Ekonomika
Bizness

Rasmusens: Cūka nodokļos samaksā 15 eiro 16


Alekss Rasmusens
Alekss Rasmusens
Foto – Gundega Skagale

Latvijas lielākā cūkkopības uzņēmuma SIA “Gaižēni” valdes loceklis Alekss Rasmusens rosina valdību veikt izmaiņas normatīvajos aktos un noteikt, ka starp komerciālajām saimniecībām (tādu Latvijā ir apmēram 30 – 40) desmit kilometru rādiusā piemājas saimniecībās, kurās nav nodrošināta biodrošība, nedrīkstētu turēt cūkas.

 

Vai dāņu cūkas Latvijā šobrīd jūtas droši?

A. Rasmusens: To, ka jūtas droši, nevar teikt. Dāņu cūkas nejūtas drošākas kā vietējās. Tā tiešām ir. Āfrikas cūku mēra riski ir lieli, un ir skaidrs, ka arī tuvākajā nākotnē mums ar to būs jāsadzīvo. Cilvēka faktors visiem – gan lielai, gan mazai saimniecībai – ir vienāds risks. Uz papīra var uzrakstīt skaistus biodrošības plānus, bet tas būs Jānis vai Pēteris, vai praktikants, kuru pieņēma darbā vakar, no kā būs atkarīga cūku drošība. Pirmkārt, vai darbinieki ir apmācīti, vai zina par šo plānu, otrkārt, kāda ir cilvēku attieksme.

Nekad nebūs tā, ka kāds var būt 100% drošs, ka viņa novietnē mēris neienāks. Ir jādara viss, lai šo riska iespēju samazinātu līdz minimumam. Apkārtējā vidē šī slimība pastāv, līdz ar to vienmēr būs teorētiska iespēja inficēties.

Mūsu četrās novietnēs pēdējos divos gados esam ieguldījuši apmēram 700 tūkstošus eiro, lai uzlabotu un stiprinātu biodrošību. Taču infrastruktūra – sēta, tehnikas mazgāšanas telpa, dezinfekcija u. tml. – ir tikai daļa no biodrošības. Ļoti intensīvi strādāju, lai būtu pārliecināts, ka mani vadītāji izprot biodrošības plāna būtību. Svarīgi nodrošināt, lai organizācija kopā un katrs darbinieks atsevišķi ir lojāli. Ja kāds no šiem aspektiem nav īsti kārtībā, inficēšanās risks palielinās.

 

Kas, jūsuprāt, ir Latvijas cūkaudzēšanas saimniecību vājākā vieta?

Mums ir ārkārtīgi daudz tā saucamās pagalmu saimniecības, kurās ir viens līdz desmit cūkas. Latvijā ir 3964 novietnes ar cūkām, bet apmēram 45 saimniecības spēj nodrošināt 90% Latvijā saražotās cūkgaļas. Šīs 45 ir komercsaimniecības, kas ar cūkkopību nodarbojas profesionālā līmenī un gūst ienākumus no cūkām. Pārējās ir naturālās saimniecības, kurās cūkas tradicionāli ir papildinājušas ģimenes galdu vai ģimenes budžetu. Lieli Pārtikas un veterinārā dienesta resursi tiek tērēti, lai uzmanītu biodrošību šajā saimniecībās. Simtos skaitāmās novietnēs nav faktiski nekādas biodrošības. Lielajām komercsaimniecībām, kas strādā eksportam, šīs mazās saimniecības ir papildu risks.

 

Vai es pareizi saprotu, ka lielās saimniecības būtu laimīgas, ja to tuvumā nebūtu nevienas mājas cūkas?

Tieši tā. Ja gribam kaut ko kardināli uzlabot, būtu jāmaina Ministru kabineta noteikumi, piemēram, nosakot, vai nu saimniecība ievēro vismaz elementārās biodrošības prasības, vai arī likvidē cūkas. Ja 10 km rādiusā ap lielo novietni kādā kūtiņā tiek konstatēts mēris, lielā saimniecība mēnesi nevar realizēt produkciju. Valstij šajā situācijā būtu jāiejaucas. Ja Āfrikas cūku mēra draudu dēļ ir nokautas cūkas, valsts maksā kompensāciju.

 

Bet šī kompensācija taču zaudējumus par cūku nosedz tikai daļēji?

Vai valstij ir kāds labums no šīs pagalma saimniecības? Par katru mūsu realizēto nobarojamo cūku valsts iegūst 15 eiro – gan ar PVN, gan sociālo un ienākuma nodokli.

Būtu jānosaka, ka 10 km rādiusā ap komerciālajām saimniecībām nedrīkst turēt cūkas piemājas saimniecībās, kurās nespēj nodrošināt elementāras biodrošības prasības. Vismaz jābūt sētai ap novietni, maiņas apaviem un nedrīkst piebarot ar zaļbarību.

 

Vai tad tas spēs pasargāt no mēra?

Es nenoliedzu, ka arī komerciālajām saimniecībām pašām ir jāuzlabo biodrošība. Ar šo negribu teikt, ka kāds būtu vainīgs pie cūku mēra izplatīšanās. Pasarg, Dievs! Biodrošība ir komplekss jautājums, kur gan PVD, gan zemniekiem jāmācās, kā organizēt darbu ražotnē, lai dzīvnieki būtu pasargāti no inficēšanās riska.

 

Kā jums šķiet, vai valsts veiktās darbības Āfrikas cūku mēra ierobežošanā ir efektīvas?

Noteikti ir lietas, ko varētu darīt citādi, labāk, efektīvāk. Piemēram, viena no PVD problēmām ir tāda pati kā zemniekiem – uz papīra viss ir smuki uzrakstīts, bet reālā dzīvē notiek citādi. PVD, piemēram, ir izteiktas problēmas ar resursiem reģionu līmenī. Ministrija var dot rīkojumus no Rīgas, bet reģionu līmenī PVD inspektoram nav nepieciešamās kapacitātes, lai to izdarītu. Es pieļauju, ka ir arī inspektori, ko vajag izglītot, lai arī viņiem būtu izpratne, tāpat kā zemniekiem.

 

Jūs PVD uztverat vairāk kā sadarbības partneri vai kontrolētāju?

Es uztveru vairāk kā sadarbības partneri, ar ko kopīgi risināt konkrētus jautājumus. Jādomā, kā mēs varam efektīvāk un drošāk nākotnē strādāt. Lai gan nevaru noliegt, ka ir saimniecības, kur PVD tiek uztverts kā kontroles dienests, kur domā, kā varētu inspektorus apšmaukt vai kā apiet kādu prasību. Tas, protams, arī ir raksturīgs Latvijas saimniecībām.

Bet ir jāsaprot, ka šeit ir daudzi dalībnieki – ne tikai PVD un zemnieki, bet arī mežacūkas, sēņotāji, mednieki…

 

Vai mēģināt pateikt, ka izglītošana par Āfrikas cūku mēri nepieciešama visai sabiedrībai?

Tas ir līdzīgi kā ar nodokļu maksāšanu Latvijā. Daudzi saka, ka neuzticas valstij, ka tā nemāk saimniekot. Bet vai tad tas attaisno tavu rīcību, ka tu nemaksā visus nodokļus?

 

Vai jūs neveicat nodokļu optimizācijas pasākumus?

Nē. Es maksāju visus nodokļus. Es joprojām uzskatu sevi par viesi Latvijā. Un, ja esi viesis, tad mājas noteikumi ir jāievēro, nedrīkst diktēt savus. Tātad, ja runa ir par nodokļiem, līdz pēdējam eiro centam maksājam visu, kā pienākas.

Kā vari būt pārliecināts par darbiniekiem, ja kā darba devējs pastāvīgi viņus apšmauktu? Ja uz papīra maksātu minimālo, bet pārējo aploksnē? Mēs nekad to neesam darījuši.

Ja labi saimnieko, tad Latvijā bez problēmām var nomaksāt visus nodokļus bez jebkādas shēmošanas. Uzņēmumam Latvijā strādāt nemaz nav tik slikti. Cūku nozarē Latvijā bija samērā labs gads ne tikai mums, bet arī kolēģiem. Beidzot atkal bija kaut cik normāla cena par gaļu, lai arī apmēram 8% zemāka nekā pēdējo piecu gadu vidējā.

Ir jābūt ticībai par nākotni valstī, kurā tu strādā. Ja es kā uzņēmējs gribu, lai būtu kārtīga, sakārtota valsts, tad man arī ir jāpiemet sava daļa.

 

Kāds pērn bija SIA “Gaižēni” apgrozījums?

Pērn sasniedzām 9,7 miljonu eiro apgrozījumu, tas ir vairāk nekā gadu iepriekš, kad bija 7,2 miljoni eiro. Lielāks apgrozījums sasniegts gan tāpēc, ka cūkgaļai labāka cena, gan arī palielinājies realizētais apjoms. Mūsu nozarē var strādāt, var pelnīt naudu. Un cūku mēris neiznīcinās nozari, ja tikai tiks darīts viss, lai samazinātu riskus līdz minimumam.

 

Vai es pareizi saprotu, ka jūsu sivēnmāšu ganāmpulks lēnām kļūst lielāks?

Mūsu uzņēmums pēdējos gados lēni un stabili aug. Pakāpeniski palielinām ganāmpulku, sekojot līdzi efektivitātei. Jo tikai tādā veidā var nodrošināt ilgtspējīgu attīstību. Zemnieks nevar ietekmēt tirgus cenu, tā ir tāda, kāda ir, bet var ietekmēt pašizmaksu. Ļoti sekojam līdzi viena kilograma saražošanas pašizmaksai, jo tas ir garants, ka strādāsim arī pēc gada, diviem un varēsim konkurēt ar mūsu kolēģiem Eiropā.

Līdz 70% no pašizmaksas cūkkopībā veido lopbarība. Lai cūka saražotu vienu kilogramu gaļas, tā apēd 3 – 4 kg barības. Tāpēc, jo labāks un ātrāks pieaugums, jo mazāka sivēnu mirstība, jo mazāka pašizmaksa. Jo labāka dzimstība, jo labāks veselības stāvoklis. Viena sivēnmāte gadā apēd divas tonnas barības. Ir svarīgi, vai sivēnmāte, apēdot divas tonnas barības, gadā iedod 20 vai 35 sivēnus.

 

Jums ir 40 atšķirti sivēni gadā?

Mums ir 35. Mēs šajā ziņā esam viena no efektīvākajām saimniecībām Latvijā.

Lai mūsu nozarē sāktu kaut ko darīt, vajag ārkārtīgi lielus ieguldījumus. Investīciju atmaksāšanās laiks nav pieci vai desmit gadi, tie ir vismaz 20 – 25 gadi. Ir jāņem vērā arī vides prasības, kas pat ir stingrākas nekā daudzviet citur Eiropā. Līdz ar to, ja graudiem ir zema cena, cūkaudzētāji priecājas. Ja graudi ir dārgi, tad pašizmaksa ir augsta. Tāpēc labajos gados ir jāmāk nolikt mazliet malā, lai liesajos gados varētu izdzīvot.

 

Uz kā rēķina palielinās cūku skaits?

Pērn pabeidzām vienu novietni, kas kopējo ganāmpulku palielinās par 900 sivēnmātēm. Kopumā mums šobrīd ir 3300 sivēnmātes. Visās četrās novietnēs ir apmēram 40 tūkstoši dzīvnieku, ieskaitot sivēnus.

Uzņēmums šobrīd ir sasniedzis brieduma stadiju. Ir vēl daži projekti padomā nākotnei, bet tas nenozīmē, ka jākļūst vēl lielākiem. Liels vēl nenozīmē labs. Vairāk nenozīmē, ka būs labāk. Cenšamies visu laiku sekot līdzi efektivitātei.

Latvijā ļoti daudzās ražotnēs ir nodarbināti lieli cilvēkresusi. Bet, jo vairāk cilvēku, jo augstāka pašizmaksa, jo arī vairāk risku biodrošībai. Mūsu četrās novietnē un augkopībā (apsaimniekojam 1500 hektārus, ieskaitot nomas zemes), nodarbināti 44 cilvēki. Manā algu sarakstā ir 44 cilvēki.

Mūsu mērķis ir nodarbināt pēc iespējas mazāk cilvēku, lai tiem, kas strādā, varētu maksāt labas algas. Lai darbinieks būtu lojāls un lai varētu paēdināt savu ģimeni, lai nav jādomā par papildu darbu.

Apgrozījums uz cilvēku ir viens no rādītājiem, kuru ļoti daudzi uzņēmumi Latvijā vēl var uzlabot. Arī darba devējam vajag uz sevi paskatīties paškritiski. Mūsu uzņēmumā vidējā bruto alga ir 1600 eiro. Bet, ja man būtu jānodarbina 80 cilvēki, es tādas algas nevarētu maksāt.

Nevar jau visās nelaimēs vainot valsti. Ir jāskatās arī uz sevi, ir jāmāk prasmīgi saimniekot, neatkarīgi no tā, vai ir 1000 sivēnmātes vai 100. Pamatprincipi jau ir vieni un tie paši.

Latvija ir agrāra valsts, nav blīvi apdzīvota. Arvien vairāk cilvēku no laukiem brauc prom, gluži likumsakarīgi, ka mums jāražo laukos piens, gaļa, graudi. Bet nedrīkst aizmirst, ka jābūt konkurētspējīgam. Un tajā valsts, protams, var ar kaut ko palīdzēt, bet pamatu pamatos viss ir atkarīgs no tevis paša, kā tu māki saimniekot.

Cūkkopības nozarei Latvijā būs nākotne. Protams, strukturālas izmaiņas ir neizbēgamas, piemājas saimniecību īpatsvars noteikti samazināsies, jo jaunieši nepārņems 10 vai 50 cūku ganāmpulku, savukārt lielās komerciālās saimniecības izveidos katra sev ideālu lielumu, lai būtu rentabla saimniekošana.

Latvijā sabiedrība reizēm ir pārāk pesimistiska. Meklē vainu jebkurā lietā. Es pastāvīgi Latvijā dzīvoju jau kopš 1993. gadā. Faktiski varu sevi uzskatīt par vietējo, bet esmu viesis, jo man nav Latvijas pases. Mani bērni iet latviešu skolā, es ar viņiem runāju dāniski, māte – latviski.

 

Nav nākusi prātā doma, ka vajadzētu iegūt Latvijas pilsonību?

Īsti ne. Es netaisos iesaistīties politiskajā dzīvē. Pašvaldības vēlēšanās gan es piedalīšos. Kā ES pilsonis es to drīkstu darīt. Viegli jau vienmēr citus kritizēt. Ja runā par Latvijas nāciju, tad viss ir kārtībā, bet, tiklīdz sāc runāt par valsti, tā viena daļa sabiedrības uzskata, ka tas nav katrs viņš. Valsts ir visi pārējie. Bet es uzskatu, ka mēs katrs esam valsts, mēs veidojam valsti, kurā dzīvojam. Un, ja vēlamies kaut ko ieteikt vai pārmest valstij, ir jāsāk ar sevi.

Protams, Latvijā ir daudzas lietas jādara, daudz kur buksē, bet, būsim godīgi, tagad lielākajai daļai cilvēku ir labāka dzīve nekā kādreiz. Latvijā ir liela sociālās nevienlīdzības plaisa, to vajag mazināt. Un uzņēmēji to var darīt, maksājot visus nodokļus. Kā jau teicu, mūsu uzņēmums viens pats pagājušogad nodokļos samaksāja 1,4 miljonus eiro. Ja uzņēmēji, kuri maksā nodokļus, kāds vairāk, kāds mazāk, redz, ka kaimiņš vai konkurents strādā negodīgi un dzīvo labi, sāc sev uzdot jautājumus.

 

Kā to mainīt?

Tas ir komplekss jautājums, bet jāsāk ar valsts iestāžu organizāciju un korupciju.

 

Vai jums ir prasīts kukulis?

Nē. Un zināt, kāpēc? Ja strādā ar pārliecību, ka tev nav skeleta skapī, tad negodīgu struktūru dalībnieki ļoti ātri saprot, ka pie manis nav ko meklēt. Es jau nesaku, ka mēs esam perfekti, taču, ja pieļaujam kādu kļūdu, tas nav apzināti. Uzņēmēji, kas apzināti shēmo, grauj valsts prestižu. Es gribu, lai Latvija būtu patīkama vieta, kur man dzīvot, un lai te var dzīvot arī mani bērni un bērnu bērni. Tas ir mans pamatmērķis. Katram Latvijas darba devējam ir jāsāk ar sevi, ar saviem darbiniekiem, savu organizāciju, pirms meklēt vainu valstī.

Varbūt pirms sūdzēties, ka darbaroku trūkst, jāpadomā, vai es kā darba devējs piedāvāju konkurētspējīgu atalgojumu, kāpēc es to nespēju, vai ieguldu līdzekļus darbinieku izglītībā, darba apstākļu nodrošināšanā.

Tas ir maldīgs sauklis, ka Latvija var piesaistīt investīcijas, pamatojoties uz lētu darbaspēku. Tas sen vairs neatbilst patiesībai. Latvijā ir ļoti gudra un kreatīva tauta, un, manuprāt, šeit salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm nekādu šķēršļu komercdarbībai nav.

 

Ja lēts darbaspēks nav Latvijas priekšrocība, kas tad ir?

Viena no priekšrocībām ir fleksibilitāte. Latvija ir samērā maza valsts, un tāpēc vidējie uzņēmēji ātri spēj noreaģēt, piemēram, uz pieprasījuma vai prasību izmaiņām. Es gribu arī uzsvērt Latvijas darbaspēka priekšrocības – ļoti daudzi cilvēki labi un daudz strādā. Piemēram, Francijā, Dānijā cilvēki sasnieguši tādu labklājības līmeni, ka viņiem vairs nav īstas motivācijas strādāt un kaut ko sasniegt. Tāpēc tur uzņēmēji labāk iegulda robotu tehnoloģijās un var strādāt ar vienu augsti izglītotu speciālistu, lai apkalpotu robotu.

LA.lv