojoties pirmajam svētceļojumam no Kolkas uz Aglonu, šeit pēc lūgšanām dzima katoļu draudze, kas nav skaitliski liela, bet visai aktīva. Šodien Kolkā ir trīs baznīcas – luterāņu, pareizticīgo un katoļu. Es labi zinu, ka daži ciema iedzīvotāji tajās svētdienās, kad viņu baznīcā nav dievkalpojuma, garīgo stiprinājumu meklē otras konfesijas dievnamā.
