1939. gada 2. novembrī. Bruno Kalniņam atņem pilsonību 0
Pirms 80 gadiem Latvijas Ministru kabinets, pamatojoties uz Pavalstniecības likuma 8. pantu, kas noteica, ka “neviens nedrīkst vienā un tanī pašā laikā būt par pavalstnieku Latvijā un kādā citā valstī”, atņēma Latvijas pilsonību jau divus gadus emigrācijā Somijā dzīvojušajam sociāldemokrātu politiķim Bruno Kalniņam.
Ironiskā kārtā pēckara padomju okupācijas gados tieši Kalniņam bija lemts kļūt par starptautiski pazīstamāko, cienījamāko parlamentārās Latvijas politiķi.
Zviedrijā dzīvodams, kā Zviedrijas pilsonis viņš aktīvi iestājās par Latvijas valstiskuma atgūšanu. Tomēr 1939. gadā viss vēl izskatījās pavisam citādi.
Pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma Bruno arestēja viņa tēva Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa mājās. Šī epizode kļuva īpaša ar to, ka aresta brīdī Bruno Kalniņš demonstratīvi ar revolveri izšāva griestos – tas bija vienīgais apvērsuma laikā izdarītais šāviens.
Bijušo pusmilitārās sociāldemokrātu organizācijas Strādnieku Sports un Sargs (SSS) vadītāju tiesāja, piespriežot četrus gadus pārmācības namā, tomēr pēc pusotra gada, pateicoties Skandināvijas valstu sociāldemokrātiem, atbrīvoja. 1937. gadā Kalniņš brīvprātīgi emigrēja uz Somiju, kur līdz 1939. gadam strādāja Spānijas Republikas diplomātiskajā dienestā kā preses atašejs, arī kā “Lietuvos Žinios” korespondents un turpināja kreisā spārna politiskās aktivitātes.
Kalniņš neslēpa savu naidīgumu pret Ulmaņa režīmu un 1938. gada nogalē Latvijas Politpārvalde rosināja atņemt viņam Latvijas pavalstniecību.
Lēmums pēc okupācijas gan zaudēja spēku un Kalniņš, kā zināms, pēc atgriešanās dzimtenē, dažus mēnešus pat pabija tā sauktās Latvijas Tautas armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāja postenī, līdz saprata, ka ar šo varu tam nebūs pa ceļam.
