Latvijā
Politika

Visvaldis Lācis: Par nākamo Valsts prezidentu domājot21


Visvaldis Lācis
Visvaldis Lācis
Foto – Anda Krauze

1960. gadā Vācijas Federatīvās Republikas valdība valsts galvaspilsētā Bonnā nodibināja Baltijas institūtu. Tā uzdevums un mērķis bija pētīt un izdot vācu valodā ik gadus zinātnisku rakstu krājumu par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vēsturi un pašlaik esošo politisko un saimniecisko stāvokli šajās zemēs. 1960. gadā klajā nāca pirmais sējums ar nosaukumu “Acta Baltica”.

Rakstu krājumu zinātnisko raksturu apstiprināja tas, ka autori bija dažādu demokrātisko valstu publicisti un zinātnieki, kuri darbojās tieši nozarēs, kas saistītas ar Baltiju. Turklāt uz jebkura raksta satura avotu norādīja krietns atsauču skaits.

Interesi par šo žurnālu kāpināja divu apstākļu sakritība ar norisēm Rietumvācijā.

Pirmkārt, tās tautsaimniecības attīstība bija tik strauja, ka īsā laika sprīdī tā tuvojās savai kādreizējai industriālai varenībai un tādēļ tika dēvēta par “Wirtschafts Wunder” (“Saimniecības brīnumu”). Otrkārt, federatīvā Vācijas valsts tika uzņemta NATO un Bundsvērs kļuva par diezgan nozīmīgu spēku Eiropā, un pieauga Vācijas loma starptautiskajās attiecībās.

Ar Vācijas augšupeju nepārprotami bija saistīts arī “Acta Baltica” nozīmīgums, jo pieauga to ārvalstu politiķu, žurnālistu un vispār lasītāju skaits, kam radās iespēja iepazīties ar PSRS un hitleriskās Vācijas lomu neatkarīgo Baltijas valstu varmācīgajā okupācijā. Un, lūk, uz “Acta Baltica” augošā atpazīstamības fona astoņdesmitajos gados trimdā pirmo reizi parādījās gados jauns latviešu jurists un politologs Egils Levits. Ieguvis labu izglītību Vācijas universitātē, viņš “Acta Baltica” 22. sējumā debitēja ar rakstu “Baltijas jautājums Eiropas Parlamentā”.

Divdesmit septiņās lappusēs E. Levits izskaidro neatkarīgās Latvijas valsts un LPSR vēsturi.

Dinamisks, pārliecinošs un tiešs ir viņa raksta ievads. Rakstot par stāvokli Latvijā, E. Levits izcēla, ka Latvijā notiek apzināta latviešu diskriminācija dzīvokļu piešķiršanā.

1983. gada 13. janvārī Eiropas Parlamenta plenārsēdē Strasburgā ar 99 balsīm par, septiņām balsīm pret un septiņiem deputātiem atturoties, tika pieņemta rezolūcija par stāvokli Baltijas valstīs. Šo rezolūciju parlamenta politiskā komisija nolēma virzīt tālāk uz ANO, bet Vācijas toreizējais ārlietu ministrs Hanss Ditrihs Genšers, kurš bija uzņēmis kursu uz ciešākas politikas meklējumiem ar PSRS, to neatbalstīja.

Saistītie raksti

Atmodas sākumā Levits tūdaļ atgriezās tēvzemē. Kādā Latvijas Pilsoņu kongresa izdotā avīzē viņš pievaldīgi, bet asi kritizēja 1990. gada 4. maijā pieņemto deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu ar pārejas periodu uz diviem gadiem, norādot, ka šāda rezolūcija var novest pie negatīvām sekām. Ja pie varas nebūtu nācis Jeļcins, tad Levita drūmais pareģojums būtu piepildījies. Diemžēl vēl šobrīd šie “neatkarības atjaunotāji” turpina cildināt šo datumu, gan “aizmirsdami” pieminēt šo “divu gadu pārejas posmu”.

Mums nav zinošāka, drosmīgāka, starptautiskajā līmenī atzītas personības, Valsts prezidenta amata kandidāta kā Egils Levits.

LA.lv