Uncategorized

Miers un mirdzums. Saruna ar aktrisi Rēziju Kalniņu13

Foto: LETA

RĒZIJA KALNIŅA. Ar šo ievadu varētu arī beigt. Ikviens no mums – ja ne teātrī, tad vismaz uz kāda izrādes reklāmas plakāta, ja ne filmā, tad uz kāda žurnāla vāka – būs redzējis viņas seju un kaut vai pa ausu galam dzirdējis, ka viņa ir izcila aktrise, kas par savu spilgto, emocionāli piesātināto un psiholoģiski niansēto darbu saņēmusi virkni apbalvojumu. Turklāt dziedoša aktrise. Un tagad arī režisore. Ar Rēziju tiekamies gana reti, taču ik reizi ir sajūta, it kā mēs vispār nebūtu šķīrušās, saruna turpinās, it kā nebūtu pārtrūkusi. Tā ir arī šoreiz.

– Kur ir tavas mājas?

– Manas mājas ir šeit, Mārupē. Agrāk es domāju, ka mājas ir tur, kur ir sirds, bet tagad es zinu, ka sievietei ārkārtīgi svarīga ir viņas teritorija – reālās mājas, reālā virtuve, tā reālā kārtība, kur nav jāpielāgojas, kur dzīves telpu tu esi pielāgojusi sev. Braukājot apkārt, man nemitīgi ir jāpielāgojas svešai telpai – vai tā būtu viesnīca vai dzīvoklis. Mājas ir tur, kur ģimene, saknes, dzimta, dzimtene.

– Runā, ka sieviete mainās nevis ar gadiem, bet ar vīrieti. Kas tevī, kopš esi kopā ar Aināru, ir mainījies?

– Nezinu, vai manī kas ir mainījies… To drīzāk varētu pateikt citi…

– Miers un mirdzums. Tas ir pirmais, ko šodien es tevī ieraudzīju.

– Paldies! Manī patiešām vairs nav agrākās panikas. Nav vairs bail dzīvot. Ir drošības sajūta, apziņa, ka man līdzās ir gan plecs, gan mūra siena, aizmugure, mans drošais balsts. Vēl mainījies ir tas, ka laulība māca piekāpties, māca pielāgoties. Un riktīgi mīca ego. Visu pārējo māca, bet ego – mīca.

– Agrāk tu nekad tik daudz laika neesi pavadījusi ārpus mājām.

– Un tieši tāpēc būt mājās tagad ir kaut kas īpašs. Mēs esam atskrējuši uz trim dienām, vēl rīt būsim Rīgā. Šodien satiekos ar tevi, rīt mēs ar Signi Birkovu skatīsimies filmu “Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze”.

– Filmas pirmizrāde notiks bez tevis?

– Jā, es jau atkal nebūšu Rīgā. Tāpēc īsajos mājās būšanas brīžos gribas visu pagūt: satikt ģimeni – mammu, brāli un māsu, apmīļot kaķi, izgulēties savā gultiņā. Viss kļūst par tādu kā Ziemsvētku brīnumu.

– Nesen teici, ka esi laimīga, sekojot vīra karjerai, braucot viņam līdzi, esot kopā ar viņu. Taču ar Aināru jūs kopā esat arī daudz ko darījuši. Jūsu Bernstaina “Mesas” iestudējums Novosibirskas Operas un baleta teātrī bija izvirzīts “Zelta maskai” vairākās nominācijās. Arī tu tiki nominēta kategorijā “Labākais operetes vai mūzikla režisora darbs”.

– Mums kopumā bija piecas nominācijas. Ainārs saņēma balvu kā labākais diriģents, bet Dmitrijs Suslovs – kā labākais mūzikla aktieris. Tas šķita neticami, jo mērogs ir grandiozs. Mums Latvijā ir tikai viena opera un daži dramatiskie teātri, bet Krievijā teātru ir daudz, ļoti daudz. Turklāt Novosibirska – tā pat nav Maskava, tas ir kaut kur tālu, tālu, vēl aiz Urāliem…

– Kā tu jūties Novosibirskā?

– Ainārs Novosibirskas Operas un baleta teātrī ir galvenais diriģents. Apmēram pusi sezonas mēs pavadām tur, bet otru sezonas pusi viņš braukā pa pasauli, strādājot kā viesdiriģents ar dažādiem simfoniskiem orķestriem, un es braucu viņam līdzi. Redzi, kad cilvēks strādā, dara to, kas viņam patīk, par ko sirds deg, ir vienalga, kur viņš atrodas. Darbs tevi ieliek “šeit un tagad” stāvoklī, cits nekas tajā brīdī neeksistē. Taču es varu teikt, kā mēs abi jūtamies katru minūti ārpus darba, – mēs gribam mājās.

– Ar Aināru arī Rīgā bijāt veidojuši vairākus kopdarbus – Ziemsvētku koncertus Dailes teātrī, tad vēl “Himnu mīlestībai”, “Ziemassvētku mistēriju” un Lieldienu mistēriju “Nokāpis ellē” Kristīgajā teātrī.

– Es palīdzēju Aināram noformulēt dažus koncertus, ielikt tos dramaturģiskā zīmējumā. Tā ir ārkārtīga laime, ja vari strādāt ar absolūti profesionālu cilvēku, kas vienlaikus ir tev dvēselē tuvs, līdzīgi jūt un domā. Tas ir svarīgi, lai darbs taptu pilnīgs, tas ir nenormāli svarīgi.

– Kā jūs satikāties?

– Šķiet, tas bija Dailes teātra festivālā Stāmerienā. Pēc tam es vadīju kādu no kora “Kamēr” koncertiem Universitātes aulā. Taču tā pa īstam mēs satikāmies, kad es Dailes teātra festivālam Siguldā veidoju “Himnu mīlestībai” ar Zālamana Augsto dziesmu, papa Ceturto simfoniju un Rabindranata Tagores dzeju. Tad mēs ar Aināru pirmo reizi strādājām kopā. Zini, tā ir fantastiska sajūta, ja tev ir domubiedrs vīrietis un tu vari ar maksimālu atdevi darīt savu darba daļu, zinot, ka otru daļu izdarīs viņš.

– Kurā brīdī abi sapratāt, ka esat vairāk nekā tikai domubiedri?

– Tas notika krietni vēlāk, pagāja vairāki gadi, mums abiem caur daudziem elles lokiem bija jāiziet… Patiesībā viss, kas ar mums notiek patlaban, ir brīnums. Es joprojām nespēju tam līdz galam noticēt. Ir brīži, kad gribas pateikt: ieknieb man! Vai tiešām tas nav sapnis? Vai tā nav kāda paralēlā realitāte, no kuras es atmodīšos? Sen, sen, kad bijām vēl tikai draugi, es ieteicu Aināram izlasīt Ričarda Baha grāmatu “Tilts pāri mūžībai”. Tajā ir apkopoti stāsti par paralēlām pasaulēm. No vienas puses, mūsu satikšanās ir pati par sevi saprotama, no otras puses, tā ir unikāla. Un nereāla, no trešās puses.

– Pie kā tu pati tagad strādā?

– Rakstu un lieku kopā scenāriju par Raini un Aspaziju 6. jūnija koncertuzvedumam Dzintaru koncertzālē. Pagaidu nosaukums “Kur gars ar garu jūtās satiekas”. Lasu vēstules un laikabiedru atmiņas, mēģinu saprast, kas ir Rainis ar Aspaziju un kas viņš būtu bez viņas. Jo vairāk lasu, jo vairāk pārliecinos, ka sieviete ir tā, kas rada pasauli.

– Šķiet, tas bija Roalds Dobrovenskis, kas pateica: nekāda Raiņa latviešiem nebūtu, ja ne Aspazija. Rainim bija jāizdara izvēle, un vēl kāda! Es pat īsti nezinu, vai to var saukt par biblisku, mītisku vai freidisku konfliktu – mīļotā māsa Dora un mīļotā sieviete Aspazija ienīda viena otru. Studiju biedrs un draugs, kas reiz zvērēja mūža uzticību, Pēteris Stučka, kļuva par vienu no niknākajiem Raiņa ienaidniekiem. Stučka neieredzēja arī Aspaziju. Dora apprecējās ar Stučku, pirms tam liekot brālim izvēlēties starp māsu un mīļoto sievieti: viņa vai es.

– Aspazija bija unikāla. Viņa darīja visu, pilnīgi visu. Un vēl kopa Raiņa māti, kas vedeklu kategoriski nepieņēma. Apbrīnojama personība. Gan dzejā, gan dzīvē.

Bet pirms tam, 12. maijā, visas dienas garumā Novosibirskā risināsies teātra 70 gadu jubilejas koncerts, kas beigsies ar grandiozu uguņošanu. Šajā sakarā mums ar Aināru patlaban plosās prāta viesulis, pat ne vētra. Un vēl 25. maijā Rīgā būs trīsdaļīgs kora “Kamēr” koncerts, Ainārs ir šā kora seniors. Nākamajā sezonā ik pa laikam būsim Latvijā, tas mūs abus ļoti, ļoti priecē.

– Bet vēl šogad tev ar Uldi, tas ir, ar Uldi Marhileviču būs Ziemsvētku koncertu sērija.

– Mēs turpināsim pagājušajā gadā iesākto. Pieprasījums ir liels, ieplānoti divdesmit divi koncerti. Turklāt producents jau lūdza, lai iedodu arī nākamā gada decembra brīvo datumu plānu. Tiesa, 2015. gadā gribētos pagūt koncertus nodziedāt līdz decembra beigām, jo šogad mēs 22. decembrī atlidosim uz Rīgu, nākamajā dienā man sāksies tūre, kas beigsies tikai 11. janvārī, bet jau 12. mēs lidosim prom. Taču – kā saka mana māsa Danīte – tā arī ir sava veida kalpošana.

– Kas ir pirmais, kas nāk prātā, kad tu atceries bērnību?

– Lapmežciems, jūra, brīvība, mežonīgums. Mēs dzīvojām mazā zvejnieku tīklu būdiņā, bet svarīgas jau nebija sienas, mums piederēja viss, kas ap tām. Un vēl Lapmežciemā ik gadu 31. augustā bija ballīte “Proščai, mama, zdrastvuj, škola”*. Tas gan vairāk bija pasākums pieaugušajiem, uz to sabrauca mammas draugi, taču arī mums, bērniem, tas bija labi, ļoti labi.

– Tēva un mātes slavas saulītē vai slavas ēnā – kā pagāja tava bērnība?

– Bija grūti. Ļoti grūti. Es augu dziļos padomju laikos un vecāku dēļ nejutos īpaši izredzēta. Nezinu, kā tas ir citiem, bet uz mani vienmēr skatījās kā caur palielināmo stiklu. Tu nedrīksti kļūdīties. Un arī tagad ir cilvēki, kas nesaprot, ka mana papa politiskie uzskati ir viņa politiskie uzskati, un es par tiem neatbildu.

– Tēvu mīl neatkarīgi no visa.

– Es viņu ne tikai mīlu, es viņu arī ārkārtīgi cienu.

– Un kā ar mammu? Tu, Krists un Dana taču augāt ar mammu?

– Protams. Papu es nemaz neatceros kā mūsu ģimenei piederīgu. Bet par mammu varu teikt – viņa ir apbrīnojama. Nav nozīmes tam, ko viņa ir darījusi teātrī, tāds ir aktiera liktenis, paiet laiks un neviens to vairs neatceras.

– Atceras Bertu no Rolanda Kalniņa “Cepļa”. Un to, ka viņa ir Rēzijas mamma.

– Un arī Krista un Danas mamma. Brīžiem viņa bija ļoti stingra, taču viņa viena mūs visus trīs ir izaudzinājusi tādus, kādi esam. Nezinu, vai viņa ir talantīga aktrise, par to lai spriež citi, bet gluži noteikti viņa ir talantīga māte.

– Reiz teici, ka nekad neesi bijusi viena, jo tev ir Krists, tavs dvīņubrālis. Kā tas ir – būt dvīnim?

– Tā ir īpaša saite. Ļoti īpaša. To nemaz nevar aprakstīt… Es biju televīzijas raidījumā pie Kiviča, viņš bija sagatavojis pārsteigumu – studijā ieradās Krists, un mēs turpinājām interviju divatā. Ar Kristu ikreiz, kad satiekamies, mēs paņemam viens otra roku. Un tā mēs sēdējām arī studijā. Kivičs saka: nekad neesmu redzējis, ka brālis ar māsu sēdētu, rokās sadevušies. Bet mums tas ir dabisks stāvoklis. Rīt es uz pusstundu satikšos ar brāli, lai mēs varētu vienkārši paturēt viens otra roku.

– Klusums. Reiz man teici, ka tev katastrofāli pietrūkstot klusuma. Kā ir tagad?

– Esmu laimīga un pateicīga Dievam par to, ka Ainārs ir cilvēks, kas daudz klusē. Mums nevajag troksni, nevajag fona mūziku. Mūzika skan, kad viņš mājās strādā. Bet parasti ir dzirdami kaķa ņaudieni un putnu balsis aiz loga. Klausīties klusumu ir mana mīļākā nodarbošanās. Lielākā laime – kad klusums iestājas arī domās. Bet tas ir reti.

– Kad tu sajuti, ka ir par maz ar to, ka esi aktrise?

– Vija, es neesmu režisore. Es veidoju koncertus, izrādes, taču es nejūtos kā režisore. Tomēr tā stīga manī ir bijusi vienmēr.

– Vai šobrīd tu domā arī par kādām lomām?

– Man daudzi jautā, kad es atgriezīšos, kad atkal būšu uz skatuves. Mums ar Viesturu Meikšānu ir iecere iestudēt kādu monoizrādi. Absolūti brīnišķīgs stāsts, ko pagaidām nedrīkstu atklāt, kamēr tas nav apstiprināts un iekļauts Dailes teātra plānā. Bet, ja varētu izvēlēties, es vairs nespēlētu.

– Jo?

– Jo ir jāpaiet vēl kādam laikam, lai es noilgotos, lai atkal būtu tā sajūta: ak, kā es to gribu, man ir ko teikt. Parasti visskaļāk runā tie, kas kuļ tukšus salmus. Taču aiziet no skatuves arī nav viegli, jo svarīga jau ir atgriezeniskā saite. Zini, man ārkārtīgi patīk Novosibirskas tradīcija, tas, ka viņi kliedz “bravo”. Tur ir ļoti emocionāla un atsaucīga publika. Tas, protams, nenozīmē, ka visiem viss patīk. Bet tur nav snobisma. Nav elitārisma. Nav vīzdegunīgas pārākuma sajūtas. Reiz kāda cienījama aktrise, noskatījusies Kārļa Auškāpa režijā tapušo “Saldeno pudeli”, paziņoja: ja visi latvieši būtu tādi kā Rēzijas un Artūra Skrastiņa skatuves tēli, mūsu tauta jau sen būtu izmirusi. Uz ko mans paps pateica: varbūt tieši otrādi, pasaule būtu pilna ar latviešiem. Aktierim ir vajadzīgi aplausi un atzinība, taču ir nepieciešama arī atelpa. Jo stress ir nenormāls, slodze man vienmēr ir bijusi liela. Tik liela, ka vienā brīdī sāc baidīties sevi pazaudēt.

– Tev uz skatuves gandrīz visu laiku ir nācies publiski asiņot.

– Jā! Un, ja man beidzot uzdāvina iespēju spēlēt komēdiju, kur varu publiski priecāties, kāds to nonicina. Lai varētu publiski asiņot, man ir nepieciešams klusums. Vismaz kādu laiku. Un vēl ārkārtīgi svarīga un vajadzīga man ir publikas mīlestība. Un Krievijā es to saņemu. Nezinu, kā ir Maskavā, neesmu tur bijusi uz skatuves, bet Novosibirskā publikas mīlestība ir dziedīga, tur tev nav bail asiņot, jo zini, ka tev pārsies brūces ar mīlestību. Novosibriskā ir ārkārtīgi jūtīga publika, ar lielu pietāti un taktu.

– Novosibirska taču ir izsūtīto aristokrātu un disidentu pēcnieku pilsēta.

– Jā, Sibīrija nav Maskava. Tur ir citas saknes, tas, ko tu teici, izsūtītā inteliģence. Tur cilvēki atšķiras no tiem, ko redzējām Maskavā. Sākumā Aināram bija jāved uz Maskavu balets, pēc tam vedām “Mesu”, un tad bijām uz “Zelta maskas” pasniegšanas ceremoniju. Maskava ir kaut kas prātam neaptverams, sākumā iet elkoņi, un tikai tad cilvēks pats. Visi kaut kur steidzas, ir uzvilkti, agresīvi. Nežēlīga izdzīvošanas skola. Novosibirskai ir cita aura. Tur ir izcili aktieri viņu slavenajā teātrī “Krasnij Fakel”. Un neviens no viņiem negrib pārcelties uz Maskavu, kaut arī viņus aicina. Viņi saka: te mēs varam radīt, tur mums būs jānodarbojas ar komerciju.

– Ko abi ar Aināru darāt brīvajā laikā?

– Aināram brīvā laika gandrīz nav. Koncerti, jauni iestudējumi, pārbraucieni. Īsajos atelpas brīžos mēs skatāmies filmas, agrāk centāmies kaut kur izrauties, aizbraukt, bet šovasar mums bija divi brīvi mēneši – jūlijs un augusts, un mēs nekur neaizbraucām. Vienkārši dzīvojām pa māju, pļāvām zāli, krāsojām žogu, kaut ko pielabojām, kaut kādus sīkumus sakārtojām. Tā bija bauda, absolūta bauda. Taču brīvais laiks – tas ir nosacīts jēdziens. Domāju, sievietei brīvā laika vispār nav. Jo ik mirklis ir aizpildīts ar domām, pagātni, nākotni, tagadni, attiecībām. Mana stihija ir grāmatas. Ja vien varu atļauties, paņemu grāmatu un lasu visu dienu. Un nenosodu sevi par to.

– Kas vēl jums abiem vai katram individuāli palīdz uzpildīt baterijas?

– Mēs braucam pie Jura Rubeņa uz retrītiem. Esam laimīgi, ka tiksim pie Jura nākamgad gan janvārī, gan februārī vai martā. Un vēl es uzlādējos, klausoties Jura Rubeņa svētbrīžus.

– Arī Novosibirskā?

– Jā, internetā, radio arhīvā. Un vēl mani uzlādē visas labās lietas, ko mana māsiņa Dana “feisbukā” publicē.

– Kad žurnāls nāks klajā, būs adventa laiks. Vai ir kas tāds, ko tu gribētu novēlēt sev un mums visiem?

– Lielāku spēju just līdzi sev pašiem – veiksmēs un neveiksmes, spēkā un nespēkā, arī labās un sliktās domās. Mēs neviens neesam pilnestīgi. Taču tikai tad, ja spēsim ieskatīt un nožēlot savas pašu kļūdas, mēs spēsim būt iecietīgi arī pret citiem. Mācēsim iedvesmot, palīdzēt, piedot.

*Ardievu, māt, sveika, skola! (krievu val.)

LA.lv