Pirmo reizi par to, ka jetiji mēdz “runāt”, pētnieki dzirdēja 2002. gadā, uzklausot amerikānieti Dženisu Kārteri no Tenesī pavalsts. Kārteru ģimene ilgstoši uzturējusi regulāru kontaktu ar lielpēžiem, kas dzīvojuši mežā netālu no viņu fermas jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Kārteri viņus baroja, piešķīra iesaukas, regulāri satikās, kā arī izveidoja viņu leksikas vārdnīcu, ko veidoja aptuveni 300 vārdi, kas, kā noskaidrojās vēlāk, galvenokārt patapināti no seno vietējo indiāņu valodas. Dženisas vectētiņš pat esot centies iemācīt lielpēžiem angļu valodu, kas gan neesot lāgā izdevies. 1
Turklāt Kārteriem bija šo būtņu izdalīto skaņu audioieraksti, un amerikāņu kriptolingvistikas (militāra nozare) speciālists Skots Nelsons ķērās pie to atšifrēšanas, konstatējot, ka tā vispirms ir gluži reāla vārdruna un lielpēži vārdus izrunā pusotru reizi ātrāk
nekā cilvēki.
Protams, tūlīt pat var jautāt: un kas gan Kārteriem liedza aprobežoties tikai ar audioierakstiem? Kāpēc viņi nav uztaisījuši nevienu videoierakstu vai kaut vai fotogrāfiju? Izrādās, patiesībā jājautā šādi: nevis kas, bet kurš to neļāva? Proti, tieši lielpēži arī nav to ļāvuši – tikai pašiem saprotamu iemeslu dēļ. Tieši tāpēc allaž visos foto un video attēlos, kas ir pētnieku rīcībā, un tādu esot pārsteidzoši daudz, redzams tikai jau prom ejošs jetijs. Piemēram, krievu kriptozoologs Antolijs Fokins regulāri izvietojis videokameras Vjatkas apkaimes mežos, cerot kaut vai nejauši nofilmēt jetiju, taču bijis spiests pārliecināties, ka šīm būtnēm piemīt fenomenālas telepātiskās spējas un tās vai nu vienkārši apiet ar līkumu tādas “lamatas”, vai pat sabojā aparatūru, nogāžot
un salaužot to.
