Dabā
Zaļā Latvija

“Mums nav jābūt arāju tautai!” Vai revolūcija lauksaimniecības praksē?8


Zemnieku saimniecībā “Dzeņi” augsne netiek arta, bet irdināta līdz 10 cm dziļumam. Vārpata netiek apvērsta, bet nogriezta.
Zemnieku saimniecībā “Dzeņi” augsne netiek arta, bet irdināta līdz 10 cm dziļumam. Vārpata netiek apvērsta, bet nogriezta.
Foto: Karīna Miezāja

Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Eiropas striktais zaļais kurss ir neapstrīdams – lauksaimniekiem ir jāpāriet uz videi draudzīgāku un saudzīgāku saimniekošanu, tādējādi jāpārskata līdzšinējās saimniekošanas metodes, izmantotā agrotehnika, augu aizsardzības līdzekļi un augsnes apstrādes paņēmieni.

Vai jaunās metodes būtu uzskatāmas par revolucionārām? Un vai tās būtu piemērotas tikai bioloģiskajai lauksaimniecībai? Nebūt ne! Par daudzām var droši teikt, ka tās ir tikai labi aizmirstas vecās. Un jau šodien daudzu Latvijas lauksaimnieku, tostarp konvencionālo, pieredze to uzskatāmi pierāda.

Strādāt inovatīvi nenozīmē pāriet uz visjaunākajām tehnoloģijām, investējot milzu līdzekļus tehnikas parka modernizācijā, vai pilnībā atteikties no ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem un minerālmēslojuma, iespējams, pakļaujot riskam potenciālo ražu un tās kvalitāti. Patiesībā tas nozīmē strādāt atbildīgi, domājot nevis par tūlītēju vai pāris sezonu peļņu, bet gan par ilgtspējīgu saimniekošanu, kas būtu saistoša arī nākamajām paaudzēm.

Tādējādi būtu svarīgi jau šobrīd saprast, kādas ir praktiskās iespējas, metodes, tehnoloģijas, kas ļautu tuvināties izvirzīto zaļo mērķu sasniegšanai lauksaimniecības praksē.

Augu maiņa un starpkultūras –peļņai ilgtermiņā

Vissvarīgākā sadaļa, runājot par tradicionālo lauksaimniecību, ir augu maiņa. Tā uzskata LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs, mehanizācijas un vides eksperts Jānis Kažotnieks.

Viņš arī skaidro, kāpēc: “Mums pamazām vajadzētu pārstāt domāt kategorijā – cik es nopelnīšu rīt, bet mēģināt pārorientēties uz kategoriju – cik es nopelnīšu pēc desmit gadiem, ilgtermiņā. Teiksiet: bet man jāatmaksā bankai kredīti, un tādā garā! Jautājums – par ko ir šie kredīti? Cik pamatota un ilgtspējīga bijusi tehnoloģijas izvēle? Vai mums tiešām vajag visus šos dzelžu kalnus, kas kādam arī jāvelk?

Vai mums vajag caur skursteni izlaist 50 litru vairāk degvielas, ja ražas līmenis faktiski nemainās? Jo agrāk sapratīsim, ka griežamies vāveres ritenī, jo agrāk spēsim no tā tikt ārā. Jebkuram loģiski domājošam cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, ka kvieši–rapši–kvieši ilgtermiņā nerullē. Daba nemīl vienveidību – daba ir daudzveidīga!

Pieņemsim, nākamgad neiegūšu tādu naudu no kviešiem vai rapšiem, bet pēc tam, piemēram, nevajadzēs tik daudz tērēt mēslojumam un papildus vēl varēšu nodot savus zirņus vai pupas.”

J. Kažotnieks atgādina, ka augot augs ar saknēm uzņem no augsnes barības vielas un ūdeni. Ar lapām un stumbru tiek uztverta saules gaisma, ūdens un ogļskābā gāze. Tas viss fotosintēzes procesā tiek pārvērsts dažādu veidu cukuros, no kuriem aptuveni trešdaļa caur saknēm tiek atdota augsnei, bet atbrīvojies skābeklis nokļūst atpakaļ gaisā, ļaujot mums visiem elpot.

Augs, barojot augsni, nodrošina ar barības vielām (dažādiem cukuriem) tos dzīvos organismus, kas dzīvo augsnē, bet tie savukārt ražo barības vielas, kas nepieciešamas augiem.

Tā kā augsnē dzīvo ļoti dažādu veidu organismi, kam katram vairāk garšo kāds cits cukurs, vitāli svarīgi ievērot pēc iespējas dažādu augu maiņas plānu, jo katrs augu veids arī ražo atšķirīgus cukurus, tādā veidā nodrošinot augsnes dzīvajiem organismiem plašāku ēdienkarti. Fotosintēzē ar augu palīdzību gaisā esošais ogleklis tiek burtiski iepumpēts augsnē, tādējādi vienlaikus palielinot arī trūdvielu daudzumu.

Lai nodrošinātu maksimālu saules gaismas izmantošanu augsnes organiskās vielas palielināšanā, augsnei visā augu veģetācijas periodā būtu jābūt klātai ar augiem. Vienlaikus šie augošie augi ļoti labi izmanto augsnē esošās barības vielas, neļaujot tām izskaloties un iztvaikot. Lai panāktu, ka tīrums ir zaļš visu cauru gadu, ieteicams audzēt starpkultūras, tās sējot gan tīrsējā, gan arī pasējā kādam citam kultūraugam.

J. Kažotnieks aicina vērst uzmanību vēl vairākām svarīgām patiesībām: “Augsnei nav jāatpūšas! Tajā vienmēr ir kāds, kam gribas ēst, tāpēc tur nepārtraukti jābūt barībai. Augsnei nav jāizsalst! Irdināšanas funkcijas dabiskāk un bez maksas veic augsnē dzīvojošie organismi un augu saknes, nevis kāds augsnes apstrādes agregāts.

Slimības nav obligāti jāaprok, ja izvēlamies atbilstošu augu maiņu un ļaujam slimībām nomirt pašām, nekaitējot augiem. Arī nezāļu sēklas nav jēgas aprakt vienas, ja virskārtā tiek izceltas iepriekšējā gadā apraktās.

Der atstāt garākus rugājus, pārējo sasmalcināto apēdīs augsnē dzīvojošās dzīvās radības. Ar laiku apēdīs tik strauji, ka nekādas slimības un patogēni tajos nepaspēs savairoties.

Papildus vēl uz augsnes virskārtas esošie salmi neļaus uzdīgt nezāļu sēklām. Galvenais ir konstanti rūpēties par augsnes bioloģiju – tā izdarīs visu pārējo, ilgtermiņā atdodot atpakaļ ieguldījumus ar uzviju.”

Uztvērējaugu loma un potenciālā ietekme

Pēc divu gadu darba Lietuvas Vides politikas centra vadībā un kopā ar partneriem no Vītauta Dižā universitātes Agroresursu un ekonomikas institūtā (AREI) pabeigts projekts “Optimāli uztvērējaugu izmantošanas risinājumi pārrobežu upju – Venta un Lielupe – baseinu piesārņojuma mazināšanai, kas tika atbalstīts programmā “Interreg V–A Latvija–Lietuva. Programma 2014–2020″.”

Pētījumi tika vērsti uz uztvērējaugu audzēšanu kā vienu no daudzsološākajiem agrovides pasākumiem, divas sezonas vairākos variantos ierīkojot uztvērējaugu audzēšanas demonstrējumus, kā arī novērtējot uztvērējaugu audzēšanas potenciālu, vērtējot izmaksas un iespējamos nosacījumus atbalsta pasākumu ieviešanai par uztvērējaugu audzēšanu Latvijā un Lietuvā.

Pēteris Lakovskis, AREI pētnieks: “Uztvērējaugi uzņem barības vielas, neļaujot tām izskaloties, palielina barības elementus augsnē, samazina augsnes eroziju, saglabā un palielina organisko vielu augsnē. Atkarībā no izvēlētajiem uztvērējaugiem tie var uzlabot augsnes struktūru, kā arī ierobežot nezāles un kaitēkļus.”

Jāatzīmē, ka jēdziens “uztvērējaugi” (angliski – “catch crops”) Latvijā ir salīdzinoši jauns, tāpat kā zināmā mērā pēc funkcijām līdzīgās “starpkultūras” (“intermediate crops”) un “sedzējaugi” (“cover crops”). Arī zaļmēslojumā audzētie kultūraugi daļēji veic tās pašas funkcijas ko uztvērējaugi.

P. Lakovskis: “Dažādām uztvērējaugu sugām atkarībā no to sakņu dziļuma ir atšķirīgs augsnes slāpekļa uzkrāšanas potenciāls. Tādi uztvērējaugi kā redīsi, rutki, ziemas rapši un facēlija izdzen dziļākas saknes agrāk nekā graudaugi (rudzi, auzas) vai viengadīgā airene. Tāpēc tie labāk spēj samazināt slāpekļa noplūdi.

Dažos gadījumos ātri augošie krustzieži var samazināt slāpekļa noplūdi pat vairāk nekā par 80%. Pākšaugu ietekme uz slāpekļa noplūdes samazināšanu ir neliela, jo tie saista galvenokārt atmosfērā, nevis augsnē esošo slāpekli. Aprēķināts, ka uztvērējaugu izmantošana var novērst vairāk nekā 10 kg/ha slāpekļa noplūdes ūdenstilpēs, ja tiktu pilnībā izmantots uztvērējaugu audzēšanas potenciāls.”

Pētnieks teic, ka saskaņā ar veikto pētījumu pākšaugiem ir visaugstākais potenciāls pārpalikušā slāpekļa atdošanā. Pākšaugi atstās apmēram 30–40 kg minerālā slāpekļa nākamajiem kultūraugiem.

Līdzīgu daudzumu var atdot arī sinepes un eļļas rutki. Divas trešdaļas no pākšaugiem pieejamā slāpekļa tie saista no atmosfēras, savukārt sinepes un eļļas rutki saista augsnē esošo slāpekli, šādi nodrošinot divpusēju labvēlīgu efektu – tie novērš pārpalikušā slāpekļa noplūdi un atdod to nākamajiem kultūraugiem.

Uztvērējaugiem ir pozitīva ietekme uz SEG līdzsvarošanu, pateicoties oglekļa piesaistei (uzkrāšanai), kā arī zināms SEG samazināšanas efekts ir saistīts ar izmaiņām slāpekļa oksīda (N2O) emisijās. Uztvērējaugu audzēšanas sagatavošanā un likvidēšanā ir nepieciešams veikt papildu darbības, kurās var rasties CO2 emisijas, taču emisiju kopsumma uztvērējaugu audzēšanā nav negatīva.

P. Lakovskis stāsta, ka uztvērējaugiem ir zināma loma arī kaitīgo organismu – nezāļu, slimību un kaitēkļu – samazināšanā un apkarošanā gan tradicionālās lauksaimniecības, gan bioloģiskās lauksaimniecības sistēmā. Uztvērējaugi aizņem platības un izmanto resursus, kas citādi būtu pieejami nezālēm.

Saskaņā ar pētījumiem un lauku izmēģinājumiem, kas veikti līdz šim, vislabākās spējas nezāļu samazināšanā uzrāda baltā sinepe, rapši, redīsi, rutki, ziemas rudzi, auzas un griķi. Šie uztvērējaugi var samazināt nezāļu blīvumu par vairāk nekā 70%. Salīdzinājumam – zirņu, ložņu āboliņa, smiltāja vīķa, facēliju, kā arī daudzziedu airenes un daudzgadīgās airenes nezāļu samazināšanas potenciāls ir daudz zemāks un nepārsniedz 30%.

Uztvērējaugiem var būt būtiska loma augsnes erozijas kontrolē. Ātri augošās kultūras palīdz saglabāt augsni, samazina augsnes garozas veidošanos un aizsargā pret eroziju, kas var rasties vēja un lietus ietekmē.

Erozijas kontrolei bieži vien tiek izmantotas tieši graudzāles, jo tās ātri izveido zelmeni, aizsargājot augsni pret tiešu lietus ietekmi, tām ir bārkšsaknes, kas palīdz samazināt augsnes eroziju, kā arī tām ir augsts blīvums, kas samazina lietus noteces ātrumu, uzsver AREI pētnieks.

Uztvērējaugu audzēšana galvenokārt tiek atbalstīta kā zaļināšanas pasākums, kā arī caur dažādiem agrovides un klimata pasākumiem, kas paredzēti dalībvalstu un to reģionu Lauku attīstības programmās.

Viena no galvenajām zaļināšanas prasībām saimniecībām, kam ir vairāk nekā 15 ha aramzemes, ir nodrošināt vismaz 5% ekoloģiski nozīmīgu platību (ENP) īpatsvaru no aramzemes. Lai izpildītu šo prasību, valstis varēja izvēlēties iespēju pie ENP veidiem iekļaut arī uztvērējaugus.

Apvērst vai neapvērst

Tradicionālā graudkopība nav iedomājama bez augsnes apstrādes. Tā ir jāveic, un tā arī tiks veikta, vien jautājums – cik intensīvi? Patlaban SEG emisiju aizsegā tiek lauzti šķēpi tieši par augsnes apstrādes tehnoloģijām. Visdiskutablākais allaž bijis jautājums: zemi art (apvērst) vai neart (neapvērst)?

Līvija Zariņa, AREI Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece: “Nav apšaubāms, ka galvenās SEG ir oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4) un slāpekļa gāzes (N2O), kas bioķīmisku procesu rezultātā veidojas arī augsnē.

Cik daudz? Kā nu kurā vietā un atkarībā no tā, kas augsnē veikts. Tāpat lieki apšaubīt, ka augsnes apstrādes tehnoloģisko operāciju laikā notiek mākslīga iejaukšanās augsnē notiekošajos dabiskajos, tostarp bioķīmiskajos, procesos, arī tajos, kas saistīti ar oglekļa un slāpekļa apriti.

Augsnes apstrādes laikā tiek raustīti augsnes agregāti un izjaukta augsnes mikroorganismu ierastā darbība. Augsnes kustināšana, konkrēti – aršana, sekmē augsnes organiskā oglekļa atbrīvošanu, tādējādi dodot iespēju tam savienoties ar skābekli un veidot CO2.

Savukārt samazināta augsnes apstrāde minētos nevēlamos procesus nerosina, gluži otrādi – sekmē mitruma uzkrāšanos augsnē, tādējādi izlīdzinot augsnes temperatūras svārstības un potenciāli samazinot CO2 plūsmas un aizturot oglekli augsnē.”

Augsnes pētnieki esot noskaidrojuši – ja augsni neapvērš, tās virskārtā (15–20 cm dziļumā) organiskā oglekļa krājumi palielinās, taču tajā pašā laikā dziļākajos slāņos (30 cm un dziļāk) apstrādes veida ietekme uz oglekļa (C) daudzumu ir minimāla.

C uzkrāšanās raksturs mainās arī līdz ar augsnes apstrādes intensitāti. Tomēr vairākums pētnieku uzsver, ka daudz lielāka ietekme uz C kustību ir citiem faktoriem, piemēram, klimatiskajiem apstākļiem un tādu augu audzēšanai, kam ir dziļa sakņu sistēma.

Jānis Kažotnieks, LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs, mehanizācijas un vides eksperts: “Ar aršanu mēs vispirms mēģinām augsni uzirdināt. It kā jau laba doma, bet… Vai mums augsne jāirdina pašiem, tērējot dārgu degvielu, izmantojot dārgu darbaspēku un mašīnas, ja to labprāt pilnīgi bez maksas dara pati daba?

Ja negribam minētajam piekrist, padomāsim par to, ko darām ar augsni pēc aršanas. Labākajā gadījumā – ar vienu agregātu vienlaikus: šļūcam, lai nolīdzinātu; kultivējam, lai sakārtotu augsni sēšanai; pieveļam, lai izveidotu blīvu sēklas gultni; iesējam, lai būtu, ko novākt; atkal noblīvējam, lai panāktu maksimālu sēklas kontaktu ar augsni; uzecējam, lai pasargātu visu no mitruma iztvaikošanas.

Visas šīs operācijas, izņemot ecēšanu, uzarto augsni faktiski atkal sablīvē. Tātad – ar vienu roku dodam, ar otru atņemam. Katrā ziņā svarīgi izprast, ka katra augsnes kustināšanas reize ir ne tikai papildu izmaksas, bet tā arī veicina paātrinātu organiskās vielas noārdīšanās procesu, veicina siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas, sagrauj augsnes dabisko struktūru, veicina augu barības vielu izskalošanos/iztvaikošanu, veicina gan vēja, gan ūdens radītu eroziju.

Katru gadu katrā apartajā hektārā, apgriežot otrādi un pārvietojot par pusmetru veselus 2000 (!) kubikmetrus augsnes (ja aram 20 cm dziļi), mēs sagraujam dabisko ar organisko vielu bagātāko augsnes virskārtu, neļaujot tai laika gaitā kļūt biezākai. Tādā veidā mēs faktiski vēl palielinām augu barības vielu izskalošanās risku, jo šādai augsnei ir mazāks barības vielu saistīšanas potenciāls.”

Ar joslu apstrādi oglekli piesaista, nevis atbrīvo

Faktiski vienīgais augsnes apstrādes agregāts R. Kadirova saimniecībā – salmu ecēšas.
Foto: Anda Krauze

Rihards Kadirovs Sunākstes pagasta ZS “Jaunozoli” graudu audzēšanā ar joslu apstrādes (“strip-till”) tehnoloģiju oglekli piesaista, nevis atbrīvo. Konvencionālā, taču saudzīgā un dabai draudzīgā saimniekošana “Jaunozolu” saimniekam pērn ļāvusi Latvijā uzvarēt Pasaules dabas fonda konkursā “Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā”.

Intervijā žurnālam “Agro Tops” šāgada sākumā Rihards teica, ka augsnes apstrādei izmanto vien salmu ecēšas un sējmašīnu: “Sākām kā visi – ar aršanu. No saimniecības zemes kopplatības aptuveni 80% ir māla augsnes uz magnija bāzes. Tās nepakļaujas fiziskai apstrādei un neirst smalkos struktūragregātos. Uz minimālo augsnes apstrādi sākām pāriet 2012. gadā.

Tolaik pēc viegli sadalošām kultūrām, piemēram, rapšiem, augsni apstrādājām ar diskiem un sējām ar frēzes kombināciju. Rezultāts parādīja, ka ražas neatšķiras no tām, kur augsnes apstrādei izmantoja aršanu. Tas bija pirmais pamudinājums sākt domāt – kāpēc art, ja to var nedarīt? Kāpēc vajadzīgas milzīgās darbinieku un fiksētās tehnikas izmaksas?”

Rihards stāsta, ka vērtējis citu valstu pieredzi. Tiešās sējas metodes “no-till” (bezapstrādes tiešā sēja) un “strip-till” nāk no tiem reģioniem, kur darbošanās ar tradicionālajām metodēm nedod tādu rezultātu, kā gribētos, galvenokārt klimata dēļ. Par labu “strip-till” tehnoloģijai ZS “Jaunozoli” nosliecās smago māla augšņu dēļ.

R. Kadirovs: “Negribējām ražas kritumu tehnoloģiju maiņas procesā. “Strip-till” tehnoloģija ir drošāka, jo ar to irdina tieši tajā vietā, kur sēj sēklu. Irdināšana notiek ļoti šaurā 15 mm platā joslā, bet reāli josla, kas paliek starp rindām, ir neizkustināta, visas kapilārās sistēmas paliek neaiztiktas. Līdz ar to mitrums pa kapilāro struktūru ceļas uz augšu, un sausā pavasarī un nu jau arī rudeņos mums nav problēmu ar dīgšanu.

Tas ir pirmais ieguvums. Otrs ieguvums – nekustinot augsni, mēs neizjaucam tajā mikrobioloģijas līdzsvaru. Mikorizas, rizobija sēnes attīstās un dzīvo dabiskajā vidē. Vadziņā, kur sējam, irdinām augsni ļoti sekli, 8–10 cm dziļi. Lielajās lietusgāzēs “strip-till” tehnoloģija mums palīdz ar to, ka lietusūdens nepaliek augsnes virspusē.”

Kad saimniecībā no aršanas pārgāja uz minimālo augsnes apstrādi, pirmajā gadā raža pieauga – no 3,9 t/ha līdz 4,5 t/ha. “Kad smago mālu vairs near, nostabilizējas dabiskā augsnes struktūra, veidojas pareizais sakārtas blīvums.

Tādējādi uz lauka notiek izlīdzinātāka veģetācijas attīstība. Patlaban saimniecībā ar “strip-till” tehnoloģiju darbojamies piekto sezonu. Salīdzinājumā ar laiku, kad laukus arām, vidējās ražas ir kāpušas divkārt,” pieredzē dalās Rihards.

Mana pieredze

Mums nav jābūt arāju tautai

Jānis Kažotnieks
Arhīva foto

Jānis Kažotnieks, LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs, mehanizācijas un vides eksperts: “Aršana esot augsnes apstrādes pamatelements. To cilvēki atklāja aptuveni pirms 4000 gadiem. Par aršanu tiek runāts Bībelē, tā tiek apdziedāta mūsu tautasdziesmās. Aršana ir faktiski visur, tikai – ne dabā.

Mums ir arkli, diski, dziļirdinātāji, kultivatori, ecēšas, veltņi, sējmašīnas. Mums ir dažādas šo mašīnu kombinācijas. Un neskaitāmi ražotāji. Mums ir fantastiskas izvēles iespējas. Ir tikai viens jautājums – cik pamatota ir mūsu izvēle? Un ar ko pamatota? Vai mēs analizējam, vērtējam, mācāmies, rēķinām līdzi?

Kas tad tomēr ir galvenais? Galvenais ir, lai tas, ko atstājam pēc sevis, ir vismaz tādā pašā kvalitātē, kā bija pirms mums. Vai mums vajag maksimālās ražas par katru cenu? Vai mums vajag kviešus un rapšus, tikai pa brīžam iesējot vēl ko citu? Mēs, protams, varam mainīt tehnoloģijas, bet nekas nemainīsies, iekams nemainīsim attieksmi pret augu maiņu.

Saistītie raksti

Augsni pamazām noplicinām gan ar minēto augu maiņas politiku, gan arī pret oglekli augsnē izturoties neadekvāti. Minerālmēslus ievedam, pesticīdus ievedam, tehniku ievedam un izaudzēto produkciju pārsvarā nepārstrādātu izvedam. Un kas mums paliek pāri? Piesārņota Baltijas jūra un nauda, ko samaksāt par saviem ražošanas līdzekļiem un resursiem, nedaudz atlicinot arī sev.

Vai mēs šādā veidā saimniekojam ilgtspējīgi?”

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Veselam
“Jā, Covid-19 ir bīstams, bet tas ir pārspīlēts,” uzskata Apinis 33
8 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Pasaulē
“Tas ir rets notikums!” Otrdien Latvijā ieradīsies Francijas prezidents Makrons kopā ar kundzi Brižitu
3 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Uhaņā saražotais draņķis ir izrādījies no aplam izturīga materiāla taisīts.” Egila Līcīša feļetons 2
2 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Nepamodās no narkozes: zobārsta krēslā nomirst deviņus gadus veca meitenīte 2
6 stundas
LA
LA.LV
Laukos
“Šis ir liels zaudējums.” Nelikumīgi nozāģēts pie kāda latviešu strēlnieka kapa augušais dižkoks
7 minūtes