Latvijā
Vēsture

“Dvēseļu putenis” nav žēlošanās. Saruna ar Aleksandra Grīna fonda valdes locekli Aigaru Pērkonu2


Aigars Pērkons: “Aleksandrs Grīns strēlnieku cīņās bija iekšā ar visu sirdi un dvēseli, jo tā bija viņa personīgā pieredze, izjūtas.”
Aigars Pērkons: “Aleksandrs Grīns strēlnieku cīņās bija iekšā ar visu sirdi un dvēseli, jo tā bija viņa personīgā pieredze, izjūtas.”
Foto: Anda Krauze

Piektdien, 8. novembrī, pirmizrādi Latvijas kinoteātros piedzīvos pēc rakstnieka Aleksan­dra Grīna (1895–1941) romāna “Dvēseļu putenis” motīviem uzņemtā režisora Dzintara Dreiberga tāda paša nosaukuma spēlfilma.

Romāns trīs daļās “Dvēseļu putenis” mūsdienās tiek godāts kā literārs piemineklis latviešu strēlniekiem un arī Latvijas neatkarības cīņām.

Darbs turpinājumos dažādos periodiskos izdevumos iznāca laikā no 1932. līdz 1934. gadam. Literāts Jānis Veselis, iepazīstoties ar pirmajiem turpinājumiem, 1933. gadā recenzijā žurnālā “Daugava” konstatēja: “Un vēlreiz man jāatkārto, ka tas nav objektīvi episks kara stāsts (kāds ir, piemēram, Kārļa Strāla “Karš”), bet liriskas sajūsmas tēlojums ar balādiski drūmu, pacilāti varonisku pamattoni.”

“Tās bija viņa izjūtas, viņa pārdzīvojumi, kas visu laiku viņā gruzdēja,” par Grīna slaveno romānu saka novadpētnieks, Jēkabpils novada gids, Aleksandra Grīna fonda valdes loceklis un vienkārši šī rakstnieka vārda popularizētājs AIGARS PĒRKONS. Jēkabpils novada Kalna pagasts (agrāk Biržu pagasts) ir Grīna dzimtā puse, un Pērkona kungs ir viens no entuziastiem, kas no pašiem sākumiem atbalstījis filmas ideju: “Tā ir filma, kādu mums trūkst.”

 

Aleksandrs Grīns mūžā uzrakstījis vairākus vēsturiskus romānus, taču literatūrzinātnieki vēsta, ka “Dvēseļu putenis” bijis labākais. Tas atnesis Grīnam atzinību un arī trāpījies īstajā laikā.

A. Pērkons: Tā varētu būt. Iedomājieties – romāns trīs daļās! Ar literatūru Grīns sāka nodarboties 1920. gadā, un kaut kādā ziņā “Dvēseļu putenis” bija viņa literārās gaitas kulminācija. Domāju, prātā viņam šāda grāmata bija visu laiku. Strēlnieku cīņās viņš bija iekšā ar visu sirdi un dvēseli, jo tā bija viņa personīgā pieredze, izjūtas. Viņš to visu bija uz savas ādas izjutis. Ievainojumus un visu pārējo.

Visi viņa draugi un paziņas bija cīnījušies strēlnieku pulkos. Tādā ziņā Grīns ar “Dvēseļu puteni” trāpīja īstajā laikā, jo šī auditorija – Pirmo pasaules karu pieredzējuši cīnītāji, tāpat bēgļi – bija līdzās.

Romāna pirmās divas daļas ir nostrādātas perfekti. Bet uz Latvijas Neatkarības karu attiecināmā beidzamā, III daļa ar papildinājumiem iznāca jau Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma apstākļos.

Manuprāt, Grīns pēc apvērsuma to 1934. gadā “pielaboja”. Bet tas bija neizbēgami, jo tāds bija tā laika pieprasījums.

Tāpēc trešā daļa ir tāds “skrējiens”, kur daudz kā pietrūkst. Grīns bija par spēcīgām personībām, spēcīgām individualitātēm – “saimniekiem”. Viņš jau arī pats pēc izcelsmes bija saimnieka dēls, nevis pašpuika no “grišķenes”. Tāpēc viņš savā romānā jūt līdzi tiem karavīriem, kas iesaukti no laukiem. Tāpēc tur iekšā ir tas mūžsenais latviešu zemnieka ienaidnieks – “vācietis”.

“Dvēseļu puteņa” I un II daļu caurvij princips “aci pret aci, zobu pret zobu”. Tas citāts atkārtojas un atkārtojas. Pret vāciešiem bez jebkādiem kompromisiem: “Atdarīsim jums simtkārtīgi.”

Viņa romāna mērķis bija parādīt atsevišķas garīgi un fiziski spēcīgas individualitātes. Jo karā izdzīvo tikai tādi, ar degsmi un patriotismu apveltīti.

Pasekojiet, kādu likteni viņš grāmatā atvēl “nīkuļiem” un “drebētājiem”, kas pieplakuši ierakumos! Viņiem liktenis ir bēdīgs – gals klāt tāpat, kamēr stiprie aiziet uz priekšu, ciktāl liktenis lēmis. Paliek viens vai divi izredzētie. Stingrībai jābūt! Tāpēc jau Grīns savā starpkaru laika publicistikā tikai pozitīvi rakstīja par Dienvidslāvijas karali Aleksandru I, Turcijas Kemalu Ataturku un Itālijas Benito Musolīni. Par stingrām personībām viņš bija sajūsmā, jo uzskatīja, ka tādas izvedīs valsti no strupceļa. Un zināma taisnība viņam bija.

 

1934. gada novembrī, kad “Dvēseļu puteni” dramaturgs Voldemārs Zonbergs uz valsts svētkiem piemēroja Nacionālā teātra skatuvei, runa bija galvenokārt tikai par trešo romāna daļu.

Tam akcentam tolaik tādam bija jābūt. Vecajiem strēlniekiem starpkaru posmā nemaz tik gludi negāja. Strēlnieku varonība pamazām pārklājās “vēstures putekļiem”. To varēja just. Turklāt strēlnieki tad daudziem asociējās ar “sarkanajiem”. Varu kļūdīties, taču, manuprāt, “Dvēseļu puteņa” strēlnieku komandieru uzskaitījumā 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis nav pieminēts. Jo viņš aizgāja uz Krieviju un asociējās ar Pētera Stučkas režīmu.

 

Grīns taču arī vienu brīdi bija Stučkas sarkanajā armijā!

Lielinieku armijā viņš nebija frontes karavīrs, jo pēc atlabšanas no 1917. gada jūlijā gūtā ievainojuma Grīnu atzina par invalīdu. Lielinieki 1919. gada sākumā viņu tomēr mobilizēja un ieskaitīja 2. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijā par gāzmasku kontrolieri. Sarkanās armijas rindās viņš palika līdz maijam, līdz beigām. Bet viņš nebija Rīgā, kad to ieņēma vācieši.

“Dvēseļu putenī” lielinieku posmam Latvijā vispār pārskriets pāri. Jā, viņš tur tieši pasaka, ka viņi bija “sliktie”, tāpat kā vācieši, bet tas laiks vairs nav viņa personīgā pieredze.

 

Cik lielā mērā “Dvēseļu putenis” uzskatāms par autobiogrāfisku?

Tā nav viņa autobiogrāfija, kaut gan Grīns caur galveno varoni Artūru Vanagu akcentē savus pārdzīvojumus. Vanags bija vienkāršs karavīrs, kamēr Grīns Pirmā pasaules kara laikā bija virsnieks. Taču kaut kā jau viņam vajadzēja savas sajūtas izlikt. Grīna mājā vietā virs durvīm ir gadskaitlis “1895”. Tas nav mājas būvēšanas, tas ir Grīna dzimšanas gads, un viņš to iepin arī “Dvēseļu putenī” galvenā varoņa atmiņu uzplaiksnījumos.

Grīns kara sākumā aizgāja mācīties Alekseja karaskolā Maskavā. Kļuva par praporščiku. Romānā viņš aizsūta mācīties uz karaskolu Maskavā Artūra Vanaga brāli Edgaru. Kāpēc tad tieši uz Maskavu, ja Krievijā tādu skolu bija lērums? Tāpēc, ka viņš pats tur bija mācījies!

Grīna zināšanas par kaujām bija enciklopēdiskas, jo viņš taču pazina dalībniekus un skrupulozi pierakstīja viņu atmiņas.

Viņa aprakstītie personāži, virsnieki, nākamie Latvijas armijas ģenerāļi ir simtprocentīgi reāli personāži – Jānis Francis, Rūdolfs Bangerskis vai Frīdrihs Briedis. 1917. gada vasarā Grīnu ievainoja tieši tāpat kā Artūru Vanagu – lode iestrēga galvā, balsenē. Viņam palika runas defekts uz mūžu. Grīns runāja ar nazālu pieskaņu. Esmu arhīvā dzirdējis viņa balss ierakstu.

 

Grīns esot bijis māņticīgs…

Jā, katrā romānā ir vīzijas; galvenajam varonim murgos nāk senči un veļi. Tiešām nezinu, kādā iespaidā viņam tas, bet Grīns ļoti meistarīgi parāda un ievij “asinssarkanu saulrietu”, rūsas uzplaiksnījumus un pērkondārdus – tādu viduslaicisku pieskaņu. Un gremdēšanās atmiņās kā dzinulis uz priekšu. Tajā pašā laikā viņam nav nekādu sentimentālu ainiņu, nekādas vaimanāšanas un ķeršanās ap kaklu. Piesprauž puķīti, pamāj ardievas un aiziet uz fronti.

Lasīts, ka Grīns bijis pirmais latviešu literāts, kas latvieti parādījis kā varoni un tā aizsācis jaunu motīvu latviešu rakstniecībā.

Viņš nekad nav bijis no tiem, kas žēlojās par “700 verdzības gadiem”. Viņš apgalvoja gluži pretējo – ka latvieši vēl senatnē bijuši krietni cīnītāji, gājuši kara pulkos, kaut svešos.

Strēlnieki pierādīja, ka latvietis nelūgsies, bet ņems, ja būs tāda izdevība.

 

1934. gada martā, vēl pirms Ulmaņa autoritārisma, Grīns publikācijā “Varoņi, kurus Latvija nekad neaizmirsīs” paziņoja, ka “iekšēji un ārēji stipras ir visas tās tautas, pie kurām zeļ varoņkults”. Viņaprāt, šāds varoņkults un pagātnes cīņu atminēšanās ir “stiprākais cements”, kas satur kopā nāciju un “neļauj pagurt pašās smagākajās nestundās”.

Domāju, pēc 1934. gada 15. maija šī Grīna doma varēja pilnībā atraisīties. Kā jau minēju, viņš bija stingru, pašpārliecinātu personību piekritējs. Un tāds varonis atradās – Kārlis Ulmanis! Tāpēc pēdējos dzīves mēnešos Grīna vilšanās bija tik smaga.

Otrajam pasaules karam sākoties, 1939. gadā viņš kapteiņa pakāpē atgriezās Latvijas armijā, no kuras tika demobilizēts 1924. gadā. 1941. gada 14. jūnijā Grīnu līdz ar citiem bijušās Latvijas armijas virsniekiem apcietināja Litenes nometnē, bet 24./25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju, uz Astrahaņas cietumu, kur tā paša gada 25. decembrī nošāva.

Grīna nelaimes biedri vēlāk atcerējās, ka pēc aresta viņš noslēdzies sevī, jo juties pievilts.

Viss, kam viņš bija ziedojis savu dzīvi, arī karavīra karjera, kam viņš bija gatavots ar domu aizstāvēt savu valsti, ar vienu spalvas vēzienu bija pazudināts. Bet tā jutās daudzi, jo 1940. gads Latvijas armiju iespaidoja ļoti demoralizējoši.

 

Kādos “noziegumos” čekisti Grīnu apsūdzēja?

No galvas nepateikšu, bet tur bija lērums – “dzimtenes nodevība”, “darbošanās ārzemju izlūkdienestu labā”, “musinoša darbība pret valsti”. Pret kādu valsti!?

Traģiski bija vēl tas, ka Grīnu pieskaitīja autoriem, kurus padomju okupācijas gados Galvenā literatūras pārvalde jeb “Glavļits” aizliedza pilnībā.

Aleksandram Čakam un vēl vienam otram vēl atļāva publicēt šo to no pirmskara perioda, taču Grīnu pilnībā “nolīdzināja ar zemi”. 1952. gada “novecojušās un nevēlamās” literatūras sarakstā pie Aleksandra Grīna ir atzīme “visi darbi”. Tāpēc padomju gados Grīna grāmatas pat Biķernieku meža “melnajā tirgū” bija grūti dabūjamas. Jo viena lieta, ja tevi miliči noķer ar košļenes paciņu, bet, ja ar šitādu, tad tā jau būtībā skaitījās “pretpadomju literatūra”.

 

Arī vācu okupācijas laikā “Dvēseļu putenis” bija aizliegts.

1942. gadā attapās, ka romāns ir pret vāciešiem. Padomju propaganda kaut kā neprata šo antivāciskumu izmantot, kaut būtu varējuši.

Pret krieviem jau tur nekā lāgā nav, tikai par “vaņkām” zobgalīgi nosaukti.

 

Vai nav dīvaini, ka “Dvēseļu puteni”, tam iznākot, cildināja kā varoņgaru veicinošu, bet mūsdienās literatūrvēsturnieki to, gluži pretēji, traktē kā pretkara darbu? Arī filma, manuprāt, ir tāda.

Domāju, svarīgs ir laikmeta konteksts. Esam pieredzējuši Otro pasaules un tam sekojošos apspiestības gadus. Tagad ir citas prioritātes. Un arī pirms kara… Nu nebija jau tā, kā Grīns raksta, ka visi gāja ar to domu un degsmi par Latvijas valsti.

Saistītie raksti
Divas trešdaļas strēlnieku, iespējams, pat neapzinājās, ka tāda Latvijas valsts vispār iespējama. Moto visam bija atriebties vāciešiem par gadsimtu pārestībām.

Tāpēc jau Grīnam pašā “Dvēseļu puteņa” sākumā ir tas simboliskais kāpinājums, ka vācieši izposta Artūra Vanaga ģimeni, nogalina māti. Tas patriotisms “par savu” caurvij visu Grīna darbu: vispirms par savu sētu, tad savu pilsētu, tad savu valsti, savu latvietību.

LA.lv