1942. gada 17. novembrī. Svētki vācu okupācijā 26
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem vācu okupācijas varas centrālais laikraksts “Tēvija” publicēja nacistu ieceltās pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora, ģenerāļa Oskara Dankera radiouzrunu “Tautieši un tautietes!” par godu 18. novembrim. Runa atspoguļoja vācu okupācijas varas savdabīgo attieksmi pret Latvijas valsts dibināšanas dienu.
Aizliegt un dzēst no tautas atmiņas to nevarēja, tāpat arī ļaut svinēt kā neatkarības laikos. Dankers radiouzrunā nekur neminēja jēdzienu “Latvijas valsts”. Augstākais, ko varēja atļauties, bija teikt, ka “1918. gada 18. novembrī mēs pateicām visai pasaulei, ka mums nav nekā kopēja ar austrumiem” un ka latviešu tauta gribējusi “neatkarīgi veidot savu nākotni”.
Svešā vara grozīja vēsturi un lika akcentus, kā prasīja situācija: “Ienaidnieks, kas 1918. gadā mums uzmācās no austrumiem, arī tagad izstiepj rokas pēc mūsu dzimtās zemes un arī tagad, tāpat kā toreiz, latviešu un vācu karavīrs cīnās plecu pie pleca, lai nekad vairs neatkārtotos ne 1919. gada 3. janvāris, nedz 1940. gada 17. jūnijs.”
Reizē tika dotas cerības: “Mēs saprotam, ka šodien vēl nav iespējams izšķirt jautājumu, kā izveidosies Latvijas nākotne, bet mēs ticam, ka kara nobeigumā arī latviešu tauta ieņems tai pienācīgo vietu.” Kā zināms, Latvijas valstiskuma atjaunošanu vācieši liedza pat kara beigās. 1942. gada 18. novembrī visa vadmotīvs bija, ka Latvija proklamēta, “pateicoties vācu zobenam”.
Latvijas karogus izkārt ļāva, taču tikai kopā ar Lielvācijas standartu. Pašpārvaldes amatpersonas nolika vainagus Brāļu kapos. Rīdzinieki to darīja arī pie Brīvības pieminekļa, taču vācu žandarmu uzraudzībā un lieki nepulcējoties. 18. novembrī Nacionālajā operā pirms izrādes orķestris vispirms atskaņoja Lielvācijas himnu un tikai pēc tam “Dievs, svētī Latviju”. LU Lielajā aulā un šur tur baznīcās notika svētku koncerti.
