VVC vadītāja: “Latviešiem pašiem ir jāstāv stalti un jārunā latviešu valodā, nevis automātiski jāpāriet uz jebkuru citu valodu, kuru viņš māk” 0
Valstij ir jābūt aktīvai valodas politikas īstenotājai, kas veicina iedzīvotāju interesi, piedāvā praktiskus rīkus un stiprina valstisko piederību, sarunā ar aģentūru LETA pauda Valsts valodas centra (VVC) jaunā vadītāja Inese Muhka.
Latviešu valoda ir viena no apmēram 200 pasaules valodām, kurā runā vairāk nekā miljons cilvēku, tāpēc tā esot uzskatāma par pietiekami lielu valodu.
“Vienlaikus mēs esam maza valoda, ja raugāmies savā valstī, un mums ir jābūt stipriem un jānosargā latviešu valoda, neļaujot citām valodām to pārņemt,” uzsvēra Muhka.
Lai nosargātu latviešu valodu, ir jānodrošina tās kā valsts valodas funkcionēšana publiskajā telpā, vienlaikus saglabājot samērīgumu un ļaujot attīstīties arī citām valodām, kas šeit pastāvējušas, uzskata VVC vadītāja.
Līdztekus, viņas ieskatā, vienotas sabiedrības un informatīvās telpas pamats ir latviešu valoda, un tās pieejamību visos sabiedrībai būtiskos aspektos jānodrošina valstij. Bez iespējas iedzīvotājiem mācīties valodu un saprast publisko informāciju palielinās sabiedrības fragmentācijas riski.
“Būt vienotiem latviešu valodā ir mūsu sabiedrības pamats – gan pakalpojumos, gan izpratnē, gan saņemot un dodot informāciju,” viņa uzsvēra.
VVC vadītāja norādīja, ka šobrīd viens no svarīgākajiem valodas politikas uzdevumiem ir noslēgt pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā skolās. Lai tā būtu veiksmīga, nevis tikai formāla, pedagogiem ir jānodrošina visa nepieciešamā palīdzība.
VVC šajā procesā nav tikai uzraugs – centrs sniedz konsultācijas, pielāgo pārbaudes skolotājiem ērtākos apstākļos un sadarbojas ar direktoriem, uzsvēra Muhka. Viņa izcēla izglītības iestāžu vadības lomu reformas īstenošanā, jo skola ir kopiena, kur jāvalda atbalstošam mikroklimatam.
Lai gan skolotāju ar vājām zināšanām skaits sarūk, noteiktos reģionos problēma saglabājusies, īpaši Rīgā un Daugavpilī. Vienlaikus reforma nav pēkšņa – tā tiek īstenota gandrīz 30 gadus, un atbildība par personāla izvēli ir jāuzņemas pašvaldībām un skolu direktoriem, atgādināja VVC vadītāja.
“Mēs fokusējamies uz pedagogiem, bet aizmirstam par bērniem un viņu ģimenēm. Katram bērnam ir tiesības zināt latviešu valodu, un skolai ir pienākums to nodrošināt,” viņa uzsvēra.
Runājot par latviešu valodas lietojumu valstī, Muhka kopumā to vērtē kā vienmērīgu, taču ir reģioni, kuros lietojums ir mazāks, un tie būtu īpaši jāatbalsta. Viņa atzinīgi vērtē Latgales kultūru, norādot, ka latgaliešu valoda jānovērtē kā vērtība, taču jāstiprina arī pārliecība lietot literāro latviešu valodu.
“Ja mēs raugāmies, piemēram, starp Rīgu un Daugavpili, tā atšķirība nav tik kritiska, lai mēs teiktu, ka Daugavpils ir pilnīgi noslāņojusies. Tā nav,” novērojusi Muhka.
Viņa norādīja uz valsts pienākumu nodrošināt latviešu valodas apguves iespējas visos reģionos, turklāt ne tikai caur formālu mācību procesu, bet arī caur iekļaujošiem, sadzīviskiem veidiem, piemēram, grāmatu klubiem vai tējas vakariem.
Muhka cer, ka institūcijas, piemēram, Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādņu īstenošanas uzraudzības padome, uz problēmām paraudzīsies reģionālā griezumā un rosinās ilgtspējīgu, vienmērīgu atbalstu visā Latvijā.
“Latviešu valoda nav tikai tiem, kas runā perfekti. Latviešu valoda ir mums visiem,” viņa uzsvēra, aicinot nebaidīties kļūdīties un veidot vidi, kurā valodas apguve notiek dabiski un draudzīgi.
Domājot par latviešu valodas apguvi mazākumtautību pārstāvjiem un ieceļotājiem, Muhka norādīja, ka jēdziens “latviešu valoda kā otrā valoda” vairs nav precīzs. Mūsdienās arvien biežāk runa ir par latviešu valodu kā svešvalodu, it īpaši attiecībā uz ārvalstu darba spēku un studentiem.
“Mums jākoncentrējas uz valodas apguvi kā svešvalodu, jo valodas tendences mainās,” viņa uzsver, piebilstot, ka valsts politika šajā jomā šobrīd nav pietiekami efektīva.
Jauniešu vidū latviešu valodas lietojums ir stabils, un viņi spēj pielāgoties dažādām saziņas situācijām. Vienlaikus problēmas saglabājas ar citu valstu iedzīvotāju integrāciju. Muhka norādīja uz gadījumiem, kad latviešu valodas mācības ir virspusējas un ierobežotu laika posmu.
“Tas nav pietiekami, lai iekļautos sabiedrībā,” norādīja centra vadītāja.
Viņasprāt, latviešu valodas mācībām ir jābūt praktiskām, regulārām un dabīgā vidē, piemēram, veikalā, uz ielas, kinoteātrī vai citur. Šāda kultūrizglītība veicina ne tikai valodas prasmes, bet arī iekļaušanos sabiedrībā.
Muhka arī kritizēja esošo formālo pieeju: “Šobrīd ir tā, ka tik, cik augstskolas izpilda šo apmācību procesu, tik arī ir. Pēc tam cilvēkiem vairs netiek dota iespēja, ne kāds arī pajautā, vai viņi vēlas, līdz ar to viņi noslāņojas savā vidē.”
Līdztekus VVC vadītāja norādīja uz iedzīvotāju atbildību runāt tikai latviešu valodā – nereti paši latvieši neļauj otram runāt latviešu valodā.
“Latviešiem pašiem ir jāstāv stalti un jārunā latviešu valodā, nevis automātiski jāpāriet uz jebkuru citu valodu, kuru viņš māk. [..] Runā latviešu valodā, un ar tevi sarunāsies latviešu valodā,” uzsvēra Muhka.
