Ekonomika
Īpašums

Pašam pierakties maģistrālajam vadam: likumīgs absurds 16


Aigars Vīvuliņš sarunā ar Mārīti Pētersoni. Viņa izprot prasības, tomēr uzskata, ka Saeimas deputātiem vai attiecīgo ministriju amatpersonām vajadzētu rast atbalsta mehānismu maznodrošinātajiem pensionāriem likuma normas izpildei.
Aigars Vīvuliņš sarunā ar Mārīti Pētersoni. Viņa izprot prasības, tomēr uzskata, ka Saeimas deputātiem vai attiecīgo ministriju amatpersonām vajadzētu rast atbalsta mehānismu maznodrošinātajiem pensionāriem likuma normas izpildei.
Foto – Ilze Galkina

“Man atnesta tāme, pēc kuras jāierīko jauns ūdens skaitītājs – maksa par akas ierīkošanu ir 500 līdz 600 eiro. Man, pensionārei, tas ir pārāk daudz. Mazpilsētā galvenokārt seniori palikuši, daudzi atlikuši pa mazumiņam un sakrājuši – ko tur slēpt – zārka vajadzībām, bet tagad par to naudu būs jāuzstāda ūdens skaitītājs,” sašutusi ir smilteniete Mārīte Pētersone.

Pagājuši divi gadi, kopš spēkā stājies Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums, kurā sadaļa par vienotu kārtību ūdenssaimniecības pakalpojumu piegādē visā valsts teritorijā jāievieš praksē līdz 2020. gadam.

Lai ieviestu šo vienoto kārtību, sākušas rosīties gan pašvaldības, gan komunālie uzņēmumi. Dzīvokļu un māju īpašnieki tiek brīdināti, ka vajadzēs šķirties no diezgan ievērojamas naudas summas – 500 vai pat 1000 eiro komercuzskaites mēraparāta mezgla izveidošanai, ja izmantos firmas pakalpojumu. Ja pamata darbus var veikt mājīpašnieks pats, sanāks krietni lētāk.

Uzzinot šādus paredzamos darbus, 30 Smiltenē privātmājās dzīvojošie iesnieguši vēstuli novada domes priekšsēdētājam Gintam Kukainim, lūdzot rīkoties pilsētnieku interesēs, kā arī solot vērsties pie tiesībsarga.

Satraukto pensionāru vārdā ar “Latvijas Avīzi” sazinājās smilteniete Mārīte Pētersone: “Mana māja ir pieslēgta centralizētajai ūdensapgādes sistēmai, un patērētā ūdens skaitītājs atrodas pagrabā.”

Mārīte Pētersone: “Tagad pēc jaunā likuma izrādās, ka tam jāatrodas ārpus mājas. Respektīvi, man jāizbūvē ūdens komercuzskaites mēr­aparāta mezgls, lai tur uzstādītu komercuzskaites mēr­aparātu un nodrošinātu tam netraucētu piekļūšanu. Esmu saņēmusi tāmi ar iespējamām izmaksām – 500 līdz 600 eiro. Ja gadījumā vajadzēs uzlauzt arī asfaltu, zinu kaimiņus, kam tas draud, tad šā mezgla ierīkošana jau sanāks ap tūkstoš eiro. Man sāp sirds gan par sevi, gan tiem citiem maznodrošinātajiem pensionāriem, kuri šobrīd ir ārkārtīgi satraukušies. Nav noslēpums, ka daudzi atlikuši pa mazumiņam un sakrājuši – ko tur slēpt – zārka vajadzībām, bet tagad par to naudu būs jāuzstāda ūdens skaitītājs. Jauns, jo esošais, izrādās, vairs neatbilst likumam.”

Pašvaldība spiesta pildīt likumu

Gints Kukainis atzīst, ka viņš ļoti labi izprot radušos problēmu, bet, ja likums ir pieņemts un stājies spēkā, tad likums ir jāpilda: “Esmu pārliecināts, ka Latvijā satraukuma maksimums vēl nav sācies. Daudzviet pašvaldības un komunālo pakalpojumu sniedzēji likuma skaidrošanu ir novilcinājuši, un tātad arī ne iedzīvotāji, ne vietējās varas pārstāvji nemaz nav apjautuši, kas viņus gaida tuvākajos gados. “Smiltenes NKUP” jau pērn sāka namīpašnieku brīdināšanu un aicināja ierīkot uzskaites mezglus, mudinot likuma prasību izpildi neatlikt uz pēdējo dienu. Es saprotu, ka cilvēki iekrāto naudu ir paredzējuši citiem nolūkiem vai arī šīs naudas daudziem vispār nav, taču likuma norma ir jāpilda. Ja tā būtu pašvaldībā vai NKUP pieņemta, noteikti varētu lemt par atbalsta mehānismu. Tagad diemžēl palīdzēt nevaram. Taču piekrītu – slogs uz iedzīvotāju makiem uzlikts liels.”

“Skumjākais šajā lietā ir tas, ka godprātīgie maksātāji cieš negodprātīgo nemaksātāju dēļ. Var teikt arī skaļāk – zagļu dēļ. Un tas bija galvenais iemesls, kādēļ valstī pieņēma Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumu ar šo normu,” norāda Smiltenes domes priekšsēdētājs.

Skaitītāju paredzēts uzstādīt vietā, kur no maģistrālā ūdensvada atiet atzars uz īpašumu. Tikai mājā ir skaitītājs, ko daudzviet Latvijā no atzara pirms skaitītāja ņem ūdeni dārza laistīšanai vai, piemēram, strūklakai. Tagad ūdens uzskaite jāveic tieši tajā vietā, kur no maģistrālā ūdensvada atiet personiskais. Šajā vietā ir jāizrok bedre un jāieliek aka, kurā ūdens pakalpojumu sniedzējs par brīvu uzstādīs mērierīci. Bet, lai raktu pats – vispirms jāizņem tehniskais projekts, par ko jāsamaksā. Ja nevari pats, maksā uzņēmumam, kas šo pakalpojumu sniedz.


Likumīgs absurds: pašam pierakties maģistrālajam vadam

“Atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumam komercuzskaites mēraparātu par saviem līdzekļiem uzstāda ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs, Smiltenes gadījumā – SIA “Smiltenes NKUP”. Taču rakstā ir runa nevis par šīm ierīcēm, bet par komercuzskaites mēr­aparāta mezglu – vietu vai telpu, kur šīs ierīces uzstādīt. Šādai vietai jābūt tāpēc, lai nodrošinātu mēr­ierīci pret tās darbības pareizībai nelabvēlīgu iedarbību (gan klimatiskiem apstākļiem, gan negodprātīgu cilvēku rīcību) un lai pakalpojumu sniedzējs varētu tai piekļūt pārbaudes, remonta u.tml. nolūkos,” norāda par likumu atbildīgās ministrijas – VARAM – preses sekretāre Laura Jansone.

“Likums nosaka, ka pakalpojumu lietotāja pienākums ir nodrošināt komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai vai nomaiņai. Tā ir lēmis likumdevējs,” skaidro VARAM pārstāve. “Ministru kabineta noteikumi paredz, ka mezglu izbūvē saskaņā ar pakalpojumu sniedzēja izdotiem tehniskajiem noteikumiem uz piederības robežas speciāli ierīkotā skatakā vai ārpus tās pakalpojumu sniedzēja norādītā vietā. Tāpat tie paredz gadījumus, kad mezglu var izbūvēt ārpus t.s. piederības robežas,” turpina Laura Jansone.

Un, jo tālāk, jo trakāk: “Vietu norāda pakalpojumu sniedzējs, jo komercuzskaites mēraparāts saista centralizētos ūdensapgādes vai kanalizācijas tīklus, kas ir pakalpojumu sniedzēja valdījumā vai turējumā, ar ēkas iekšējiem tīkliem, tāpēc tieši pakalpojumu sniedzējs var norādīt, kur šāda mezgla ierīkošana ir tehniski iespējama.”

Tātad ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs norāda, kur namīpašniekam pierakties tā valdījumā esošajam maģistrālajam ūdensvadam, lai tas varētu ērti piekļūt un pārbaudīt skaitītājus! Un izstrādās projektu, ko un kā rakt!

Pašam rakt vai citam uzticēt nav tas dārgākais (maksā ap 10 eiro) – dārgāks ir tehniskais projekts, bet visdārgākā ir aka – paprāva muca ar siltinājumu (maksā ap 250 eiro), arī caurules jāpērk īpašniekam. Absurda ir likumā noteiktā kārtība, ka skataka pie maģistrālā vada ārpus savas piederības vai uz tās robežas namīpašniekam ir jārok pašam. Pat “Sadales tīkli” neliek īpašniekam pašam uzstādīt sadales skapi, lai pēc tam paši tikai pievienotu vadus.

Jāatzīst, ka “Smiltenes NKUP” speciālisti piedāvā arī dažādus un katram individuālus risinājumus. Piemēram, ne visur vajadzīgs būvēt jaunu skat­aku, kas ir dārgākais likuma normas izpildes posms. Daudzviet ūdens skaitītāju var ievietot uz ielas esošajā akā, uzstādot ierīci, kas ļauj rādītājus nolasīt attālināti – līdzīgi kā viedos elektroenerģijas skaitītājus (taču tas maksā ap 100 eiro). Tāpat, ja nepieciešams, tiek piedāvāts rēķinu par komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi apmaksāt ilgtermiņā.

“Smiltenes NKUP” valdes loceklis Aigars Vīvuliņš jau ir neskaitāmas reizes ticies ar māju īpašniekiem. “Esmu visiem teicis un vēlreiz atkārtoju, ka nevajag pieķerties 500 vai vēl cita liela cipara summai un uzskatīt, ka tieši tik namīpašniekam, tostarp pensionāram, būs jāizdod komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvei. Ir iespējami visdažādākie katrai mājai individuāli varianti, kad var būt nepieciešami arī tikai ap simts vai nedaudz vairāk eiro. NKUP par likuma prasībām visus ir brīdinājusi savlaicīgi. Starp citu, vienā Smiltenes novada pagastā mēraparātu mezgli ir uzstādīti un tur par 30 procentiem samazinājies ūdens patēriņš. Piekrītu, ka, pieņemot likumus, nav padomāts par tautas nabadzīgāko daļu un šajā virzienā ceru, ka valdība ieinteresēsies, taču situācijas, ka viens zags, bet otrs taupīgais par to samaksās, ir jāizbeidz,” uzskata A. Vīvuliņš.

Atbalstot vēršanos pret ūdens neuzskaitītu patēriņu, nekādi nevar piekrist, ka komunālie darbi jāveic pašam namīpašniekam un uz viņa rēķina. Pēc līdzības: “Sadales tīkls” taču neliek namīpašniekam uzstādīt stabu pie savas mājas, kurā uzkarināt vadus.

No Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma

9. (1) pants. Pakalpojumu sniedzēja pienākumi:

5) par saviem līdzekļiem nodrošināt komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanu vai nomaiņu un veikt sniegto pakalpojumu uzskaiti.

9. (2) pants. Pakalpojumu sniedzēja tiesības:

7) izmantot savā rīcībā esošos finanšu līdzekļus komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvei, iekļaujot izdevumus pakalpojumu lietotāja rēķinā, ja šajā likumā noteiktajā termiņā pakalpojumu lietotājs nenodrošina komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai;

10. pants. Pakalpojumu lietotāja pienākumi un tiesības:

1) nodrošināt komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūvi komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai vai nomaiņai;

2) nodrošināt netraucētu pieeju komercuzskaites mēr­aparāta mezglam, lai varētu veikt tehniski nepieciešamās darbības ar komercuzskaites mēraparātu, kā arī aizsargāt komercuzskaites mēraparāta mezglu un komercuzskaites mēraparātu no bojājumiem.

Pārejas noteikumi

4. Ja pakalpojumu lietotāja ūdenssaimniecības sistēmā nav izbūvēts komercuzskaites mēraparāta mezgls, pakalpojumu lietotājs nodrošina tā izbūvi komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai ne vēlāk kā četru gadu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas. Pakalpojumu sniedzējs nodrošina jauna komercuzskaites mēr­aparāta uzstādīšanu, tiklīdz beidzies iepriekš uzstādītās komercuzskaites mērierīces verificēšanas periods.

Likums stājas spēkā 2016. gada 1. janvārī.

LA.lv