Latvijā
Sabiedrība

Agris Liepiņš: Varbūt ir pienācis laiks ieviest tādu jēdzienu kā Rīgas sindroms?6


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto: Timurs Subhankulovs

Saeimas deputāti atlika ierosinājuma par uzvaras pieminekļa nojaukšanu izskatīšanu, jo tautas kalpiem nebija skaidra viedokļa un viņi nolēma pēc padoma vērsties pie dažādu jomu ekspertiem. Jācer, ka pieaicināto vidū būs arī kāds psihiatrijas speciālists, kurš varētu sniegt kompetentu novērtējumu.

Pastāv tāds jēdziens kā Stokholmas sindroms. Ar to psihiatrijā saprot psiholoģisku stāvokli, kad gūsteknis sāk izjust simpātijas pret savu sagūstītāju un dažbrīd pat aizstāv to. Varbūt ir pienācis laiks ieviest tādu jēdzienu kā Rīgas sindroms? Tā varētu raksturot stāvokli, kad gūsteknis ne vien jūt simpātijas pret pāridarītāju, bet ceļ tam pieminekļus un, atguvis brīvību, atsakās tos nojaukt.

Kā argumentu nevarēšanai varasvīri parasti min 1994. gada vienošanos ar Krieviju par memoriālo būvju aizsardzību. Šajā dokumentā memoriālo būvju jēdziens ir izplūdis un tas savukārt ļauj Krievijai memoriālās būves interpretēt pēc savas patikas.

Precīzāks skaidrojums rodams 2007. gadā noslēgtajā Latvijas un Krievijas vienošanās dokumentā par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā. Saskaņā ar šajā dokumentā skaidroto, par memoriālajām būvēm tiek atzīti tikai memoriāli, kas ir daļa no apbedījumiem.

“Uzvaras” piemineklim Pārdaugavā nav nekāda sakara ar apbedījumiem. Ja nu vienīgi ar karātavām, jo pēc kara šajā neapbūvētajā smilšu laukumā pakāra vairākus vācu ģenerāļus, par ko manam tēvam, Āgenskalna puikam, bija ļoti kolorīti stāsti.

Vēl viens arguments, kāpēc nevajag nojaukt pieminekli, ir tāds, ka demontāža tikai šķelšot sabiedrību. Nevar šķelt to, kas nav vienots. Vienotai sabiedrībai vismaz galvenajos jēdzienos ir vienots valstiskuma redzējums. Ja daļa sabiedrības sarkanarmijas iebrukumu un Latvijas valstiskuma iznīcināšanu uzskata par okupāciju, bet citi to sauc par atbrīvošanu, nekāda vienota sabiedrība nesanāk. Vismaz valstiskuma izpratnē ne.

Jocīgi gan – 9. maija orģijas pie “uzvaras” pieminekļa sabiedrību nešķeļ, bet vēlme to izbeigt šķeļ gan. Šī argumenta piesaucēju izpratnē vienota sabiedrība Latvijā būs vien tad, kad Latvijas pilsoņi okupācijas faktu sāks uzskatīt par atbrīvošanu.

Šajā sakarā kolorīts bija kādas krievu tautības kinokritiķes teiktais par seriālu “Sarkanais mežs” – filmas radīto slikto iespaidu vairs nekas nevarot glābt, jo filmā krieviski runājošie čekisti esot attēloti kā ļaundari un slepkavas.

Šodien uzvaras piemineklis kļuvis par ieroci “Saskaņas” politiķu rokās, lai mobilizētu nostalģijā pēc padomju laikiem grimstošos pārsvarā vecākā gadagājuma krievvalodīgos vēlētājus. Pirmajā Baltijas kanālā ļoti operatīvi sākuši demonstrēt reklāmas rullīti, aicinot balsot par Nilu Ušakovu kā Eiroparlamenta deputātu.

Šajā aģitācijas rullītī veiksmīgi samontētie kadri raisa nepārprotamas asociācijas. Dimdošā, Staļina oficiālo ziņu lasītāja Levitāna balsi imitējošā manierē tiek pasludināts, ka patlaban “notiek karš” (idjot voina), un vēlētājam jāizšķiras, kurā pusē nostāties – to, kuri nepārtraukti apvainojuši krievvalodīgos vēlētājus, vai to, kuri nekad nav šķirojuši Latvijas iedzīvotājus krievos un latviešos, vien domājuši par Latvijas labumu.

Fonā Nacionālās apvienības politiķi un VARAM ministrs Pūce, kurš atlaidis Rīgas mēru. Latviešu politiķi iekrāsoti zaļganbrūnos toņos ar kliedzošiem asinskrāsas uzrakstiem. Asociācija nepārprotama – krievu Lielā Tēvijas kara dziesma ar vārdiem par svēto karu, par to, ka visiem jāceļas kājās, lai stātos pretī fašistu ordai. Un tad, protams, ziedu jūrā noliecies Ušakovs pie “uzvaras” pieminekļa.

Pateicībā par atbrīvošanu apgarots viņa vaigs, un arī pats Nils izskatās pēc Latvijas atbrīvotāja no tiem, kas vienmēr apvainojuši. Nekādas sabiedrības šķelšanas pazīmes šajā propagandas materiālā nav saskatāmas, vien vēlme visiem kopā iet pa saulaino taciņu. Lai neizskatītos pārāk stulbi, klāt piekabināts arī Brīvības piemineklis. Lai pēcāk varētu atrunāties – Nils nešķiro latviešus no krieviem un vienu pieminekli no otra.

Beigās sanācis kā padomju laika anekdotē, kad krievu gidi atbraucējiem no plašās padomjzemes stāstīja – Brīvības piemineklis esot māte Krievija, kura tur rokās trīs atbrīvotās Baltijas republikas.

Saistītie raksti

Uz tiem krievvalodīgajiem vēlētājiem, kuri ikdienā barojas no Krievijas telekanālu satura, šis reklāmas rullītis iedarbosies, tajā iekļauti visi attiecīgajai auditorijai nepieciešamie asociatīvie apziņas kairinātāji.

Bet atgriezīsimies pie “uzvaras” pieminekļa un viņa neaizstājamās un neaizskaramās lomas Latvijas Republikas pilsētvidē, pie pieminekļa neizmērojamā pienesuma iedzīvotāju saliedēšanas un pilsoņu valstiskuma apziņas nostiprināšanas procesa. Varbūt patiešām ir vērts ieviest tādu jēdzienu kā “Rīgas sindroms”?

LA.lv