Kultūra
Literatūra

Piedauzības un gadījumi. Vilis Lācītis “Sekss un vardarbība”0

Vilis Lācītis, “Sekss un vardarbība”. Dizains: Ilva Kalnbērza, “Mansards”, 2018, 318 lpp.

Vārdu savienojums “B*** budu!” Viļa Lācīša jaunākajā grāmatā ir jauks dekoratīvs elements, kas gan transkribēts īstajā valodā – krievu, bet izmantots gaužām latviskas izcelsmes literatūrā.

Stāstu krājuma nosaukums, it kā atbilstošs šim un citiem rakstnieka brīvi lietotajiem sarunvalodas elementiem – “Sekss un vardarbība” šķita gaužām piemērots tituls tam, kas a) ir ļoti slikti sarakstīts un tāpēc pastiprināti reklamējams, b) absolūtām literārajām šausmām, kādas vēl neesam pieredzēši ne Sada, ne Saksa, ne Bereļa un pat ne svētajās grāmatās.

Sanāca gan trešais kombinētais un sarežģītais variants: Vilis Lācītis bez šaubām ir atgriezies ar visiem celtniekiem un pat ar dažiem labiem emigrantiem, brīžiem idejiski sasniedzot arī eksistenciālos griestus un tērējot mūsu smieklu kvotas; bet ne grāmatā ir tik daudz seksa un vardarbības, cik piedauzības un gadījumu, ne arī viss ir absolūti veiksmīgi vai neveiksmīgi sarakstīts.

Pirmā grāmatas veiksme ir tās sastādījumā – sadalīti prātīgās trijās daļās, stāsti kā akupunktūrā salikti īstajos punktos, lai lasītājs izbaudītu gan prātu, gan piedzīvojumu, gan prāta piedzīvojumu.

Trešdaļu no stāstiem gan es no grāmatas izmestu ārā, jo tie gluži vienkārši ir anekdotiski izbalējuši. Piemēram, salīdzinot ar pirmajiem stāstiem no nodaļas “Brigāde”, kas, neskatoties uz rupjībām, var sniegt diezgan labas sajūtas – trīs Jāņi, viena celtnieku brigāde, dažādas iesaukas (Lisijs, Resnais, Garais) un varbūt nedaudz niansēta izturēšanās, kas gan tāpat kā līmes no dažādām pakām saplūst vienā lielā celtnieka tipāžā un nokļūst zem šīs literārās tapetes, lai tik turas.

Viņi ir primitīvi, rupji, apmāti ar seksu un, protams, dzer darba vietā.

Kamēr autors ļauj viņiem braukt uz kāzām, domāt par maukām vai vārīt pelmeņus, viss ir diezgan cerīgi. Bet, kad celtnieki iekļūst inteliģentākās sarunās un it kā uzvelk sev neraksturīgas valodas un zināšanu maskas, ticamība zūd, brigāde nav vairs brigāde, bet aktieru trupa. Iespējams, ir sarežģīti rakstīt par proletariāta pabirām, ja paša autora prāts tāds galīgi nav un ir vēlme atraisīt savus varoņus, padarīt tos interesantākus.

Nodaļa “Šeit un citur” ir tikpat raiba, cik tās radītais iespaids – nevar īsti kādu stāstu izcelt kā īpaši izdevušos. Tiek stāstīts par maisiņa antropoloģiskajiem apsvērumiem rietumu un austrumu pasaulē (mēs jau to domājam, ejot uz veikalu), celtnieka atejas jautājumiem, negaidīti parādās indiāņi, studentes un profesori ar nolaistām biksēm Arizonas tuksnesī, piedzēruša latvieša dēka ar vecāku dāmu, skops latviešu miljonārs, geji un antimumini (pret Tūves Jansones muminiem iestājušies pensionāri), kā arī zāles pīpēšanas apoloģēti ar plašu terminu skaidrojumu.

Šajā kokteilī kā rozīne kompotā uzpeld ne pārāk gludi nostrādāts liroepisks darbs par Maksa un Morica cienīgiem elektriķu piedzīvojumiem muzejā, kā arī šaurai publikai par smieklīgu atzīstams stāsts “Balta žakete ar zelta pogām” – starp citu, iekļauts arī latviešu prozas antoloģijā angļu valodā “The Book of Riga” (Comma Press, 2018).

“Balta žakete” ir īpaši mīļš ar savu adekvāto attieksmi pret literātu vidi – kritiķa Arnolda Pabrēkas recenzijas stils vien ir absolūti šedevrisks, un gribētos jau arī tik labas recenzijas lasīt, ja vien Valdis Spalvums nebūtu tik spožs interneta komentāru rakstnieks. Tā nu mēs lasām šādus Spalvumus.

Pēc visa raibā piedzīvotā gandrīz vai smagi jau lasīt Lācīša garo detektīvstāstu “Melnais ziloņkauls”. Tas īsti neatstāj nekādas jaunas izjūtas, tipisks Holivudas filmas sižets, tikai, protams, ar latvisku un krievisku akcentu: kafijas bizness, kompromats, cīņa par kriminālo varu, naivā Londona un īpaši kolorīti tēli (punduris, Latvijas Lara Krofta, taizemiete, krievu urla mafiozo, angļu aristokrāts-pornomagnāts).

Kā jau minēts, grāmata spiež arī uz “labajiem punktiem”, un kā interesants gardums te uz beigām lasāms kinoscenārijs “Vitiņa. Vingrinājums slepstikā”. Tā būtu gaužām briesmīga īsfilma, bet tikpat stulba, cik ģeniāla ir neatlaidīgā Vitiņas nogalināšana – nabaga lauku sētas sievieti dzīves laikā nosit ar visiem iespējamiem līdzekļiem, bet Vitiņa jau tāpēc vitāla, ka paliek dzīva. Autorkino gaida Lācīti, jo šajā nemitīgi atdzimstošajā, ekspresionistiskajā Vitiņā, šķiet, ir ielikta visas nācijas dzīvotspēja. Kā ar kuvaldu!

Vilis Lācītis ir mīļš, bez šaubām.

Viņš raksta tā, lai interesanti un taustāmi būtu pašam – brīžiem darbība ir tik sīki dokumentēta, ka nav gluži scenārijs, bet īpatnējs celtniecības/remontdarbu/pakaļdzīšanās protokols ticamībai.

Viņam pat labpatikās skaidrot daudzu žargonvārdu un lamu izcelsmi, lai gan viņš tā aizraujas ar zinātnisko pašredaktūru, ka brīžiem tas var šķist lieki un nekonsekventi.

BET! Ārpus formālā autors risina arī tautai svarīgos jautājumus, par ko Lācīti lasīt spiesti pat no dzīves atrautie filoloģijas profesori: viņa varoņi runā par savu niecīgumu plašās kapitāla pasaules priekšā, meklē laimi, bet, kad to atrod, nav nekādi Dostojevska šaubās esoši varoņi un pārliecināti saka sev: b*** budu, nezabudu!

LA.lv