Kultūra
Teātris un kino

Luga “Smilšu cilvēciņi” – par mīlestību, laimi, dzīvi0

Publicitātes foto

Dailes teātra Kamerzālē 30. janvārī bulgāru dramaturģes Janas Dobrevas lugas “Smilšu cilvēciņi” pirmizrāde Mihaila Gruzdova režijā. Četru sieviešu lomās aktrises Akvelīna Līvmane, Ieva Florence, Vita Vārpiņa un Anete Krasovska.

Izrādes notikumi risinās ārsta uzgaidāmajā telpā, kur satiekas četras sievietes: darbaholiķe tiesnese, enerģijas pārpilna māte, viņas klusējošā meita un mūžīgi aizņemta studente. Šķiet, ka viņām nav nekā kopīga. Bet patiesība ir tāda, ka šajā pasaulē mēs visi esam saistīti vienotā mozaīkā. Ja kāda mozaīkas daļa iztrūkst, viss sabrūk kā smilšu pils. Mēs nevaram viens bez otra. Un labāk taču izjust sāpes no mīlestības nekā no naida.

“”Smilšu cilvēciņi” ir luga par tēmām, kas visas savā starpā ir saistītas. Dažādas situācijas – gan mīlestība, gan problēmas, kurām tiek meklēts savs risinājums. Kopā atrisinām problēmas – runājam, domājam. Esam četras dažāda vecuma sievietes, par kurām sākumā šķiet, ka viņām maz kas kopīgs,” stāsta Marijas lomas atveidotāja Ieva Florence.

Zīmīga ir sieviešu tikšanās vieta – ārsta uzgaidāma telpa. Ārsts kavējas. Un kas notiek īsu brīdi pirms? Tieši brīdis pirms ir visām kopīgs, kurā notiek savstarpējā mijiedarbība. Ievas Marija izrādē ir ārēji klusējošais tēls.

“Kad runājam, tad varam pateikt visu, ko domājam. Mans tēls dzīvo tādā kā sapņu pasaulē. Sākusi klusēt pirms diviem mēnešiem, pēc traģēdijas ģimenē. Klusējot Marija saprot, ka kaut kas ir jāpasaka, bet nespēj. Viņā risinās iekšēji dialogi. Viņa iekšēji liek tos puzles gabaliņus.

Marija ir tas cilvēks, par kuriem dzīvē sakām, ka viņi ir savādnieki, jocīgie.

Viņa savās domās cenšas risināt pasaulīgās problēmas. Arī pārējās sievietes moka šie jautājumi par mīlestību, laimi, dzīvi. Luga ir sarakstīta 90. gados, bet šīs tēmas ir aktuālas arī mūsdienas,” stāsta Ieva.

Un pēc pārdomu brīža nosaka: “Mana varone skatās un analizē situācijas domās. Meklē sevī sākuma punktu, no kura viss sākās. It kā atgriež laiku atpakaļ. No tā brīža, kad nezāle tikai sāk dīgt. Ar monologiem savā galvā, savās domās. Meklē cerības. Tic labajam. Viņai ir sava pasaule, kurā mīt eņģeli, briesmoņi.”

Šī ir režisora M. Gruzdova atgriešanās teātrī. “Režisors dziļi un nopietni strādā ar mums. Mēs mēģinām uz traģiskām dzīves situācijām paskatīties it kā no malas, vienkārši, nesarežģījot un nedramatizējot situāciju vēl vairāk, lai katrs cilvēks saprot, ka var atrast veidu, kā no dažādām situācijām var izkļūt.

Vērojot sevi un citus, var atrast risinājumu.
Saistītie raksti

Var iet pie ārsta un meklēt palīdzību, bet var atrast arī citus veidus. Varbūt vienkārši jāsāk runāt. Pašam ir jārod risinājums. Cits to nevar atrast. Mums visām četrām katrai ir sava dzīves situācija. Katra esam savā dzīves posmā, bet mēs visas esam saistītas. Mazi smilšu graudiņi, kurus var sabrucināt vai celt,” nosaka Ieva.

Izrādes režisors un plastiskā zīmējuma autors ir M. Gruzdovs un kopā ar viņu strādā scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva un gaismu māksliniece Māra Vaļikova.

LA.lv