Medības
Pieredze

Medībās – cik vien laiks atļauj0


Māris Liopa.
Māris Liopa.
Autores foto.

Māris Liopa Latvijā galvenokārt ir pazīstams kā Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs un meža nozares aktīvs atbalstītājs. Taču viņš ir tik aktīvs un, nav par skaļu teikts, pat cīnītājs valsts dabas vērtību pareizā apsaimniekošanā, uzturēšanā, saudzēšanā, ka darbojas vēl daudzās citās organizācijās arī.

Māris ir Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs, LVMI “Silava” Meža programmas vadītājs, viņam ir liela pieredze pārrobežu projektu īstenošanā, un vēl Māris ir arī ar meža nozari saistītā portāla zemeunvalsts.lv direktors.

Kad jau teju uzdodu jautājumu, cik tad laika no Māra ikdienas paņem visi nosauktie un vēl diezgan daudzi nenosauktie pienākumi, tostarp žurnālista talanta izpaudumi patiešām veiksmīgos, skaidrojošos, ja vajadzīgs, arī asos rakstos, viņš atraktīvi paziņo, ka nebūšot… melis! Divdesmit piecas stundas diennaktī un astoņas dienas nedēļā kā dažs labs valsts vadītājs nestrādājot. Jā, atzīstas – nevarot vienmēr un visur būt klāt, kaut gan gribētos. Tomēr Māris paspēj daudz. Un paspēj būt arī medībās.

Kad tad sākāt medīt?

Ļoti agri. Es gan neteiktu, ka mednieks esmu piedzimis, bet gan jau gēnos kaut kas ir. Es par mednieku kļuvu. Manā ģimenē bija daudzi, kas ar to nodarbojās, īpaši atraktīvi brālēns, arī tēvs, krusttēvs, un loģiski, ka es ar bisi iemācījos šaut krietni pirms padsmitnieka gadiem. Puikam taču tas bija notikums!

To jau laikam nemaz nedrīkst atklāt tik skaļi, bet – lai, jo tas bija tikai normāli un pareizi. Kur ir medību tradīcijas, tur ģimenē dēli un meitas, ja vēlas, ar visu procesu iepazīstas jau kā bērni. Tādēļ smieklīga bija šī ažiotāža, kad Saeimā lēma par ieroča lietošanas atļaujas izsniegšanu sešpadsmitgadīgajiem. Kaut gan nav jau ko satraukties. Pret to iebilda tie, kuri no medībām un šaušanas neko nesajēdz.

Jums ir pieredze viesmednieku uzņemšanā jeb tā saucamajā medību tūrismā.
Man savulaik Latgalē, Kārsavā, gar pašu Krievijas robežu bija medību saimniecība. Viesmednieku spektrs bija plašs, jā, taču tas ir diezgan savdabīgs bizness, kas drīzāk būtu saucams par hobiju. Plus izdevumi un liels darbs, kamēr iegūst platības, tad infrastruktūras uzturēšana, dzīvnieku piebarošana, barības bāzes sagatavošana.

Nenoliedzami, ir ieguvumi arī, jo tiek jau izmantotas viesu mājas, ēdināšanas pakalpojumi, kas vietējai lauku videi dod pienesumu, bet diemžēl tas viss notiek diezgan neregulāri un epizodiski. Maldās tie, kuri domā – izveidošu medību saimniecību un naudiņa ripos. Tā gluži nav. Es vairs ar to nenodarbojos, uzņēmumu pārdevu, bet ir cilvēki, kuri Kārsavas pusē šo medību tūrismu turpina.

Taču no šī Latgalē pavadītā laika manā atmiņā ir skaistais, jo devām – dāvinājām – turienes bērniem. Sākums bija tikšanās ar Londonas kopu Daugavas vanagi, ar ko sadarbojās mans jurists. Viņi gribēja kaut kur Latvijā celt pieminekli kādai vēsturiskai personai vai notikumam par godu.

Runājot par šīm idejām, es nolēmu, ka līdzdarbošos un varbūt labāk naudu ieguldīt nākotnei – bērniem. Piekrita. Tur bija simtgadīga Vītolu skola, neliela, kāds pussimts bērnu un 17 skolotāji. Kā 2002. gadā uzņēmāmies atbildību, dodot naudu skolas saimnieciskajām vajadzībām, uzcēlām pirti, atbalstījām, kā varējām, vedām bērnus uz pasākumiem Rīgā un Jūrmalā, tā līdz pat 2009. gadam, kad valsts diemžēl izlēma Vītolu skoliņu slēgt.

Neesmu tur ilgi tagad bijis, bet pieļauju, ka senā ēka neuzturēta pamazām iet mūžībā. Kur mācās bērni? Tāda ir izglītības politika… Tikai mēs visur skaļi runājam par lauku reģionu attīstību…

Vai var teikt, ka šodien Latvijā ir arī nacionālo medību nozare?

Ir. Latvijas valsts meži, tāpat daudzi privātie medību formējumi savās platībās nodarbojas ar viesmednieku uzņemšanu. Līdztekus pastāv arī briežu dārzi, taču tas atkal ir cits modelis. Vieniem – sava prieka pēc, citiem – tūristu piesaistei, vēl kādam arī komercmedībām. Taču jebkurā gadījumā tas viss ir dārgi.

Kaut gan medības kā tādas jebkuram indivīdam, tostarp katram kluba biedram, ir, manuprāt, viena no dārgākajām brīvā laika pavadīšanas iespējām. Ieguldījumi, ja vēlies būt kaut cik labā līmenī, gan par munīciju, ieročiem, apģērbu, degvielu un vēl daudz ko citu ir prāvi.

Patiesība. Medniekiem naudu neviens nedāvina. Par saviem līdzekļiem jau jāpērk arī licences, jāveido infrastruktūra.

Toties ir izredzētie, kam miljoni no gaisa krīt. Piemēram, ornitologiem. Mēs ar kolēģiem bijām patiesi izbrīnīti, ka mazā ērgļa projektam piešķirti 2,2 miljoni eiro. 2,2 miljoni! Ja salīdzinām, cik naudas ir vajadzīgs sociālo jautājumu risināšanai, skolotāju algām, tad miljonu tērēšana šādam projektam šķiet īpaši neloģiska.

Plus – lielveikalos izliktas pat ziedojumu kastītes ar mērķi savākt līdzekļus šā putna aizsardzībai. Galvenais, Latvijas valsts mežu eksperti taču jau sen ir pierādījuši, ka mazajam ērglim valstī nav nekāda apdraudējuma.

Bet sabiedrībai jau ne dabas aizstāvji, ne ornitologi nestāsta, ka nav apdraudējuma. Tāpat acīmredzot to nezina arī Valsts kontrole, Valsts ieņēmumu dienests, KNAB un citas iestādes, kam būtu jāuzrauga līdzekļu izmantošanas lietderīgums.

Diemžēl visi šie nosauktie nepārtraukti pārbauda un vairākumā gadījumu arī sodus piemēro meža, mednieku un lauksaimnieku organizācijām, un patiešām nav dzirdēts, ka būtu pētītas kaut vai slavenā pupuķu projekta reālās izmaksas.

Savukārt mežsaimnieki un mednieki ir lielākie dabas saudzētāji, aizstāvji un atbilstošas vides uzturētāji.

Precīzi. Medības bija, ir un būs cilvēces tradīcija.

Ja mūsu senči nebūtu medījuši, šaubos, vai mēs te sēdētu un sarunātos. Tādos klimatiskajos apstākļos, kādi valda gan Latvijā, gan Ziemeļeiropā, nevar gulēt zem palmas un grauzt tikai riekstus.

Tas, ka mums ir jāēd gaļa – vairāk vai mazāk – cits jautājums, ir tikai medaļas viena puse un to izprot mednieki, viņu ģimenes, arī draugi. Taču vairāk uztrauc un biedē otra puse – pret medniecību noskaņotie. Pieļauju, ka arī jūs izjūtat šo attieksmi, kas dažbrīd robežojas ar atklātiem vardarbības draudiem visiem, kuri saistīti ar medībām.

Pilnīgi pareizi. Šodien liela daļa sabiedrības ir tik negatīvi noskaņota, ka, ja vien neatrodies sev labi zināmu paziņu lokā, labāk noklusēt nekā stāstīt, ka ej medībās. Nedrīkst rādīt trofejas, jo var dabūt pārmetumus, ka pie sienām līķi sakārti.

Mednieks tiek pielīdzināts tumsonim un dabas iznīcinātājam. Es bez pārspīlējuma varu teikt, ka ekstrēmākās zaļās organizācijas ar savu domubiedru līdzdalību pat kūda sabiedrību pret mežsaimniekiem, lauksaimniekiem, kūdras ieguvējiem un medniekiem.

Un sabiedrība klausās un tic, jo tiek kultivēts priekšstats, ka mednieki nošauj visu, kas kustas, mežsaimnieki visu nozāģē, bet kūdrinieki visur izrok bedres. Pretējā viedokļa, ka, šīm bioekonomiskajām nozarēm pateicoties, Latvija vēl turas, nav vai tas ir tik kluss, ka maz dzirdīgu ausu sasniedz.

Par zaļo organizācijām nebija pat dzirdams laikā, kad mednieki un veterinār-
ārsti no mežiem vilka laukā puvekļus – no Āfrikas cūku mēra nobeigušās mežacūkas.

Tas ir pierādījums, ka daba tiek sargāta vienīgi vārdos. Līdztekus šai mežacūku sērgai ir otrs vēl spilgtāks piemērs – kūlas dedzināšana pavasarī. Jau kur tie gadi, kad ar liesmām cīnās ugunsdzēsēji, mežsaimnieki, iedzīvotāji, bet tuvumā nav neviena ornitologa un dabas drauga. Katru pavasari sadeg tūkstošiem putnu, kukaiņu, mazo dzīvnieciņu. Šiem dabas aizstāvjiem tur pieķēdēties vajadzētu un stāvēt pļavu un mežu aizsardzībā. Ārprātīgi ir zosu radītie zaudējumi.

Kāpēc dabas draugi par zemniekiem nodarīto postu, reāliem finansiālajiem zaudējumiem neuztraucas ne paši, nedz arī mēģina nelaimes novēršanā iesaistīt sabiedrību? Turpretī, ja jānomelno kāds mednieks, nezinot pat īsti, par ko, preses paziņojumus komentē tūkstoši, sākot ar bembiju slepkavošanu un beidzot ar to, ka egļu ģimenei sāp nocirstie kociņi. Un šāda personificēšana nav nemaz tik nevainīga, līdzko par to stāsta bērniem.

Es nenoliedzu, un to neviens nedarīs, ka ir bērniem jāstāsta par dabas saudzēšanu, norisēm, bet ir paralēli jāmāca, cik sakarīgi un kā daba izmantojama cilvēces labā. Taču tautas prātos lēni un mērķtiecīgi cenšas pilināt indi: mednieki ir slepkavas, nošauj lūšu mammīti, mazie lūsīši nomirst, nošauj vilku tēti, kas tagad baros bērniņus…

Dzirdot un lasot šādus epitetus, nu, tiešām gribas sulīgi nolamāties. Man darba procesā ir vairākas reizes gadījies saskarties ar cilvēkiem, kuri patiešām neko nezina par medībām, taču viņi ieklausās un izprot. Bet ir fanātiķi, kuriem ir tikai viena vienīga sava patiesība un kuri medniekus no sirds un diezgan agresīvi ienīst.

Manuprāt, daudz kas, ko Latvijā popularizē ekstrēmāk noskaņotie, ir arī Eiropas valstu pieredzes, ES regulu un noteikumu atskaņas.

Tā ir bīstama tendence, ka visu piemēro visiem. Kaut vai par vilkiem un lūšiem runājot. Daudzviet Eiropā šie plēsēji izšauti, tādēļ tur ir liegums un saudzēšanas režīms. Lai nebūtu jāizvērtē katras valsts situācija atsevišķi, vienkārši aizliedz medīt visiem. Ļoti labi, ka šobrīd mums izdevies pierādīt un pārliecināt, ka Latvijai vismaz akli nav jāseko katrai norādei un vismaz vilkus un lūšus mēs vēl drīkstam limitēti nomedīt.

Varbūt paies kādi desmit gadi un šī tukšā salmu kulšana norimsies visā, kas ar medībām saistīts?

Baidos, ka ne. Patlaban viss norāda uz to, ka kļūs vēl trakāk. Valdošā agresīvā dabas aizsardzības politika ir pārāk visaptveroša, un tai pakļaujas pilsētās dzīvojošais vairākums. Gaļa taču rodas veikala vitrīnā! Nauda rodas bankomātā!

Ir jāsāk ar uzskatu maiņu izglītībā un mācību pro-grammās jāiekļauj tēma arī par medībām, par to nozīmi cilvēces attīstībā. Ja to nedarīsim, medības arvien vairāk tiks uztvertas vienīgi kā mežonība un katra situācija jau robežosies ar absurdu. Ne vien Latvijā, arī Eiropā.

Par to, ka tā var notikt, liecina nesenie notikumi Francijā, Parīzes sprādzienos. Eiropas Parlamentā nevis plānoja, kā novērst terorisma draudus, bet gan kā vēl stingrākas padarīt ieroču lietošanas un aprites prasības medniekiem. Medniekiem! Šāda situācija liecina par diezgan dīvainu domāšanas paradigmu. Sak, tai iedzīvotāju grupai ir pieeja ieročiem – skaidrs, potenciāli bīstamie. Nē! Tieši otrādi! Mednieki ir visvairāk kontrolētie, visvairāk pārbaudītie, likumpaklausīgie.

Pieļausim utopisku situāciju: praktiskās medības neeksistē, nav neviena mednieka, neizdodam žurnālus, nerakstām rak-
stus par medību tēmu, ieročus saliekam muzejos. Vārdu sakot – nav nekā, kas saistās ar vārdu medības. Varbūt beigsies pārmetumi, bet cik droši tad varēsim iet ogot un sēņot?

Tie, kuri kaut ko nīst, vienmēr atradīs iemeslu nīst, pat ja medību nebūs. Taču es šādu ārprātu nevēlētos pieredzēt. Dzīvnieki vairosies, un viņi to spēj neticamā ātrumā. Pārnadži noēdīs visu, kas ēdams tīrumos un mežaudzēs.

Plēsēju būs tik daudz, ka ar meža kopgaldu nepietiks, sāksies sirojumi pa mājām, fermām. Jau tagad, pat saprātīgi organizējot nomedīšanu, pārnadžu nodarītie postījumi mežsaimniecībai ir katastrofāli. Pārspīlējot un pārprotot to, kas ir saistībā ar dabas aizsardzību, mēs neiegūsim. Mēs zaudēsim.

Arvien vairāk ziņo, ka Latvijā redzēti lāči. Manuprāt, par šiem ārkārtīgi bīstamajiem plēsējiem arī valda aplams viedoklis, jo esam taču pieradināti, ka Līgatnē lāceni Ilzīti var bučot, barot ar kārumiem, apmīļot. Kaut kā vienlaikus nav dzirdēts brīdinājums, cik lācis var būt arī bīstams. Un tad mežā pēkšņi sastopamies ar pekainīti ķepainīti. Ko darīt? Bučot? Mukt? Un vai, jūsuprāt, drīz nevajadzēs domāt arī par šo plēsēju medībām Latvijā?

Par laimi, uzbrukumi ne cilvēkiem, ne mājdzīvniekiem vēl nav notikuši, bet vajag ļoti maz, lai lācis kļūtu bīstams apkārtējiem. Latvijā pagaidām nav izdarīts ļoti vajadzīgs un nozīmīgs darbs – uzskaitīts, cik lāču te dzīvo pastāvīgi, cik ienāk no Igaunijas. Kuram skaitīšanu veikt – Silavai, mežsaimniekiem? Nezinu, bet, lai noteiktu populācijas stāvokli un attīstību, bez uzskaites neiztiks, un pēc tam ir jā-
analizē, kā lāču izplatību regulēt.

Tikpat mītiski, bet pārprasti mīlēts jau Latvijā kļuvis ronītis – pūkains, skaists. Tikai neviens skaļi nerunā par to, ka ronis ir plēsoņa, nerunā par radītajiem finansiālajiem zaudējumiem piekrastes zvejniekiem. Tīklus roņi drīkst saplēst, lašus drīkst saplosīt, bet mednieki postītājus nomedīt nedrīkst.

Mani, piemēram, kā zemes apsaimniekotāju uztrauc arī bebru problēma. Jā, medī, jauc dambjus, taču šaubos, vai ar bebriem tiks galā, ja nesāks iepirkt un atbilstoši maksāt par ādām. Mednieki sen uzsver, ka nav intereses medīt, jo par ādām nemaksā. Ne tikai bebru – jebkurām.

Nupat jau ragu bizness vēršas plašumā. Tiem atrasts pielietojums medicīnā.

Tā stāsta, un es zinu, kas veiksmīgi ragus realizē Austrijā. Bet nu jau ir jauns brīnumlīdzeklis – Ķīnā no niedrēm gatavo ekstraktu, ar ko varot izbalināt cilvēka ādu. Pieprasījums liels. Smejos, ka jālaiž uz Burtnieka ezeru, lai pļauj. Savukārt kāds uzņēmējs varbūt patiešām var atrast niedru tirgus nišu.

Jums arī reiz bija niša. Jūs bijāt viens no tiem, kuri uz Latviju sāka vest un tirgot medniekiem pasaules līmeņa ieročus.

Tas bija Latvijas atmodas pašā sākumā. Mēs, trīs jauni puiši, tikko skolas beiguši, pamatojoties uz manu pieredzi darbā Somijā, iepirkām ieročus un atvērām vienu no pirmajiem veikaliem medniekiem.

Atceros, atļauju vajadzēja dabūt Iekšlietu ministrijā un toreizējais valsts sekretārs Andris Staris, mums spiežot roku, brīnījās, vai mēs esot galīgi aptrakuši jeb mūs turot spalvaina roka aizmugurē. Nebija ne viens, ne otrs. Bija vienkārši bizness. Vēlāk mēs sadarbojāmies arī ar Jelgavas uzņēmumu Lija, ar medību veikalu Tērbatas ielā Rīgā. Tas bija skaists un interesants laiks. Vēlāk un līdz šodienai mans bizness saistās ar meža nozari: kokzāģētavas, ostas, īpašumi, loģistika.

Un arī medībām.

Un medībām. Cik vien laiks atļauj. Bijis rekords – gan kopā ar savu brālēnu, gan viesmedniekiem vienā karstā jūlijā gaides medībās piedalījos 28 reizes. Tas gan bija pasen un vairs nav atkārtojies, jo tik bieži būt medībās nav loģiski.

Jums patīk medīt citās valstīs?

Gluži fanātiķis neesmu, lai brauktu pa pasauli un savāktu medījamo dzīvnieku trofejas, bet patīk, jā, un diezgan daudzās valstīs esmu bijis. Lai varētu pilnvērtīgi medīt Argentīnā un izzināt tradīcijas, es taču pat spāņu valodu iemācījos!

Ilgi medīju Koknesē, bet, pārnākot dzīvot uz Rīgu, braucu pie draugiem uz viņu kolektīviem. Man patlaban šķiet, ka es kaut kad nākotnē – varbūt pensijas gados – atkal kļūšu aktīvāks mednieks un biežāk braukšu uz mežu. Varbūt kopā ar dēliem. Kaut gan no maniem trim puikām tikai vidējam interesē medības.

Kas ģimenē gatavo medījuma gaļu?

Bieži es pats. Patīk, protu, un sanāk garšīgi. Laikam uzmundrina arī uzskats, ka pavāri vīrieši gatavojot labāk. Esmu nogaršojis gan lāča, gan lūša gaļu, krokodila, strausa, arī čūskas. Hercogs Jēkabs, piemēram, esot ēdis pat vilka un lapsas gaļu, bet kurši – vārnas. Iespējams, ka pats arī pagaršotu. Taču gribu palepoties – mana mamma izcili gatavo.

Kas jums bija pirmais medījums?

Alnis. Bez ragiem. 1986. gada 22. decembrī. Ar tozeni.

Kas vēl saistībā ar medībām tā spilgti palicis atmiņā?

Nomedīju Argentīnā bifeli un atmiņai līdzi paņēmu tukšās čaulītes. Visu lidostu kontrolēs nekas, bet Amsterdamā sākās tracis, gandrīz Rīgas reisu nokavējām. Iesaistījās policija, drošībnieki, mēs uzrādījām visus dokumentus, atļaujas, pierādījām, ka izšautā čaulīte spēj būt vairs vienīgi suvenīrs. Diemžēl tās konfiscēja.

Vēl no medībām citās valstīs atmiņā spilgti paliek tradīcijas. Jebkurā valstī ir uzskats, un to atbalsta likums, ja kaut kas traucē, no tā atbrīvojas. Protams, ne jau izšaujot līdz pēdējam indivīdam, bet regulējot populāciju diezgan pamatīgi. Latvijā zosis un dzērves drīkst iznīcināt sējumus pa tīro, citās valstīs putniem neļauj ražu postīt – mednieki medī. Piemēram, Argentīnas indiāņiem pietiek, ja puma saplosīs vienā saimniecībā dažus mājlopus. Uzreiz organizē medības. Labi vismaz, ka Latvijā vēl ļauj vilkus un lūšus medīt, kaut gan daži uzskata, ja vilki saplosa aitas, tad zemnieks pats vainīgs…

Jums par visu savs viedoklis. Arī par medniekiem?

Protams. Ir tie, kuriem Diāna smaida nepārtraukti. Ir tie, kam ierocis maksā desmitiem tūkstošu eiro, bet dzīvnieku nevar ar pieciem šāvieniem nomuļļāt.

Jūs esat Latvijas mežu programmas vadītājs. Tiekaties ar medniekiem, zemju un mežu īpašniekiem visā Latvijā. Par ko runājat?

Šī programma ir aktīva jau piecus gadus un skar ļoti daudz tēmu saistībā ar mežu apsaimniekošanu. Tā kā no meža nevar izslēgt medības, tad, protams, šī ir viena no tēmām un dalāmies viedokļos par medību saimniecības uzturēšanu, dzīvnieku populāciju, postījumiem, infrastruktūru, arī Āfrikas cūku mēra radītajām problēmām.

Mans uzstādījums un uzdevums par visu šo kopā ar praktisko medību nozari pārzinošiem cilvēkiem – LATMA priekšsēdētāju Haraldu Barviku, Lindu Dombrovsku – stāstīt populārā veidā, nevis bārstot zinātniskus terminus. Uz šīm sanāksmēm noteikti aicinām policijas pārstāvjus, jo ir ļoti, ļoti jāuzmanās, lai Ieroču aprites likumu nepārkāptu pavisam nejauši.

Tādas situācijas var rasties negaidīti tajās vietās, kur, nevienam nezinot un medību klubu neinformējot, tiek lauzti līgumi un mainās privāto platību īpašnieki. Ja mednieks šo platību pāriet ar ieroci rokā, situāciju var interpretēt pat kā malumedības.

Uz pesimistisku noslēgumu nemērķēsim. Jūsu, tāpat jums līdzīgi domājošo, aktivitātes taču vedina uz pozitīvo, uz izpratni un sapratni.

Sabiedrībai ir jāiemāca, ka dzīvniekam ir sava vieta un cilvēkam – sava. Tādēļ es uzskatu, ja bērnus, jauniešus pareizi virzīsim, izaugs gan labi mednieki, gan dabas sargātāji. Un būs labi.

LA.lv