Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
27. februāris, 2013
Drukāt

Brīnums – satikt vienīgo, īsto
. Patiess stāsts par mīlestības atrašanu brieduma gados

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Inga ir 56 gadus veca ārste, kura savas dzīves pēdējo desmit gadu notikumus dēvē par īstu brīnumu. “Katru dienu un ar katru tā vis nenotiek,” teic Inga. Gan atzīstot, ka laime ir garlaicīgāka par kaislībām un vētrainiem pārdzīvojumiem, bet ar katru savu vārdu paužot prieku par to, ka nu viņas dzīve ir ļoti, ļoti… garlaicīga!


 

Pagātnes skumjās atskaņas

Mans pirmais vīrs, kaut arī bez speciālās izglītības, bija talantīgs zīmētājs. Padomju laikos iekārtojās rūpnīcā par mākslinieku noformētāju. Darbā parādījās pāris reižu mēnesī, fiksi sazīmēja vajadzīgos plakātus, vienlaikus spēja īstenot savas mākslinieka ambīcijas un saņēma normālu algu. Laiki mainījās, un kā mākslas darbonis viņš, protams, nevienam vairs nebija vajadzīgs, bet vienkāršu darbu strādāt neparko nevēlējās. Tas arī būtu bijis par smagu – nebija radis agri celties un katru rītu doties “pie virpas”. Redz, vecos laikos arī laisks cilvēks spēja izdzīvot, taču nu vairs ne!

Vīrs, slīcinot bēdas par to, ka “īstu talantu neviens vairs nenovērtē”, sāka aizrauties ar alkoholu. Biju lieciniece viņa garīgajai un materiālajai lejupslīdei, turklāt ne tikai lieciniece, bet – dalībniece.

Vienubrīd sapratu, ka arī es iešu bojā, ja vien to visu nepārtraukšu un neuzsākšu jaunu dzīvi jau bez viņa. Nemitīgi atbalstot otra cilvēka vājības, nevari nevienu izglābt – tā ir skarba mācība katram, kurš saistīts ar kādu atkarīgo. Sakravāju somu, atstāju greznu četristabu dzīvokli centrā un ievācos mazītiņā, no krustmātes mantotā divistabu vasaras mājiņā Saulkrastos. Pēc manas aiziešanas vīrs ātri vien ieķīlāja dzīvokli, naudu nodzēra, pajumti atņēma banka un sākās mētāšanās pa patversmēm. Laiku pa laikam viņš parādījās pie manis darbā, lūgdams naudu, ko allaž arī nedaudz iedevu, līdz uzzināju, ka pēc kritiena dzērumā asinsizplūdums smadzenēs darījis savu un vīrs ir miris. Taču tas notika vēlāk, kad es jau biju satikusi Pēteri.

 

Viens vienīgs melns izmisums

Turpināju dzīvot savu dzīvi no nulles, kas 40 gadu vecumā nemaz nav tik viegli. Esmu atkarīga pati no sevis, laulība izjukusi, vecāki miruši jau sen un bērnu nav, arī brāļu un māsu ne. Strādāju kā zvērs, īpaši pirmajā vasarā, jo līdz salam vecajā koka vasarnīcā bija jāpaspēj kaut primitīvi nosiltināt vismaz vienu istabu un iekārtot tajā taupības krāsniņu – pārbūvēt māju nebija ne laika, ne tik daudz naudas, ne arī spēka, jo jutos nomākta un izpostīta.

Pamazām kārpījos uz augšu, nodarbodamās ar būvniecību un karjeru, kā to dara daudzas mūsdienu pussievietes–pusvīrieši, līdz sapratu, ka tā vairs turpmāk dzīvot nevēlos. Cilvēkam nav jābūt vienam.

Šobrīd varu par to stāstīt mierīgi, taču tobrīd biju izmisusi. Man bija bail, ka nekļūstu pārāk uzmācīga, piedāvājoties viesoties pie draugiem un pati nemitīgi aicinot viņus ciemos, lai baudītu vismaz kādu ģimenes ilūziju. Visbriesmīgākais bija brīžos, kad saslimu. Nemūžam neaizmirsīšu, kā reiz man “saķēra” muguru un paliku burtiski bezpalīdzīga. Nemaz jau nerunājot par to, ka, nespējot aiziet uz darbu, būtībā biju bez iztikas līdzekļiem (strādāju privātpraksē), bet fiziski netiku galā ar sevi. Zinu, ka tā nav mirstamā vaina, esmu taču ārste, taču krāsnis jākurina, ēst jāvāra. Sēžu uz gultas maliņas un raudu. Un ko tas dos, ja bimbošu klausulē draudzenei? No dzīvošanas vienatnē neviens nemirst, taču man patiesi bija strupceļā nonākuša cilvēka sajūta.

 

Atrodiet man vīru!

Sāku interesēties, kā es te, Latvijā, kur sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, varu sameklēt partneri. 90. gadu beigās internets vēl nebija tik plaši lietojams un Rīgā bija tāds amizants pakalpojums kā iepazīšanās aģentūras. Nolēmu izmēģināt. Ticiet, pie šāda lēmuma nonākt nav viegli. Vispirms klusībā un vientulībā pa nakts melnumu ne viens vien spilvens jāpieraud. Netiku pāri arī kauna izjūtai – kā es tā iešu, atsperšu ar kāju durvis un skaļi paziņošu: “Mani neviens neņem un negrib, tāpēc atrodiet man vīru!”

Tomēr apstaigāju vairākas iestādes, kas piedāvāja iepazīšanās pakalpojumus, bet katrā kaut kas nepatika: vai nu vieta – noplukušas vai bezgaumīgas telpas, vai cilvēki, kas tur strādāja.

Beidzot Tērbatas ielā mazā aģentūriņā man iepatikās darbiniece – jauna, smuka meitene. Tur arī nolēmu pamēģināt. Bija jāizpilda anketa, jāiesniedz savs foto un jāsamaksā tam laikam visai liela summa. Taču man tas pat patika – cerēju, ka pretī nebūs trūcīgi neveiksminieki, jo dzīvi ar tādu jau biju atēdusies. No šā brīža varēju izmantot tālruņa numurus datu bāzē un arī manējais bija pieejams jaunu attiecību interesentiem. Tā kādu laiku izklaidējos – kā vien darbā pagadījās brīvāks brīdis, ķēros pie zvanīšanās un sarunāju randiņus.

 

Kas notiek ar vīriešiem?!

Mans darbs ir saistīts ar runāšanu – pacientiem viss gari un plaši jāstāsta, tādēļ nav problēmu sarunāties arī ar pilnīgi svešinieku. Satapos ar daudziem un ar šausmām konstatēju, ka Latvijā sakarīgu vīriešu ir maz. Varbūt pa kādam ir, bet man netrāpījās. Kurš nedzēra, tas bija aprobežots, kurš bija gudrs – bija iedomīgs, puslīdz izskatīgie gribēja tikai ievilkt gultā, bet tādu, kas būtu gatavi veidot kopdzīvi un tajā ieguldīt darbu gan emocionāli, gan fiziski, nebija neviena.

Draudzenes teica, lai es beidzot niķoties un izvēloties no tā, kas tirgū dabūjams. To negribēju, bet, cietusi fiasko attiecību frontē, nolēmu meklēt citu ceļu.

Laba kolēģe, ar kuru kopā sākām veidot privātpraksi, bija pārcēlusies uz dzīvi Austrālijā un piedāvāja uz gadu doties turp – būtu gan darbs specialitātē, gan iespēja pamācīties valodas skolā. Tā kā ar preciniekiem man Latvijā nevedās (starp citu, Austrālija un Kanāda ir valstis, kur vīriešu un sieviešu attiecība ir apgriezti proporcionāla – puišu ir vairāk), piekritu un sāku plānot, kas pa šo laiku notiks ar manu praksi, kurš to spētu uz gadu pārņemt.

 

Pēdējais zvans

Neilgi pirms aizbraukšanas atskanēja zvans. Pieteicās vīrietis, vēloties satikties. Ui, es taču pabrīdināju aģentūru, lai manu telefonu anulē no datu bāzes! Viņš jau pasen numuru esot paņēmis, vien zvanot tikai tagad. Domās nosmēju, ka droši vien rindā biju beigu galā, bet, tā kā man nav ko zaudēt, sarunājām satikties nākamajā dienā stacijas laukumā. Viņam ir mašīna, un tad izlemsim, ko darīt tālāk. Sastopamies, normāls puisietis, kurš neslēpj ģimenes stāvokli – esot precējies, bet vēlas mainīt statusu. Kāpēc mani tas nenobiedēja? Kādēļ gan? Cilvēks vienkārši ir atklāts. Kas man no tā! Es taču braucu uz Austrāliju! Pirmā tikšanas nebija gara, bet vienu sapratu – ar šo vīrieti man ir viegli sarunāties. Līdz šim randiņos es tomēr centos kontrolēt, ko un kā runāju. Sarunas, lai arī raitas, allaž bija smagnējas, kā jau ar pasvešiem ļaudīm. Ar Pēteri – nevienu brīdi! Mēs vienkārši pļāpājām un baudījām, ka esam uz viena viļņa.

Satikāmies vēlreiz – šoreiz Vecāķos, tuvāk manai dzīvesvietai. Jauki, taču es braucu uz Austrāliju! Nākamreiz uzaicināju viesos pie sevis.

Lai redz, kā izskatās vientuļas sievietes mājoklis – ar grūtībām dzīvošanai pielāgota vasarnīca: neapdarinātas riģipša sienas, puspabeigts remonts un jumts avārijas stāvoklī. Man nebija ne veļas mašīnas, ne dušas, ne siltā ūdens – vasarā pat mazgājos dārzā zem šļūtenes. Lai saprot – ja grib te dzīvot, būs krietni vien roka jāpieliek. Viņš to uztvēra vēsi, toties novērtēja manu kulināres talantu!

Mūsu attiecības notika zibenīgā ātrumā – trīs randiņi un pāris telefona sarunu un es teicu: “Brauc šurp!” Manā dzīvē līdz šim tā nekad nav bijis, allaž esmu “vilkusi kaķi aiz astes”. Atteicu Austrālijas braucienu, arī kolēģei, kura bija sarunāta mani aizstāt praksē, īrniekiem, kam prombūtnes laikā gatavojos izīrēt māju. Kāpēc es tā rīkojos?

 

Brīnumainā viegluma sajūta

Pēteris racionāli uztvēra mūsu tikšanās. Visu mūžu vadošos amatos strādādams, viņš lēmumus pieņēma strauji. Sapratu, ja nolemšu tomēr braukt uz Austrāliju un cēli pateikšu: “Gaidi mani!”, nekā tamlīdzīga nebūs. Ko nu? Vai atteikties no nākotnes – mācību, karjeras un sevis pilnveidošanās plāniem – tieši trīs reizes satikta cilvēka dēļ? Izvēlējos vīrieti. Ja kāda jauna sieviete lasīs manu stāstu, gribu teikt, ka galvenais nebija spēji radusies kaislība un mīlas trakumā “aizbraucis jumts”, kad lēmumus pieņemt ir viegli. Nē, tā bija skaidru prātu pieņemta apziņa, ka esmu satikusi savu cilvēku, to īsto, vienīgo. Kā es to sapratu? Viegluma dēļ. To varu citām sievietēm teikt kā lielu mācību. Ja otra pusīte no tevis prasa piepūli, tad kaut kas nav kārtībā.

Kopdzīvei jābūt vieglai, jo tas liecina, ka satikušies divi līdzvērtīgi partneri. Esmu piedzīvojusi arī galvu reibinošu aizraušanos, kurā centos izdabāt, kā mācēdama. Jā, kaislība visai bieži samet divus cilvēkus kopā, bet tā arī ir jāprot izvērtēt.

Ja sieviete saka: “Man viņš tik drausmīgi patīk! Kad gaidu viņu, man pat vēders burkšķ… Pilnīgi krampji rauj!”, ko tas nozīmē? Ķermenis saka – tas nav īstais! Tu pretī – tik labs džeks, skaists, naudīgs! Nē, vēderam nav jāburkšķ! Galvai nav jāreibst! Nav jāsvīst un jājūtas slimai no mīlas! Tas nozīmē, ka fiziskā līmenī tev tiek sūtīti signāli. Mēs esam aizmirsuši uzticēties savām bioķīmiskajām reakcijām, nobāžam tās dziļāk, neieklausāmies. Tas attiecas arī uz profesijas izvēli, darbu, uz visu. Es ieklausījos.

Pirmais jautājums, ko Pēteris uzdeva, – vai man maz ir ziemas mētelis, jo Austrālijā taču to nevajadzētu. Ko tādu piedzīvoju pirmo reizi dzīvē – nevienam (izņemot māti bērnībā!) nekad nebija rūpējis, vai man ir ko vilkt mugurā. Tas mani uzpirka un pārliecināja, ka neesmu kļūdījusies.

 

Praktiskās dzīves mīļie nieki

Tāpat kā es, arī Pēteris visu atstāja sievai un arī viņš visu sāka no nulles. (Nu jau zināju, ka sieva bija alkoholiķe. Iepriekšējā laulības pieredzē bijām likteņa biedri.) Pēteris uzrotīja piedurknes un ķērās pie darba. Izglītība un labi atalgots darbs ļāva arī materiāli iesaistīties mūsu kopējās dzīves veidošanā. Jau pirmajās dienās parādījās veļasmašīna. Pamazām bīdījās uz priekšu mājas pārbūve, taču tik un tā visu uzreiz atļauties nevarējām un kredītu ņemt negribējās. Bet ne vienmēr labai dzīvei vajadzīga liela nauda.

Manas draudzenes bija šokā, redzot, kā Pēteris pūlas padarīt manu dzīvi vieglāku, – viņam patika izdomāt, kā ērtāk iekārtot virtuvi, atvieglot trauku mazgāšanu, uzkopšanas darbus.

Pirmajā laikā teju vai katru vakaru pamanīju ko jaunu, kas liecināja par rūpēm. Piemēram, pie sienas piestiprināja trauku žāvētāju, bet zem tā sameistaroja paplāti ar speciālu noteku, kur ūdenim noplūst tieši izlietnē. Paša rokām no jauna izveidoja un iekārtoja priekšnamu, lai ar ielas apaviem nepiebradātu iekštelpas. Asprātīgi uztaisīja vietu malkai pie krāsns, un skaidas vairs nebira pa visu istabu. Tās visas bija vienkāršas lietas, bet to izdarīšanai vajadzēja, lai “rokas neaugtu no pakaļas”…

 

Visskaistākās kāzas

Kad ar Pēteri sākām dzīvot kopā, abi vēl nebijām oficiāli šķīrušies. Pārcirtām iepriekšējās saites (tas nebija vienkārši, jo īpaši man – kaut vai kamēr sameklēju pirmo vīru, kuram pat nebija noteiktas dzīvesvietas) un drīz vien sapratām, ka vēlamies apprecēties. Tā vienkārši ir lietu kārtība. Gribējām būt dieva svētīti, un lai arī materiālie jautājumi būtu skaidri. Pēteris tik daudz spēka ieguldīja manā mājelē, kas nu pārvērtusies par ērtu mītni ar saimniecības ēku, ka vēlējos, lai viņam par to visu ir teikšana. Sameklējām baznīcu, kurā mācītājam ir arī tiesības laulāt.

Mums noteica laulību datumu, kas izrādījās zīmīgs mums abiem – 11. novembris. Gan man, gan Pēterim ir īpašas attiecības ar skaitli 1 gan jubilejās, gan būtiskos dzīves pagriezienos, un te pēkšņi – 11.11.! Tas mums šķita kā likteņa pirksts un laba solījums. Kad gāju pa baznīcas eju, lūpa trīcēja un “jā” vārdu uztraukumā teju varēju izdvest. Lai arī viesu bija maz – vien paši tuvākie draugi –, man šīs kāzas šķita skaistākās pasaulē. Nezinu, kādēļ, bet gredzenus pirkstā viens otram neuzvilkām paši, bet to izdarīja mācītājs.

 

Neatkāpties no sava sapņa

Kad vēl tikai centos ar kādu iepazīties, draudzenes pārmeta, ka manas prasības ir pārlieku augstas. Kādas tad tās bija? Vēlams, lai vīrietim būtu augstākā izglītība, lai viņš pelnītu vismaz tikpat, cik es, un lai mums būtu kādas kopīgas intereses. Izglītība un nauda Pēterim ir, un ir arī kopīgās intereses. Pēteris ir kaislīgs mednieks. To neesmu iemācījusies, kaut pāris reižu esmu devusies līdzi uz vakti. Taču mēs kopā ceļojam. Pat grūti iztēloties, ka varētu aizbraukt kaut kur viena. Kā jau bezbērnu pārim (Pēterim gan ir meita un divi mazdēli no piemās laulības) mums ir mājas mīlulis suns, kurš, ja vien tas iespējams, ceļo kopā ar mums. Ja ne, safilmējot ceļojumu, to sākam ar kadriem, kā suņuks mūs pavada, un beidzam – kā sagaida un “palīdz” izkravāt koferus.

Mūsu zeme ir Norvēģija – turp esam devušies piecas reizes, tas arī bija mūsu pirmais ceļojums, pēc kura sapratām, ka turpmāk katrs brīvs brīdis un lats tiks atlikts kopīgiem braucieniem.

Domāju, ka vajag palikt pie tā, ko vēlies. Ja būsi pieticīga un gribēsi tikai drusciņu, tad drusciņu vien arī dabūsi. Turklāt vēl saņēmu bonusu – vīram patīk dejot! Tas vīriešiem ir retums, un, manuprāt, par to sapņo katra sieviete. Pati esmu arī nedaudz dejošanu mācījusies, uzskatu, ka protu to itin labi, nu, katrā ziņā labāk nekā Pēteris, kurš, kaut ar lielu prieku, šīberē tādus lauku fokstrotus! Atceros, kā aizgājām uz mūsu pirmo zaļumballi un es ķēros pie lietas. Pēteris tapa arvien sarkanāks no vaiga, līdz iečukstēja man ausī: “Tu beidz mani vadīt! Es to daru pats!” Pēc tam smējos – ja mēs vispirms nebūtu pārgulējuši, bet sākuši ar dejošanu, iespējams, mums nekas nebūtu sanācis un mēs būtu sastrīdējušies!

 

Kā tam vīrietim ir paveicies!

Neilgi pēc apprecēšanās uz perona, gaidot vilcienu, satiku kādu paziņu. Viņš apjautājās, kā man klājas, un es smiedamās atbildēju: “Redz, grasījos pārcelties uz Austrāliju, bet satiku īsto vīrieti un apprecējos.” Viņš atbildēja: “Re, cik labi. Kā tam vīrietim ir paveicies! Jo vīrietis no sievietes jau ir vairāk atkarīgs nekā sieviete no vīrieša.” Tikai vēlāk apjautu, cik viedi viņa vārdi. Statistika liecina, ka vientuļa sieviete dzīvo ilgāk nekā precētā, savukārt vientuļš vīrietis – īsāku mūžu nekā precētais. Sieviete, viena būdama, pratīs sevi gan emocionāli un materiāli uzturēt, gan izdomās, kā seksuāli sevi apmierināt. Vīrietim tas grūtāks, smagāks un sāpīgāks process.

Neesmu jautājusi, kādēļ Pēteris apstājās savos meklējumos un paļāvās uz to, ka arī es viņam esmu īstā. Viņš nav runīgs cilvēks, taču ar spēcīgi attīstītu intuīciju. Vienīgais, ko viņš man ir teicis: “Tu man derēji. Un es zināju, ka tu nekur neaizbrauksi.”

Lai arī draugu loks man joprojām ir kupls, tomēr draudzībai atvēlētais laiks gan ir gājis mazumā. Droši vien tādēļ, ka man ir interesanti pavadīt laiku ar Pēteri, man viņa nekad nav par daudz. Turklāt, lai arī esmu precējusies jau otro reizi, ar pilnu atbildību varu teikt – seksuāli manas jaunības attiecības bija nepilnvērtīgas. To saprotu tikai tagad.

Sievietes, kas savu laimi atrod mūža otrajā pusē, bieži mēdz nopūsties, sak, kāpēc es viņu nesatiku agrāk… Vai mans mūžs būtu bijis citāds, ja Pēteri sastaptu tolaik, kad precējos pirmoreiz? Neesmu droša. Manas prasības jaunībā bija gluži citādas. Es alku bohēmas. Pašai, kaut arī viegla galva, talanti – ne muzikāli, ne mākslinieciski –, man nepiemita. Tādēļ tiecos to dabūt no malas un saskatīju to pirmajā vīrā. Kas mūs piesaista jaunībā? Ārējais izskats, vide, ko šis cilvēks piedāvā, un faktori, kuru trūkumu caur viņu kompensē sevī.

 

Laime ir mierā un rāmumā

To, kas ar mani ir noticis, ka esmu satikusi Pēteri, sevī esmu pieņēmusi kā brīnumu. Man vienmēr ir šķitis, ka tā ir ļoti liela laime – satikt īsto cilvēku. Var būt arī tā, ka tavs dzīvesbiedrs ir labs cilvēks, kādreiz tev viņš ir paticis, tad atkal ne, pēc tam seko samierināšanās un rāma kopdzīve, bet īstā cilvēka sastapšana, es atkal atkārtojos, ir brīnums. Vai no manas pieredzes ko var mācīties?

Nepalaist garām, ja tāds cilvēks tavā dzīvē parādās. Tā tikai šķiet, ka “mīlestība tā kā zibens nāk” un viss uzreiz ir skaidrs. Nē.

Esmu gandrīz pārliecināta, ka katram no mums īstā otra pusīte dzīvē tiek sūtīta un svarīgi to pamanīt, novērtēt, atpazīt, veltīt attiecībām laiku un būt gatavam pārkārtot savu dzīvi.

Esmu sapratusi arī to, ka neizdevusies dzīve ir kaislību un krasu notikumu pārpilna. Savukārt laimīgā – kaut kādā ziņā neinteresanta un rāma.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+