Latvijā

Atpakaļceļa uz Latviju tev nebūs? Saruna ar Vācijā strādājošo ārstu Kristapu Bokumu34


Kristaps Bokums
Kristaps Bokums
Foto – Karīna Miezāja

Kristaps Bokums jau trīs­arpus gadu strādā Vācijā, Esenes universitātes slimnīcā, kur viņš ir rezidents anestezioloģijā. Viņa pacientu vidū ir arī imigranti, kuri ieguvuši bēgļu statusu un saņēmuši valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Kāpēc jaunais ārsts par savas izglītības pilnveides vietu nav izvēlējies Latviju, un vai mūsu uztraukumam par imigrantu ievazātajām slimībām ir pamats?

K. Bokums: – 2012. gadā pabeidzu medicīnas pamatstudijas Rīgas Stradiņa universitātē, bet konkursā uz rezidenta vietu startēju Latvijas Universitātē. Izvēloties rezidentūru Latvijā, vienmēr ir jāizvērtē arī tālākas izaugsmes iespējas gan izglītības, gan finansiālā perspektīvā, tajā skaitā iespējas, kādas pavērsies pēc specializācijas apguves. Saprātīgi domājot, izvēle, kas jāizdara par konkrētas specialitātes apgūšanu, ne vienmēr nosveras par labu interesējošai medicīnas jomai – manā gadījumā anestezioloģijai un intensīvajai medicīnai. Tas pēc būtības arī izskaidro to, kādēļ katru gadu konkursos uz medicīnas rezidentūru ir specialitātes, kurās ir milzīgs konkurss uz vienu budžeta vietu, un ir tādas, kuras knapi spēj aizpildīt piešķirtās valsts budžeta vietas, tādējādi uzņemot šajās specialitātēs ne tos izcilākos medicīnas studentus. Pēc būtības rezidentūrā ir tādas medicīnas jomas, kuras apgūstot dzīves kvalitāte uzlabojas, un ir tādas, kurās dzīves kvalitāte paliek studenta līmenī nākamos četrus līdz sešus gadus.

– Kāpēc jūs nolēmāt doties projām?

– Pārliecinājos, ka rezidentūras kvalitāte Latvijā daudzās specialitātēs ir uz kritiskas robežas. Rezidents šeit var kaut ko iemācīties tikai līdz zināmam līmenim. Jo vairāk tu gribi izglītoties, jo saņemsi lielāku pretsparu no pieredzējušiem speciālistiem: paga, paga, mēs šeit esam kādi divi trīs korifeji, mēs pelnām pietiekami labu naudu, un konkurence mums nav vajadzīga! Arī tiem rezidentiem, kuriem ir kādas ambīcijas, kuri grib pilnveidoties, šādi apstākļi vienā brīdī kļūst apgrūtinoši.

Vācijā esmu rezidents anestezioloģijā un intensīvajā medicīnā. Ja salīdzinām profesionālās un personiskās izaugsmes iespējas Vācijā ar to, ko varētu sa­sniegt Latvijā, tad Latvijā tam būtu visai skumīgs dzīves turpinājums.

No mana kursa Rīgas Stradiņa universitātē rezidentūrā uz citām valstīm aizbraukuši vairāk nekā divdesmit jauno speciālistu. Diezgan izteikta ir tendence pēdējos gados, ka Latvijas jaunie ārsti brauc strādāt tieši uz Vācijas universitāšu klīnikām. Tagad latviešu ārstu uzvārdi vairs nav retums lielajās Vācijas vadošajās universitāšu slimnīcās Ķelnē, Diseldorfā, Berlīnē, Hamburgā un citās. Mēs savstarpēji uzturam kontaktus un esam sprieduši, ka pēc rezidentūras pabeigšanas varētu braukt atpakaļ uz Latviju, bet ir jautājums, kā mēs tiksim iekšā Latvijas veselības aprūpes sistēmā, jo tas tirgus ir noslēgts un tajā iekļūt ir ļoti grūti.

– Ar ko rezidentūra Vācijā atšķiras no jauno ārstu apmācības Latvijā?

– Vācijā jaunais ārsts pēc sešu gadu medicīnas studijām dodas pieteikties darbā slimnīcā kā ārsts. Pirms pieņemšanas darbā notiek pārrunas ar slimnīcas vadību.

Kad ierados Vācijā, arī es devos uz darba interviju. Visas sarunas, protams, notika vāciski. Valodu Latvijā iemācījos pietiekami labā līmenī. Tā bija patīkama darba intervija, kurā visu pārrunājām, arī mērķus, ko es vēlētos sasniegt rezidentūras laikā. Neslēpu, ka pēc pieciem gadiem, kad rezidentūru būšu pabeidzis, gribētu atgriezties Latvijā. Klīnikas vadītājs to akceptēja.

Vācijas sistēma pēc būtības ir tāda, ka jebkurš ārsts – gan rezidents, gan sertificēts ārsts – strādā slimnīcas labā, pelnot ar savu darbu naudu slimnīcai. Tiem ārstiem, kuri māca studentus un rezidentus, tiešais līgums ir tikai ar slimnīcu. Tas atšķiras no Latvijas, kur īsti neviens nav ieinteresēts rezidentu apmācīt. Vācijā cenšas rezidentiem iemācīt visas nepieciešamās iemaņas, ļaujot viņiem ārstēšanas procesu veikt pašiem, tajā skaitā arī praktiskās manipulācijas. Sertificētie, apmācīt tiesīgie ārsti pēc būtības tikai pieskata jaunākos kolēģus un palīdz ar padomiem. Ja kāds no kolēģiem ir pieļāvis kādu kļūdu, tad šī kļūda tiek pārrunāta klīnikas ietvaros, katrs gadījums tiek izanalizēts. Atšķirībā no Latvijas katrs rezidents tāpat kā sertificēts ārsts pēc būtības uzņemas pilnu atbildību par pacientu ar iespēju zaudēt medicīnas licenci, kas viņam piešķirta. Latvijā tas nav iespējams, jo rezidents ir pakļauts sertificētam ārstam, un ja nu radīsies kļūdas ārstēšanas procesā, galvenā atbildība būs sertificētajam ārstam. Vācijā jaunākajam medicīnas personālam uzticētās atbildības dēļ mainās domāšana – ja es savas muļķības dēļ pieļaušu kādu kļūdu, ar to arī mana medicīnas karjera beigsies.

Esenes universitātes slimnīcas anestezioloģijas klīnikā darbs norisinās līdzīgi. No 116 strādājošajiem anesteziologiem un reanimatologiem tikai 23 ir apmācīt tiesīgi ārsti, pārējie 93 ir rezidenti, kuri pēc būtības nodrošina ikdienas klīnikas darbu un pie sertificētajiem kolēģiem vēršas pēc palīdzības problēmu gadījumā.

Ikdienas darba ritms ir no septiņiem rītā līdz sešiem septiņiem vakarā. Bet oficiāli darba diena ilgst no septiņiem līdz četriem pēcpusdienā, nostrādātās virsstundas var dabūt kā brīvo laiku vai arī saņemt par tām samaksu. Tā ir diezgan laba darba motivācija.

Latvijā valsts dotē medicīnu, bet Vācijā ir pretēji – ar katru pacientu slimnīca cenšas kaut ko nopelnīt. Atšķirībā no Latvijas Vācijā pastāv valsts obligātā veselības apdrošināšana, kā arī ir iespējams iegādāties papildu privāto veselības apdrošināšanu, ja ir vēlēšanās saņemt labāku servisu.

– Kāda ir jūsu alga, salīdzinot ar Latvijas rezidentiem, kuri uz rokas saņem nedaudz virs 400 eiro? Tiesa, piemaksā par dežūrām, darbu svētku dienās, bet vidēji šis skaitlis svārstās ap šiem četriem simtiem.

– No šā gada Vācijā pirmā gada rezidenta alga uz papīra ir 4407 eiro. Atkarībā no klīnikas specifikas alga var nedaudz atšķirties. Ja ārstam nav sievas un bērnu, tad nodokļos jāsamaksā apmēram puse no šīs summas. Jo rezidents ilgāk strādā, jo viņa alga lielāka – sestajā darba gadā tā jau sasniedz vairāk nekā piecarpus tūkstošus eiro pirms nodokļu nomaksas.

Esmu ievērojis, ka Vācijas iedzīvotājiem atbildība par savu veselību tomēr atšķiras no Latvijas iedzīvotājiem. Ja Latvijā pacientam pajautā, kādas zāles jūs lietojat, viņš stāsta, ka dzer sarkano, balto un zilo tabletīti. Turpretī Vācijā lielākā daļa pacientu uz šo jautājumu atbild, izstāstot visu informāciju par medikamentu devām, nosaukumiem un pat iedarbību. Latvijā cilvēki diemžēl ļoti maz piedomā pie savas veselības saglabāšanas. Varbūt ir kādi pieci, desmit procenti, kas atbildību par savu veselību izjūt, tomēr lielai daļai tās trūkst. To var saprast, jo, mainot katru gadu veselības ministrus, nevar izveidoties ilgtspējīga veselības aprūpes politika – katrs nākamais ministrs nāk ar citiem mērķiem un uzstādījumiem, līdz ar to jau sākti darbi var tikt pamesti novārtā. Tāpēc ir ļoti grūti panākt būtiskus uzlabojumus profilaktiskajā darbā primārajā veselības aprūpes līmenī.

– Vai arī Vācijā ārstiem ir noteikti kādi finansiāli ierobežojumi?

– Kvotu Vācijā pēc būtības nav. Jebkurš cilvēks dodas pie sava ģimenes ārsta, kurš izvērtē, kādi izmeklējumi pacientam būtu nepieciešami, un rindas pie ārsta speciālista, kā arī uz izmeklējumiem nav samērā garas, bet pastāv. Piemēram, pacientam ar galvas smadzeņu audzēju no ģimenes ārsta pirmā apmeklējuma līdz brīdim, kad viņš atrodas uz operāciju galda, aizrit apmēram divas nedēļas. Tātad divās nedēļās viņš ir saņēmis visus nepieciešamos izmeklējumus, kas šādas patoloģijas gadījumā iekļauj arī magnētisko rezonansi un ārsta speciālista, proti, neiroķirurga, konsultāciju. Katrs cilvēks var pajautāt sev, cik ilgs laiks Latvijā paies no pirmās ģimenes ārsta vizītes brīža līdz operācijai, ja visus izmeklējumus saņems valsts apmaksātās rindas kārtībā. Runājot par rindām pie ārstiem Vācijā, šobrīd gan ir jāņem vērā arī tas, ka visi imigranti, kas ieguvuši bēgļa statusu, ir saņēmuši valsts obligāto veselības apdrošināšanu un veido rindas.

Vācijā patvēruma meklētājus varētu sadalīt divās daļās – vieni ir tie, kas ieguvuši bēgļa statusu, jo ieradušies no kara reģioniem, bet otri to saņēmuši tāpēc, ka skaitās ekonomiskie bēgļi, kas ieradušies labākas dzīves meklējumos. Slimnīcā ir gadījies ārstēt patvēruma meklētājus, kas atbraukuši no Kazahstānas, no Ukrainas reģioniem, kas nav kara skarti… Profesionālās darbības laikā ir gadījies sniegt palīdzību cilvēkiem tā sauktajās bēgļu nometnēs, kurās var novērot to, ka tie cilvēki, kas aizbēguši no kara, priecājas par jebkura veida palīdzību, ko viņi saņem. Savukārt ekonomiskie imigranti izvirza noteiktas prasības, piemēram, kurā slimnīcā viņi vēlas ārstēties.

– Kā jūs sazināties?

– Vācijas likums noteic, ka par valsts naudu ir jānodrošina tulki. Nav nekāds pārsteigums, ka slimnīcā strādā arī mediķi, kas runā arābu valodā. Bet slimnīcām ir līgumi arī ar oficiālajiem tulkiem.

– Sākumā cilvēki bija satraukušies, ka imigranti Eiropā ievazās infekcijas, bet pēc tam Pasaules veselības organizācija mierināja, ka tik traki nebūšot. Kā tad tur īsti ir?

– Statistika rāda, ka pēdējā gada laikā Vācijā diezgan strauji ir pieaugusi saslimstība ar tuberkulozi vai, piemēram, difteriju, atvestas arī citas infekcijas slimības. Saslimstību var skaidrot ar pieaugušo iebraucēju skaitu no reģioniem, kur iepriekšminētās slimības ir plaši izplatītas. Tomēr šādiem pacientiem, laikus nesākot ārstēšanu un atrodoties publiskās sabiedriskās vietās, pastāv iespēja, ka tuvākajā nākotnē pieaugs saslimstība ar dažādām infekcijas slimībām.

Tajā pašā laikā patvēruma meklētāji, kuri ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās atļaujas un līdz ar to arī veselības apdrošināšanu, aktīvi izmanto pieejamos medicīnas pakalpojumus. Piemēram, patlaban ir relatīvi grūti pierakstīties vizītē pie zobārstiem, jāgaida rindā trīs četri mēneši, jo bēgļi aktīvi izmanto bezmaksas zobārstniecības iespējas. Vācijā to visu viņiem apmaksā valsts obligātā veselības apdrošināšana. Ja kādam pusmiljonam no miljona iebraukušo imigrantu vajag zobārstu, tad uz visu Vāciju tas ir daudz.

Situācija kļūst arvien dramatiskāka, un liela daļa Vācijas iedzīvotāju nav apmierināti ar iebraucējiem. Viņi saprot šos kara bēgļus, bet neuzskata, ka Vācijai ir jāuzņem ekonomiskie imigranti.

Pēdējā laikā pieaug arī noziedzība, zādzības, un šajā ziņā arī var vilkt paralēles ar imigrāciju. Pirms desmit gadiem Vācijā daudzi neslēdza ciet dzīvokļa durvis, bet tagad tas daudzu lielpilsētu rajonos vairs nav iedomājams.

Es arī biju šokēts par Jaungada nakts notikumiem lielajās Vācijas pilsētās.

Privāti runājot ar cilvēkiem, viedoklis vienmēr būs atšķirīgs no oficiālo amatpersonu paustā, jo vācieši pēc Otrā pasaules kara ir kļuvuši ļoti toleranti. Šobrīd Vācijas sabiedrība ir sašķēlusies, proti, ir daļa iedzīvotāju, kas atbalsta pašreizējo Vācijas imigrācijas politiku, un daļa iedzīvotāju, kas ir kategoriski pret to. Lieki teikt, ka pēc Jaungada notikumiem tā iedzīvotāju daļa, kas vēlas ierobežot imigrāciju, ir strauji pieaugusi. Daudzi vācieši arī atzīst, ka nedrīkst runāt to, ko domā, jo baidās, ka viņi tiks uzskatīti par rasistiem. Tas viņiem nāk līdzi jau no skolas sola. Tajā ir daļa taisnības – tolerancei ir jābūt, bet nevajadzētu aizmirst par nācijas pašlepnumu.

– Daudzi vācieši droši vien domā tāpat kā režisors Alvis Hermanis…

– Daudzi patiešām tā domā, pārrunā to ģimenē, bet nerunā publiski. Cepuri nost Hermaņa stingrajai stājai, tam, ka viņš nebaidījās publiski paust savu viedokli.

– Ar kādiem nosacījumiem jūs atgrieztos Latvijā?

– Neesmu vienīgais, kas gribētu braukt atpakaļ uz Latviju. Ja Latvijas rezidents ir nolēmis aizbraukt pamācīties uz ārzemēm, tad viņam saka – labi, tu aizbrauksi, bet atpakaļceļa tev, visticamāk, vairs nebūs. Skumji, ka tāda ir Latvijas medicīnas neoficiālā nostāja.

– Bet Latvijā ļoti trūkst anesteziologu…

– Tas tā patiešām ir, bet jautājums, kur viņu trūkst? Vairākumā gadījumu šo speciālistu deficīts ir perifērijā. Bet tur operācijas vairs nav ikdiena, tas zieds jau koncentrējas Rīgā. Vācijā rezidents, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, gada laikā ārstē vairāk pacientu nekā piecos gados Latvijā. Tātad tiek iegūta pamatīga pieredze, ko ļoti gribētos likt lietā savā valstī.

– Valstī taču ir izstrādāta vesela reemigrācijas programma, vai tad par jums tā nemaz nerūpējas?

– Bet šī programma ir vispārīga un tā nav vērsta uz medicīnu – šajā sfērā tā pagaidām nedarbojas. Ja es interesētos, vai pēc diviem gadiem, kad būšu pabeidzis rezidentūru Vācijā, man atbilstoši savai kvalifikācijai būs darbs kādā no universitātes slimnīcām Latvijā, tad neviens uz to man nespētu atbildēt. Piemēram, Apvienotie Arābu Emirāti ārstus no Vācijas ņem pretī ar at­plestām rokām, bet pretstats ir Latvijā.

– Bet Latvijā kā sēnes pēc lietus aug privātklīnikas…

– Privātā klīnika nekad nenodrošinās lielās operācijas, ko veic valsts klīnikās.

– Kamēr jūs strādājat Vācijā, tikmēr daudzi vācu studenti mācās medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Kāds tam iemesls?

– Vācijā medicīna ir viena no TOP specialitātēm, ko daudzi grib studēt. Arī manas klīnikas virsārsta meita studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē.

Vācijā atzīmju sistēma ir atšķirīga no Latvijas, bet, ja mēs to pārvēršam desmit ballu sistēmā, tad Vācijā, pabeidzot ģimnāziju, kļūt par medicīnas studentu var tikai tad, ja atzīmes nav zemākas par deviņi un desmit. Ja atzīmes nav tik augstas, tad, protams, ir iespēja gaidīt, piestrādāt slimnīcā un stāties nākamajā gadā. Ārzemniekiem medicīnas studijas Latvijā nemaksā dārgi, ja salīdzina ar medicīnas studiju izmaksām citur pasaulē, tās ir pat lētākas, nekā valsts maksā par pašmāju studentiem. Piebildīšu, ka Vācijā par studijām nav jāmaksā. Tomēr pēdējos gados, kad Vācijas ekonomiskā attīstība kļūst arvien smagnējāka, dažās universitātēs tomēr ir ieviesta simboliska gada maksa – 300 līdz 500 eiro, kas nosedz administratīvās izmaksas.

Būtībā jau nav slikti, ka daudzi ārzemnieki izvēlējušies studēt medicīnu Latvijā, jo tādējādi tiek ieplūdināta nauda valsts ekonomikā.

– Vai tie Kazahstānas un Ukrainas slimnieki jums nepiedāvā kādu aploksni ar tajā ieguldītu pateicību?

– Vācijā neviens nemaksā aploksnēs, jo ārsti ir labi atalgoti. Tiesa, atsevišķi skandāli ir bijuši, un melnās avis var atrast jebkurā sabiedrībā. Kolēģiem gan bijuši smieklīgi gadījumi, kad pacienti no bijušajām padomju republikām piedāvājuši kādus 30 eiro. Viņi atbildējuši, lai tos eiro iztērē paši, jo ārstiem pilnīgi noteikti tos nevajag. Vācijā nepastāv padomju laiku domāšana, un, ja kaut kas tāds notiktu, atņemtu licenci.

LA.lv